SIMT OTRĀ NODAĻA . mēness mūžīgā kustība

KAD MĒS ar Felurianu tuvojāmies ezeram, es ievēroju, ka gaisma ir kļu­vusi tikko jaušami citāda. Paskatīdamies augšup, es pārsteigts pamanīju caur kokiem spīdam bālu mēness sirpi.

Kaut gan tas bija tikai pavisam tievs pusloks, es tūlīt pazinu mēnesi, kuru biju redzējis un zinājis visu mūžu. Ieraudzīt to šajā svešajā vietā bija tikpat kā satikt sen neredzētu draugu tālu no mājām.

- Skaties! es iesaucos un izstiepu roku. Mēness!

Feluriana iecietīgi pasmaidīja. tu esi mans dārgais, jaundzimušais jēriņš, skaties! tur ir arī mākonis! amouen! dejosim priekā! Viņa iesmējās.

Es samulsis pietvīku. Vienkārši neesmu to redzējis kopš… Apklusu, jo man nebija ne jausmas par aizritējušo laiku. Ļoti ilgi. Turklāt šeit ir citādas zvaigznes. Domāju, varbūt ir arī citāds mēness.

Viņa maigi izlaida pirkstus caur maniem matiem. mīļais muļķīti, mēness ir tikai viens, mēs to gaidījām, tas palīdzēs enbighten tavu ēnsegu. Slaiki kā ūdrs Feluriana ienira ezerā. Kad viņa atkal parādījās virs ūdens, melnie mati pludoja pār viņas pleciem kā tinte.

Sēdēju ezera malā uz akmens un šūpoju kājas. Ūdens bija silts kā vanna. Kā mēness var būt šeit, es jautāju, ja šis ir citādas debesis?

- šeit ir tikai viena tieva mēness strēmele, Feluriana atbildēja.

- lielākā daļa no tā joprojām atrodas mirstīgo pasaulē.

- Bet kā tas var būt? es taujāju.

Feluriana pārstāja peldēt un apgriezās uz muguras, pievērsdama ska­tienu debesīm. ai, mēness! viņa nelaimīgā balsī iesaucās. es mirstu alkās pēc skūpstiem! kāpēc tu atsūtīji man pūci, kad es kāroju cilvēku? Viņa nopūtās un ar pūces kliedzienu iedūdoja manu jautājumu tumsā:

- būt? būt? būt?

Es ieslīdēju ūdeni; varbūt nebiju gluži tik lunkans kā ūdrs, toties skūpstu mākslā, jādomā, biju prasmīgāks.

Mazliet vēlāk abi gulējām seklumā uz plata, ūdens nogludināta ak­mens. paldies, mēness! Feluriana teica, tīksmlgi palūkodamās debe­sis. paldies par šo saldo un sparīgo cilvēcēnu!

Ezerā peldēja mirdzošas zivis. 1ās nebija lielākas par plaukstu, un katrai uz sāniem mirdzēja krāsaina, spīdoša josla vai plankums. Skatījos, kā tās iznirst no savām zemūdens slēptuvēm, no kurām tās bija izbie­dējusi nesenā ūdens bangošanās. Tās bija oranžas kā kvēlojošas ogles, dzeltenas kā gundegas, zilas kā pusdienas debesis.

Feluriana ieslīdēja atpakaļ ūdenī, tad paraustīja mani aiz kājas. nāc, mana skūpstu pūce! viņa aicināja. es tev parādīšu, ko dara mēness!

Devos viņai līdzi dziļāk ezerā, līdz mēs stāvējām ūdenī līdz pleciem. Ziņkāras zivis meta ap mums lokus, un drosmīgākās pat izpeldēja starp mums abiem. To kustības atklāja skatienam Felurianas slēpto siluetu zem ūdens. Kaut gan es viņas kailumu biju izpētījis visos sīkumos, pie­peši izjutu, cik valdzinoši ir šie neskaidrie apveidi aiz ūdens priekškara.

Zivis piepeldēja vēl tuvāk. Viena man pieskārās, slīdēdama garām, un es sajutu zem ribām tādu kā vieglu kodienu. Kaut gan tas bija saudzīgs kā pirksta pieskāriens, es iztrūcies salēcos. Stāvēju raudzīdamies, kā ap mums riņķo arvien vairāk zivju, kas palaikam viegli piekodās vienam vai otram.

- pat zivīm ir bauda tevi skūpstīt, Feluriana teica un, pienākusi tuvāk, piespieda savu slapjo augumu pie manējā.

