Vieda vīra bailes

SIMT ČETRDESMITĀ NODAĻA . taisnīgs atalgojums

KAD NĀKAMAJĀ rītā ģērbos, pie manis ieradās izsūtāmais zēns ar biezu aploksni, uz kuras bija Alverona zīmogs. Apsēdos pie loga un, to atvēris, ieraudzīju iekšā vairākas vēstules. Virsējā bija rakstīts:

“Kvout!

Pēc ilgākām pārdomām esmu nospriedis, ka Tavas asinis ir mazsva­rīgas salīdzinājumā ar pakalpojumiem, kurus Tu man esi izdarījis.

Tomēr mana dvēsele ir saistīta ar citu, kuras sirdsmiers man ir sva­rīgāks nekā savējais. Kaut gan biju cerējis arī turpmāk izmantot Tavus pakalpojumus, tas nav iespējams. Vēl vairāk tā kā Tava klātbūtne ir manas sievas nemitīgo pārdzīvojumu cēlonis, man jālūdz Tevi nosūtīt atpakaļ manu gredzenu un atstāt Severenu, cik drīz vien iespējams.”

Pārtraucu lasīt, piecēlos un aizgāju atvērt savas istabas durvis. Gaitenī stāvēja divi Alverona sargi, sastinguši miera stājā.

- Jā, ser? viens no viņiem jautāja, pārlaizdams skatienu manam nepilnīgajam apģērbam.

- Gribēju tikai pārbaudīt, es teicu un aizvēru durvis.

Atgriezos agrākajā vietā un atkal paņēmu vēstuli.

“Runājot par notikumiem, kas izraisīja šos neveiksmīgos apstākļus, es uzskatu, ka Tu esi rīkojies atbilstoši manām un visas Vintasas intere­sēm. Turklāt šorīt es saņēmu ziņojumu, ka sarkanmatains “džentlmenis”, vārdā Kvouts, esot atdevis ģimenēm divas Levinšīras meitenes.

Atalgojumam par Taviem pakalpojumiem es piedāvāju turpmāko:

Pirmkārt, pilnīgu piedošanu par tiem, kurus Tu nogalināji pie Levin­šīras.

Otrkārt, kredītvēstuli, kas dos Tev iespēju saņemt naudu mācību maksai Universitātē.

Treškārt, rakstisku atļauju ceļot, muzicēt un spēlēt teātri man pie­derošajās zemēs, kur vien Tu vēlētos to darīt.

Visbeidzot, savu pateicību.

Maeršons Lerands Alverons.”

Es ilgi sēdēju, vērodams putnus, kas lidinājās ārā aiz loga. Aploks­nes saturs bija tieši tāds, kā Alverons bija rakstījis. Kredītvēstule bija īsts mākslas darbs, un to četrās vietās bija parakstījis un apzīmogojis Alverons un viņa kases galvenais pārzinis.

Atļaujas dokuments bija pat vēl pievilcīgāks. Tas bija rakstīts uz bieza krēmkrāsas pergamenta, un uz tā bija pašrocīgs maera paraksts, kas apstiprināts gan ar dzimtas, gan Alverona personisko zīmogu.

Taču tas nebija patronāžas dokuments. Es to izlasīju ļoti uzmanīgi. Bez vārdiem bija skaidrs, ka es neesmu maera dienestā un starp mums nav nekādu saistību. Tomēr tā bija atļauja brīvi ceļot un uzstāties, izman­tojot viņa vārdu. Tas bija savāds kompromisa dokuments.

Tikko biju beidzis ģērbties, pie durvīm atskanēja klauvējiens. Es no­pūtos, paredzēdams, ka atnākuši vēl kādi sargi, lai skubinātu mani drī­zāk atbrīvot istabu.

Bet aiz durvīm stāvēja cits izsūtāmais zēns. Viņš turēja sudraba pa­plāti, uz kuras gulēja cita vēstule. Uz tās bija redzams Laklesu dzimtas zīmogs. Blakus tam atradās gredzens. Paņēmu to un neizpratnē pagro­zīju rokās. Tas nebija no dzelzs, kā varēja gaidīt, bet no bāla koka. Uz tā rupjā rakstā bija iededzināts Meluānas vārds.

Ievēroju, ka izsūtāmā zēna skatiens šaudās no gredzena pie manis un atpakaļ. Turklāt ievēroju arī to, ka sargi uz gredzenu neskatās. Uzkrītoši neskatās. Tik uzkrītoša neskatīšanās iespējama tikai tad, ja uzmanību ir piesaistījis kaut kas ļoti interesants.

Iedevu zēnam savu sudraba gredzenu. Aiznes to Bredonam! es teicu. Un netūļājies!

* * *

Kad atvēru durvis, Bredons skatījās uz sargiem. Strādājiet dūšīgi, puiši! viņš noteica, rotaļīgi piesizdams vienam no viņiem pa krūtīm ar savu spieķi. Sudraba vilka galva viegli iedzinkstējās pret sarga krūšu aizsegu, un Bredons pasmaidīja lādzīga tēvoča smaidu. Jūsu modrība ļauj mums visiem justies drošāk!

Viņš aizvēra durvis un paskatījās uz mani, izbrīnā savilcis uzacis. Lai Dievs žēlīgs, mīļo zēn, tu strauji kāp augšup! Es zināju, ka esi iekarojis drošu vietu maera paspārnē, bet dabūt sev divus personīgos sargus! Viņš piespieda plaukstu pie sirds un dramatiski nopūtās. Drīz tu būsi pārāk aizņemts, lai atcerētos tādus kā nabaga vecais, nederīgais Bredons!

Es vārgi pasmaidīju. Šķiet, ka stāvoklis ir daudz sarežģītāks. Pacēlu koka gredzenu, lai viņš to varētu apskatīt. Man vajadzīgs tavs padoms, lai es saprastu, ko tas nozīmē.

Bredona omulīgais smaids izgaisa ātrāk nekā tad, ja es būtu izvilcis un parādījis viņam asiņainu nazi. Augstie kungi un dāmas! viņš iesaucās. Jel saki, ka esi saņēmis to no kāda vecmodīga lauksaimnieka!

Es papurināju galvu un pasniedzu gredzenu viņam.

Bredons apgrozīja to pirkstos. Meluāna? viņš klusi jautāja. Atde­vis gredzenu atpakaļ, viņš ieslīga tuvākajā krēslā un pārlika spieķi pār ceļiem. Viņa seja bija kļuvusi tāda kā pelēcīga. Vai to tev atsūtīja maera jaunā kundze? Vai tas ir aicinājums?

- Aicinājums tas pavisam noteikti nav, es atbildēju. Kopā ar to viņa atsūtīja arī apburošu vēstuli. Pacēlu to viņam pretī.

Bredons pastiepa roku. Vai drīkstu to apskatīt tuvāk? viņš jautāja, bet tad strauji atvilka roku atpakaļ. Lūdzu, piedod! Tas bija briesmīgi nepieklājīgs jautājums…

- Tu man izdarītu lielu pakalpojumu, ja to izlasītu, es teicu, iespiez­dams vēstuli viņam rokā. Man ir ārkārtīgi svarīgi dzirdēt tavas domas.

Bredons paņēma vēstuli un sāka lasīt, viegli kustinādams lūpas. Jo tālāk viņš virzījās, jo bālāka kļuva viņa seja.

- Šai lēdijai ir dotības sulīgi izteikties, es sacīju.

- To nevar noliegt, Bredons apstiprināja. Tikpat labi viņa to būtu varējusi rakstīt ar asinīm.

- Droši vien viņa tā būtu gribējusi, es teicu. Bet viņai būtu vaja­dzējis nonāvēties, lai varētu aizpildīt otru lappusi. Pasniedzu Bredonam otru papīra lapu.

Bredons to paņēma un turpināja lasīt, kļūdams ar katru brīdi bālāks.

- Pie visiem Dieviem mums apkārt! viņš iesaucās. Vai tāds vārds kā “furunkuls” valodā vispār ir pazīstams? viņš noprasīja.

- Ir gan, es atbildēju.