- Laikam tām patīk sāls uz manas ādas, es sacīju, vērodams zivis.

Feluriana mani aizkaitināta atgrūda. varbūt tām patīk pūces garša.

Pirms paguvu izdomāt piemērotu atbildi, viņa savilka seju nopietnā

izteiksmē, pacēla plaukstu un plakaniski nolaida to ūdenī starp mums.

- mēness ir tikai viens, Feluriana teica. tas pārvietojas starp tavas mirstīgās pasaules debesīm un manējām. Viņa piespieda plaukstu man pie krūtīm, tad atvilka atpakaļ un piespieda pie krūtīm pati sev. tas kustas starp pasaulēm turp un atpakaļ. Bridi viņa klusēja un sarauktu pieri lūkojās manī. pievērs uzmanību maniem vārdiem!

- Es to daru, atļāvos melot.

- nē, tu pievērs uzmanību manām krūtīm.

Tā bija patiesība. Tās vilinoši virmoja līdzi ūdens virsmai. Tām katrā ziņā ir vērts pievērst uzmanību, es teicu. Nevērība pret tām būtu smags apvainojums.

- es runāju par svarīgām lietām, par to, kas tev jāzina, ja gribi sveiks un vesels atgriezties pie manis. Feluriana bezcerīgi nopūtās. ja ļaušu tev tām pieskarties, vai tad tu ieklausīsies manos vārdos?

-Jā-

Viņa satvēra manu plaukstu un pievilka to sev klāt, apsedzot savu krūti. un tagad viļņus virs lilijām!

- Tu man vēl neesi parādījusi, kādi ir viļņi virs lilijām.

- nu tad tas būs vēlāk. Viņa iegremdēja plaukstu ūdenī starp mums un puspievērtām acīm izdvesa saldu nopūtu. ā-ā-a! o-o-o!

Zivis atkal iznira no savām slēptuvēm.

- mana brīnišķā pūce! Feluriana sirsnīgi teica un, ienirusi ezera dzijumā, atgriezās, nesdama līdzi gludu, apaļu oli. tagad klausies, ko es teikšu, jo tu esi mirstīgais un es esmu feja.

šeit ir mēness, viņa teica, iespiezdama oli starp mūsu sakļautajām plaukstām un savīdama ap to pirkstus. tagad tas ir cieši piesaistīts gan feju valstības, gan mirstīgās pasaules naktij.

Feluriana paspēra soli uz priekšu un piespieda oli man pie krūtīm, lūk, tā kustas mēness, viņa teica, sakļaudama pirkstus ap manējiem, tagad, kad lūkojos augšup, es neredzu nekādu atspulgu no savas mīļo­tās gaismas, tomēr mēness seja kā puķe, kas atritina ziedlapas, apmirdz tavu mirstīgo pasauli.

Viņa atkāpās soli atpakaļ, un mūsu izstieptās rokas saistīja tikai sa­kļautās plaukstas. Tad viņa pievilka oli sev pie krūtīm, vienlaikus vilk­dama mani aiz rokas cauri ūdens klajumam. un tagad visas tavas mirstīgās pasaules meitenes dveš nopūtas, jo mēness pašlaik pilnībā kavējas manās debesīs.

Es saprotoši pamāju ar galvu. Vienlīdz Fae un cilvēku mīlēts. Tātad mūsu mēness ir jautrs klejotājs?

Feluriana papurināja galvu. nē, ne gluži tā: mēness ir ceļotājs, taču nav klejotājs, mēness kustas, tomēr nespēj brīvi pārvietoties.

- Esmu dzirdējis stāstu, es teicu. Stāstu par cilvēku, kas nozadzis mēnesi.

Felurianas seja kļuva ļoti nopietna. Viņa atraisīja pirkstus no manē­jiem un paskatījās lejup uz oli, ko turēja plaukstā. ar to viss beidzās. Viņa nopūtās. pirms viņš nozaga mēnesi, pastāvēja cerība uz mieru.

Mani apstulbināja viņas balss lietišķais tonis. Ko? es truli nopra­sīju.

- viņš nozaga mēnesi, Feluriana atkārtoja un neizpratnē piešķieba galvu. tu teici, ka to zinot.

- Es teicu, ka esmu dzirdējis stāstu, es apstiprināju. Bet tas bija blēņu stāsts. Nevis tāds, kas atklātu kaut ko svarīgu. Tā bija feju… tas bija stāsts, ar ko izklaidēt bērnus.