Bredons pabeidza lasīt otro lappusi un pēc tam sāka lasīt visu vēlreiz no gala. Beidzot viņš paskatījās uz mani. Ja pasaulē būtu sieviete, viņš teica, kas mīlētu mani ar desmito daļu no kvēles, kādu šī lēdija jūt pret tevi, es uzskatītu sevi par laimīgāko cilvēku zemes virsū.

- Ko tas nozīmē? es jautāju, paceldams gredzenu. Jutu no tā dva­šojam dūmu smaržu. Acīmredzot viņa bija iededzinājusi tajā savu vārdu tikai šorīt no rīta.

- No lauksaimnieka? Bredons paraustīja plecus. Tas var nozīmēt daudz ko atkarībā no koka. Bet šajā gadījumā? No aristokrātu pārstāves? Viņš papurināja galvu, acīmredzot nespēdams atrast vārdus.

- Biju domājis, ka galma gredzeniem ir tikai trīs veidi, es teicu.

- Tikai trīs, kurus mēdz izmantot, Bredons atbildēja. Tikai trīs, kurus mēdz sūtīt un rādīt atklātībā. Kādreiz koka gredzenus sūtīja, lai izsauktu kalpotājus. Tos, kuri dzelzs gredzeniem bija pārāk zemi. Bet tas bija ļoti sen. Vēlāk izveidojās pieņēmums, ka nosūtīt galma cilvēkam koka gredzenu nozīmē viņu ārkārtīgi noniecināt.

- Ar noniecinājumu es varu samierināties, es atvieglots sacīju.

- Mani ir noniecinājuši vērtīgāki cilvēki nekā viņa.

- Tas bija pirms simt gadiem, Bredons teica. Daudz kas ir mai­nījies. Problēma bija tāda: kad koka gredzeni kļuva par noniecinājuma izpausmi, daži sulaiņi to dēļ jutās aizvainoti. Ja negribi apvainot savu staļļa pārraugu, nesūti viņam koka gredzenu. Bet, ja viņš tādu nesaņems, par to var apvainoties tavs drēbnieks.

Es saprotoši pamāju ar galvu. Un tā tālāk. Beigu beigās koka gre­dzens kļuva par apvainojumu ikvienam.

- Jā, Bredons apstiprināja. Gudrs cilvēks nevēlas sanaidoties ar kalpotājiem, viņš teica. Pat zēns, kurš atnes tev pusdienas, var justies aizskarts, un pat viszemākajiem ir pieejami neskaitāmu un neredzamu atriebību veidi. Koka gredzenus vienkārši vairs nelieto. Droši vien tie būtu pilnīgi aizmirsti, ja par tiem neizskanētu atgādinājumi dažos lugu sižetos.

Es paskatījos uz gredzenu. Tātad es esmu zemāks par zēnu, kas aizvāc samazgas.

Bredons neveikli nokremšļojās. Patiesībā tas nozīmē vēl vairāk. Viņa ar to grib teikt, ka tu vispār neesi cilvēks. Tu neesi tā vērts, lai tevi atcerētos kā cilvēcisku būtni.

- Ak tā, es noteicu. Saprotu.

Uzvilku koka gredzenu sev pirkstā un savilku plaukstu dūrē. Īstenībā jāteic, ka tas man nevainojami piegulēja.

- Tas nav gredzens nēsāšanai! Bredons teica, acīmredzami juzda­mies neomulīgi. Patiesībā tas ir kaut kas pavisam pretējs. Viņš ziņkāri paskatījās uz mani. Laikam jau Alverona gredzens vairs nav pie tevis?

- Viņš ir pieprasījis to atpakaļ. Es paņēmu no galda maera vēstuli un iedevu Bredonam ari to.

- “Cik drīz vien iespējams,” Bredons atkārtoja un sausi iesmējās.

- Tas pasaka vairāk, nekā pirmajā brīdī var likties. Viņš nolika vēstuli uz galda. Tomēr tā droši vien ir labāk. Ja maers tev neatrautu savu labvēlību, tu kļūtu par kaujas lauku starp viņiem abiem, par pipargraudu starp viņa miezeri un viņas piestu. Abu rīvēšanās saberztu tevi druskās.

Bredona skatiens atgriezās pie koka gredzena manā pirkstā. Jādomā, ka viņa tev nepasniedza to personiski? viņš jautāja ar cerību balsī.

- Atsūtīja ar ziņnesi. Es klusi nopūtos. Arī sargi to redzēja.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Atvēru durvis, un izsūtāmais zēns pasniedza man vēstuli.

Aizvēru durvis un apskatīju zīmogu. Lords Praeveks, es teicu.

Bredons papurināja galvu. Varu derēt, ka tas vīrs katru nomoda brīdi pavada, piespiedis ausi pie atslēgas cauruma vai laizīdams kādam pakaļu.

Es pasmiedamies atvēru vēstuli un ātri pārlaidu tai acis. Viņš prasa atpakaļ savu gredzenu! es teicu. Raksts ir izsmērēts, viņš nav pat pagaidījis, līdz nožūst tinte.

Bredons pamāja ar galvu. Ziņa izplatās lielā ātrumā. Nebūtu tik ļauni, ja Alveronam pie labās rokas cieši nesēdētu tā sieviete. Bet viņa tur sēž, un viņa ir skaidri pateikusi savas domas. Ikviens, kas pret tevi izturas drusku labāk nekā pret suni, nenoliedzami pievienosies viņas nicinājumam. Bredons pavicināja Meluānas vēstuli. Un droši var paredzēt, ka tik pamatīgu nicinājumu laikazobs necik drīz nenodeldēs.

Bredons pamāja uz trauku ar gredzeniem un sausi, neskanīgi pasmē­jās. Tieši tagad, kad tu esi sācis saņemt pa kādam sudraba gredzenam.

Piegāju pie trauka, izvilku Bredona gredzenu un sniedzu to viņam.

- Tev jāņem tas atpakaļ, es teicu.

Bredona sejā parādījās aizskarta izteiksme, un viņš nepakustējās, lai paņemtu gredzenu.

- Es drīz došos projām un nepavisam nevēlos, lai tev būtu jācieš sekas par saskarsmi ar mani, es teicu. Esmu ārkārtīgi pateicīgs par palīdzību, ko saņēmu no tevis. Pats mazumiņš, ar ko varu atbildēt, ir pēc iespējas neaptumšot tavu reputāciju.

Bredons brīdi vilcinājās, tad aizvēra acis un nopūtās. Ar zaudētāja sejas izteiksmi viņš paņēma gredzenu atpakaļ.

- Ā! es ieteicos, atcerēdamies vēl kaut ko. Aizgāju līdz neslavas stāstu kaudzei un izvilku lapas, kurās bija aprakstītas viņa pagāniskās orģijas. Te ir stāstiņi, kas varētu tevi uzjautrināt, es teicu, pasnieg­dams tās Bredonam. Tagad tev droši vien vajadzētu iet projām. Uztu­rēšanās manā tuvumā tev noteikti nenāks par labu.

Bredons nopūtās un pamāja ar galvu. Man žēl, ka tev viss tā iegro­zījās, manu zēn. Ja būsi vēl kādreiz šajā pusē, noteikti apciemo mani! Šādas būšanas ar laiku pierimst. Viņa acis atkal apstājās pie koka gredzena manā pirkstā. Nudien, tev nevajadzētu to nēsāt.

Kad viņš bija aizgājis, es izvilku no trauka Steipsa zelta gredzenu un Alverona dzelzs gredzenu. Pēc tam izgāju gaitenī.

- Iešu apciemot Steipsu, es laipni sacīju sargiem. Vai jūs abiem labpatiktos mani pavadīt?

Garākais pameta skatienu uz gredzenu manā pirkstā, tad aši parau­dzījās uz savu biedru un nomurmināja piekrītošu atbildi. Pagriezos un devos projām, abiem pavadoņiem soļojot aiz muguras.

* * *

Steipss ieveda mani savā viesistabā un aizvēra durvis. Viņa istabas bija vēl elegantākas par manējām un acīmredzami ilgāk apdzīvotas. Uz tuvējā galdiņa pamanīju lielu trauku ar gredzeniem. Visi tie bija no zelta. Vienīgais dzelzs gredzens bija no Alverona, un to viņš nēsāja pirkstā.