Feluriana atkal pasmaidīja. vari droši sacīt, ka tā bija feju pasaka, es esmu par tām dzirdējusi, tās ir parastas fantāzijas, arī mēs šad tad stāstām bērniem cilvēcēnu pasakas.

- Bet vai mēnesi patiešām nozaga? es jautāju. Tā nebija iedoma?

Feluriana pikti sarauca pieri. tieši to es tev cenšos parādīt! viņa

teica un strauji nolaida plaukstu lejup, sirdīgi izšļakstinādama ūdeni uz visām pusēm.

Es attapos zem ūdens ar plaukstu izdarām ademu atvainošanās žestu un tikai pēc tam aptvēru, ka tam nav nekādas jēgas. Piedod! es teicu.

Taču bez šī stāsta patiesības es esmu pazudis. Lūdzama, pastāsti man to!

- tas ir sens un ļoti skumjš stāsts, viņa teica un ilgi lūkojās mani.

- ko tu man par to dosi?

- Maigo briedi, es atbildēju.

- tu piesoli man dāvanu, ko pats esi saņēmis kā dāvanu, viņa šķelmīgi sacīja. ko vēl tu vari piedāvāt?

- Vēl es varu piedāvāt tūkstoš plaukstu, es teicu un ievēroju, ka viņas seja atmaigst. Un parādīšu tev kaut ko jaunu, ko esmu izdomājis tikai es pats. Es to saucu par šūpošanos pret vēju.

Feluriana sakrustoja rokas un paskatījās tālumā, izlikdamās pilnīgi vienaldzīga, jauns tas varbūt ir tev. Es to noteikti zinu, tikai ar citādu vārdu.

- Varbūt tā ir, es teicu. Bet, ja tu nepiekritīsi, tev nekad nebūs iespējas to noskaidrot.

- nu labi! viņa nopūzdamās piekrita. bet tikai tāpēc, ka tūkstoš plaukstas tev lieliski padodas.

Brīdi lūkojusies uz tievo mēness svītru, Feluriana sāka runāt. sen­senos laikos, kad vēl nebija cilvēka radītu pilsētu, nebija cilvēku, nebija feju, dzīvoja būtnes, kas staigāja vaļējām acīm un zināja visu lietu slēp­tākos vārdus. Viņa apklusa un paraudzījās uz mani. vai tu zini, ko tas nozīmē?

- Kurš zina lietu vārdus, iegūst pār viņām varu, es atbildēju.

- nē! Feluriana attrauca, un mani iztrūcināja pārmetums viņas balsī. varu neviens tiem nepiešķīra, viņiem bija dziļas zināšanas, nevis vara. peldēšana nav vara pār ūdeni, ābola ēšana nav vara pār ābolu. Viņa skarbi paskatījās uz mani. vai tu saproti?

Es nesapratu. Tomēr pamāju ar galvu, negribēdams viņu tracināt vai novērst no iesāktā stāsta.

- šie senie vārdu zinātāji gāja līdzenus pasaules ceļus, viņi pazina lapsu, un viņi pazina zaķi, un viņi pazina telpu starp abiem.

Feluriana dziļi ievilka elpu un izelpodama nopūtās. pēc tam nāca tie, kas redzēja lietas un gribēja tās mainīt, viņi domāja varas izpratnē.

viņi bija veidotāji, lepni sapņotāji. Feluriana samierinoši atmeta ar roku. un sākumā tas nemaz nebija slikti, notika brīnumi. Viņas seja atceroties iemirdzējās un pirksti satraukti iekrampējās man rokā. reiz es sēdēju uz murellas mūriem, es ēdu augli no sudraba koka. tas spīdēja, un tumsā varēja redzēt muti un acis visiem, kas bija to ēduši!

- Vai Murella atradās Fae zemē?

Feluriana sarauca pieri. nē. es jau teicu, tas notika agrāk, toreiz bija l ikai vienas debesis, viens mēness, viena pasaule, un tajā bija murella. un auglis, un es, kas to ēdu spīdošām acīm tumsā.

- Cik sen tas bija?

Viņa viegli paraustīja plecus. sen.

Sen. Senāk par visām vēstures grāmatām, ko biju redzējis vai pat dzirdējis. Arhīvos glabājās Kaluptenas vēstures apcerējumu noraksti, kas bija divus gadu tūkstošus veci, un nevienā no tiem nebija pat pieminēts tas, ko stāstīja Feluriana.