Kaut gan Steipss izskatījās pēc bodnieka, viņš bija ļoti vērīgs. Asais skatiens tūlīt pamanīja gredzenu manā pirkstā. Tātad viņa to ir izda­rījusi, Steipss papurināja galvu. Tev nevajadzētu to nēsāt!

- Es nekaunos par to, kas esmu, es atbildēju. Ja šis ir Edema Rū gredzens, tad es to nēsāšu.

Steipss nopūtās. Viss ir daudz sarežģītāk.

- Zinu, es atbildēju. Neesmu nācis šurp, lai sarežģītu tavu dzīvi. Vai tu varētu šo nodot no manis maeram? Iedevu viņam Alverona gredzenu.

Steipss ielika to kabatā.

- Un gribēju atdot arī šos. Iedevu viņam divus līdzpaņemtos gredze­nus. Viens bija spožs zelta gredzens, otrs no balta kaula. Es negribu pasliktināt tavas attiecības ar tava saimnieka jauno sievu.

Steipss tos paņēma un pacēla zelta gredzenu augstāk pret gaismu.

- Ja tu to paturētu, tas neizbēgami notiktu, viņš teica. Es atrodos maera dienestā. Tāpēc man jāievēro galma spēļu noteikumi.

Tad viņš pastiepa roku, satvēra manu plaukstu un iespieda tajā kaula gredzenu. Bet šim nav sakara ar manu pienākumu pret maeru. Šis apliecina parādu starp diviem cilvēkiem. To galma spēles nevar ietekmēt. Steipss ieskatījās man acīs. Un es pieprasu, lai tu to paturi!

* * *

Vienatnē paēdu vēlīnas vakariņas. Sargi joprojām pacietīgi stāvēja aiz durvīm, un es piekto reizi pārlasīju maera vēstuli. Katrā lasīšanas reizē cerēju pamanīt starp rindām kādu labestīgu jūtu dzirksti. Bet tādas tur vienkārši nebija.

Uz galda gulēja maera atsūtītie papīri. Izbēru tiem blakus sava maka saturu. Tur bija divi zelta rojāli, četri sudraba nobli, astoņarpus peniju un neizskaidrojama iemesla dēļ viens Modegas strelums. Nekādi nespēju atcerēties, kur un kad esmu to dabūjis.

Kopā tur bija drusku mazāk par astoņiem talantiem. Saliku tos kau­dzītē blakus Alverona dokumentiem. Astoņi talanti, piedošana, rakstiska atļauja spēlēt un mācību maksa Universitātei. Itin nozīmīgs atalgojums.

Un tomēr es jutos noniecināts. Biju izglābis Alveronu no indes, atmas­kojis nodevēju viņa galmā, sagādājis viņam sievu un atbrīvojis viņa lielceļus no ļoti bīstamiem ļaudīm.

Par spīti tam visam, joprojām biju palicis bez patrona. Vēl bēdīgāk bija tas, ka vēstulē nebija neviena vārda par Amiru un par atbalstu, ko viņš bija solījis nodrošināt maniem meklējumiem.

Tomēr ar pretošanos es neko nebūtu panācis, toties zaudēt varētu daudz. Sabēru naudu atpakaļ makā un ieliku Alverona vēstules flautas futrāļa slēptajā nodalījumā.

Pievācu arī trīs grāmatas, ko biju paņēmis no Kaudika bibliotēkas, jo neviens nezināja, ka tās ir pie manis, un izbēru gredzenus no trauka nelielā maisiņā. Skapī karājās divi duči elegantu apģērba komplektu. Tie maksātu labu naudu, taču nest līdzi tos nebūtu viegli. Paņēmu divus labākos komplektus un pārējos atstāju turpat.

Visbeidzot piestiprināju pie jostas Cezūru un apliku ap pleciem savu ēnsegu. Šie divi priekšmeti pārliecināja mani, ka Vintasā pavadītais laiks nav iztērēts veltīgi, kaut arī tos biju nopelnījis pats bez jebkādas Alve­rona palīdzības.

Aizvēru durvis, nodzēsu lampas un pa logu izkāpu dārzā. Pēc tam ar saliektas stieples palīdzību noslēdzu logu un aizvēru slēģus no ār­puses.