- Piedod, ka pārtraucu, es teicu, cik pieklājīgi spēdams, un pakla­nījos tiktāl, cik iespējams, lai pilnīgi nepakļūtu zem ūdens.

Viņa nomierinājusies turpināja: auglis bija tikai pirmais no visa. bērna pirmais solītis, viņi kļuva arvien pārgalvīgāki, drošāki, nevaldāmi, senie zinātāji sacīja: “mitējieties!”, bet veidotāji atteicās, viņi strīdējās un cīnījās, un veidotājus aizliedza, viņi pretojās tāda veida varai. Felurianas acis iemirdzējās. bet, ak vai! viņa nopūtās. kādas lietas viņi radīja!

Un to teica sieviete, kura auda man apmetni no ēnas. Nespēju iedo­māties, par ko viņa var brīnīties. Ko viņi radīja?

Feluriana plašā žestā aplaida roku mums visapkārt.

- Kokus? es bijīgā izbrīnā jautāju.

Viņa iesmējās par manu balss toni. nē, fae valstību, izveidoja to pēc savas gribas, izcilākais no viņiem pašuva to no viena auduma gabala, vietu, kur viņi varēja darīt, ko vēlējās, un visa sava darba beigās katrs veidotājs nokala zvaigzni, lai piepildītu viņu jaunās un tukšās debesis.

Feluriana man uzsmaidīja. tad radās divas pasaules, divas debesis, divi zvaigžņu veidi. Viņa pacēla gludeno oli. bet joprojām palika viens mēness, apaļš un mīlīgs, tas mājoja mirstīgās pasaules debesīs.

Viņas smaids izdzisa. tomēr viens veidotājs bija izcilāks par citiem, viņam nepietika nokalt zvaigzni, viņš izstiepa savu gribu pāri pasaulei un izvilka mēnesi no tā mājvietas.

Pacēlusi gludo oli pret debesīm, Feluriana uzmanīgi aizvēra vienu aci. Viņa piešķieba galvu, it kā cenzdamās ievietot oli tukšajā pusmē­ness lokā virs mums. tas bija lūzuma brīdis, senie zinātāji saprata, ka ar vārdiem veidotājus apturēt neizdosies. Viņa nolaida roku atpakaļ ūdenī. viņš nozaga mēnesi, un no tā brīža sākās karš.

- Kurš veidotājs tas bija? es jautāju.

Felurianas mute savilkās vieglā smaidā. Viņa dūdojoši iesaucās:

- ku-u-urš? k-u-u-urš?

- Vai viņš bija no Fae galmiem? es uzmanīgi pavaicāju.

Feluriana uzjautrināta papurināja galvu. nē. es jau teicu, ka tas

notika pirms fae. pirmais un izcilākais no veidotājiem.

- Kāds ir viņa vārds?

Feluriana papurināja galvu. šeit nedrīkst nevienu saukt vārdā, es nerunāšu par viņu, kaut gan viņš ir ieslēgts aiz akmens durvīm.

Pirms es paguvu pajautāt vēl kaut ko, Feluriana satvēra manu roku un atkal iespieda oli starp mūsu abu plaukstām. šis veidotājs, būtne ar tumšām un mainīgām acīm, izstiepa roku pret koši melnajām debe­sīm. viņš atvilka mēnesi pie sevis, bet nevarēja piespiest to palikt, tāpēc tagad mēness staigā starp mirstīgo un fae valstību.

Viņa uzmeta man svinīgi nopietnu skatienu, kas viņas daiļajā sejā bija ļoti neparasts. tu dabūji savu stāstu, savu kurš un kā. tagad atlicis vēl pēdējais noslēpums, tāpēc klausies ar visu savu pūces dzirdi! Viņa izvilka mūsu sadotās plaukstas ūdens virspusē. šī ir daļa, kurai tev jāatvēl vislielākā uzmanība.

Felurianas acis pustumsā izskatījās gluži melnas. mēness ir pie­saistījis sev abas mūsu pasaules, un abas tās tiecas pēc viņa kā vecāki pēc sava bērna, tās katra velk viņu pie sevis, velk turp un atpakaļ, un neviena negrib viņu atlaist.

Viņa atkāpās sānis, un mēs stāvējām abu izstiepto roku attālumā, turēdami oli starp plaukstām. kad mēness ir pārplēsts un puse mīt jūsu debesīs, tu redzi, cik tālu mēs esam viens no otra. Feluriana pastiepa brīvo roku uz manu pusi, izdarīdama veltīgu tvērienu ūdenī. lai cik ļoti mēs gribam skūpstīties, attālums starp mums nav tam gatavs.