Puicisks nedarbs? Varbūt, bet es nepavisam nevēlējos aiziet no mui­žas maera sargu pavadībā. Turklāt doma par to, kā viņi lauzīs galvu par manu pazušanu, izraisīja man smieklus, un smiekli labvēlīgi iedarbojas uz gremošanu.

* * *

Aizgāju no muižas, neviena nemanīts. Mans ēnsegs bija ļoti piemē­rots slepeniem gājieniem tumsā. Pēc stundas meklējumiem atradu Lejas Severenā nepievilcīga izskata grāmatsējēju.

Viņš bija nepatīkams tips ar plēsoņas tikumiem, tomēr viņu patiesi ieinteresēja neslavas stāstu kaudze, ko aristokrāti bija atsūtījuši uz manām istabām. Par visu kopā viņš man piedāvāja četrus rīlus līdz ar solījumu samaksāt desmit penijus par katru grāmatas eksemplāru, kas pēc nodrukāšanas tikšot pārdots. Mēs atvadījāmies, es izgāju no veikala, sadedzināju līgumu un divreiz nomazgāju rokas. Tomēr saņemto naudu es paturēju.

Pēc tam pārdevu abus apģērbu komplektus un Kaudika grāmatas, tomēr vienu no tām paturēju sev. Nākamās divas stundas pavadīju ostā un sameklēju kuģi, kam nākamajā dienā jāatiet uz Džanpuju.

Kad pilsētu ieskāva nakts tumsa, es staigāju pa Severenas augstā­kajām ielām, cerēdams nejauši satikt Dennu. Protams, tas nenotika. Nojautu, ka viņa jau ilgi ir projām. Pilsēta kļūst citāda, ja tajā kaut kur ir Denna, un Severena šķita tukša kā olas čaumala.

Pēc vairākām bezcerīgu meklējumu stundām apstājos pie pilsētas priekanama un kādu laiku pavadīju, tukšodams dzērienu kausus kroga zālē. Nakts bija klusa, un sievietes garlaikojās. Tāpēc es izmaksāju visām dzeramo, un mēs draudzīgi aprunājāmies. Es pastāstīju vairākus stāstus, un viņas klausījās. Nospēlēju vairākas dziesmas, un viņas aplaudēja. Tad lūdzu viņam kādu pakalpojumu, un viņas smējās, smējās, smējās…

Izbēru līdzpaņemtos gredzenus no maisiņa traukā un atstāju to uz bāra letes. Sievietes steidzās tos pielaikot un strīdējās, kurai pienāktos sudraba gredzeni. Izmaksāju vēlreiz katrai pa dzērienam un devos pro­jām mazliet labākā garastāvoklī.

Kādu laiku klīdu pa ielām bez mērķa un beidzot nonācu nelielā pub­liskā parkā, kas atradās Kraujas malā un pavēra skatu uz Lejas Severenu. Lampu gaisma pa lielākai daļai bija oranža, bet šur tur es redzēju pa kādai gāzes liesmai un simpātijas lampai, kas meta zilgani zaļu un sarkanīgu apgaismojumu. Aina bija tikpat aizraujoša, it kā es skatītu to pirmo reizi.

Kad ilgāku laiku biju tā sēdējis, attapos, ka neesmu viens. Mazliet attālāk pie koka stāvēja pavecs vīrs, atspiedies pret stumbru, un vēroja lejā pilsētas gaismas tāpat kā es. No viņa strāvoja tikko jaušama un itin patīkama alus smarža.

- Vai nav smuka vieta, ko? vīrietis teica, un akcents ļāva nojaust, ka viņš ir ostas strādnieks.

Es piekritu. Kādu laiku mēs klusēdami vērojām zibošās ugunis. No­ņēmu no pirksta koka gredzenu un domāju, ka varētu nosviest to lejā no klints. Taču tagad, kad to redzētu cits cilvēks, tas šķita diezgan bēr­nišķīgs žests.

- Runā, ka augstmanis no šitās vietas varot apmīzt pusi Severenas, ostinieks bezrūpīgi izmeta.

Iebāzu gredzenu apmetņa kabatā. Lai paliek piemiņai! Tie ir slinkā­kie, es sacīju. Tie, kurus man gadījies satikt, spēj mīzt krietni tālāk.