Tad viņa paspēra soli uz priekšu un piespieda oli man pie krūtīm.

- un, kad jūsu mēness top pilns, visa feju pasaule jūt vilkmi, tas pievelk mūs tuvu pie jums un spīd tik spoži, ka ienākt šeit naktī kļūst vieglāk nekā ieiet pa durvīm vai nokāpt no kuģa, kas atpeldējis krastā. Viņa man uzsmaidīja. un tāpēc tu, klejodams pa mežiem, atradi Felurianu, cilvēcēnu bērns!

Doma, ka augošs mēness spēj pievilkt tuvumā veselu pasaku būtņu valstību, man bija visai satraucoša. Un to pašu spēj katra Fae pasaules radība?

Viņa paraustīja plecus un apstiprinoši pamāja. ja vien tās grib un prot. starp manu un tavu pasauli ir tūkstošiem puspavērtu durvju.

- Kāpēc es nekad par to neesmu dzirdējis? Šķiet, to būtu grūti noslēpt. Fae būtne dejo mirstīgo pasaules zālē…

Viņa iesmējās. bet vai tad tas nav noticis? pasaule ir plaša, un laiks ir ilgs, un tomēr tu saki, ka dzirdēji manu dziesmu jau pirms tam, kad ieraudzīji man šeit dziedam un vijam matos mēnesgaismu.

Es saraucu pieri. Man tomēr šķiet, ka mums būtu vajadzējis kaut ko vairāk nojaust par būtnēm, kas staigā starp divām pasaulēm.

Feluriana paraustīja plecus. fae visbiežāk ir smalkas un izmanīgas būtnes, kas staigā klusi kā skursteņa dūmi. dažas staigā starp jūsējiem, ietinušās ēnu apmetņos, ar glamuriju pārtapušas nastu nesējos mūļos, vai paslēpušās zem karaliskiem tērpiem. Viņa atklāti paskatījās uz mani. mēs protam palikt neredzamas.

Feluriana atkal satvēra manu roku. daudzas tumšāku dziņu būtnes labprāt gribētu izmantot jūs savām izpriecām, kas spēj tās atturēt, kas liedz tām pārkāpt mēness šķirtni? dzelzs, uguns, spoguļa stikls, goba un osis, vara naži, krietnas zemnieku sievas, kas zina mūsu spēles notei­kumus un izliek mums maizi, lai atvairītu mūs no mājām, bet visvairāk manējie baidās no tā, ka, sperot soli uz mirstīgo pasaules zemes, viņi zaudē daļu no sava spēka.

- Nepatikšanu ar mums patiešām mēdz būt vairāk, nekā esam vērti, es smaidīdams atzinu.

Feluriana pastiepa roku un ar pirkstu pieskārās manām lūpām. ka­mēr mēness ir pilns, jūs varat smieties, tomēr ziniet, ka tam ir tumšā puse. Viņa atrāvās rokas stiepiena attālumā un ar lēnu, viļņotu kustību sāka vilkt mani pa ūdeni. gudrs mirstīgais baidās no nakts, kurā nav drusciņas maigas mēnesgaismas.

Viņa tuvināja manu roku savām krūtīm, vilkdama mani pa ūdeni sev līdzi. tādā naktī ikviens solis var aizraut tevi mēness tumšajā pusē un nezinošu ievilkt fae valstībā. Viņa apstājās un drūmi uzlūkoja mani.

- un tur nav izvēles, tur ir jāpaliek.

Feluriana atkāpās ūdenī atpakaļ, vilkdama mani līdzi. un kā tik svešādā vietā mirstīgais var nenoslīkt?

Paspēru vēl vienu soli viņai pretī un jutu, ka zem kājām vairs nav pamata. Felurianas plauksta vairs neturēja manējo, un virs galvas man sakļāvās melns ūdens. Akls un zaudējis elpu, es sāku izmisīgi airēties, cenzdamies uzpeldēt virspusē.

Pēc gara un baisa brīža Felurianas rokas satvēra mani un izvilka virs ūdens, it kā es būtu vieglāks par kaķēnu. Viņa pievilka mani tuvu pie pašas sejas, un tumšajās acis zalgoja ciets spīdums.

Kad Feluriana ierunājās, viņas balss skanēja dzidri un skaidri: es to daru, lai piespiestu tevi dzirdēt, vieds vīrs ar bailēm uzlūko nakti bez mēness.

Загрузка...