Vieda vīra bailes

SIMT ČETRDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . stāsti

ZIEMAS DIMESTRA laikā Ambrozs bija aplaimojis Universitāti ar ieprieci­nošu prombūtni, taču pavasari viņš atgriezās vecajā ligzdā kā uzbāzīgs, neciešams gājputns. Tā nebija sagadīšanās, ka nākamajā dienā pēc viņa atgriešanās es izlaidu visas nodarbības un no rīta līdz vakaram uzturējos darbnīcā, gatavodams sev jaunu grammu.

Līdzko nokusa sniegs un zeme atkal kļuva stingra, es atsāku vingri­nāties ketana mākslā. Atcerēdamies, cik dīvaini man tas bija šķitis, kad redzēju to pirmoreiz, es trenējos savrupā meža stūri uz ziemeļiem no Universitātes.

Līdz ar pavasari pienāca nākamo eksāmenu laiks. Aizgāju uz tiem, pamatīgu paģiru mocīts, un netiku galā ar vairākiem jautājumiem. Mana nākamā mācību maksa tika noteikta astoņpadsmitarpus talantu apjomā, un es nopelnīju četrus talantus ar sīknaudu, ko man izsniedza ka­sieris.

Bezasiņu Dūres pārdošana ziemas periodā bija pierimusi, jo tirgotāji Universitātē iegriezās retāk. Bet, līdzko sniegs nokusa un ceļi nožuva, “Novietnē” atlikušās ierīces tika ātri izpirktas, un es nopelnīju vēl sešus talantus.

Nebiju radis, ka mana rīcībā ir tik daudz naudas, un jāatzlstas, ka es aizrāvos drusku pār mēru. Man bija seši apģērba komplekti, kas tei­cami piegulēja augumam, un papīru es sapirkos izšķērdīgā daudzumā. Pirku tumšu augstas kvalitātes tinti no Erues un iegādājos pats savus gravēšanas rīkus. Man bija divi kurpju pāri. Divi.

Imres grāmatveikalā atradu vecu, apbružātu ziņojumu illiešu valodā. Ta kā tas bija pilns mezglu zīmējumiem, grāmatveikala īpašnieks domāja, ka tas ir jūrnieku kuģa žurnāls, un prasīja par to tikai pusotra talanta. Mazliet vēlāk es nopirku Heroborica eksemplāru un vēl pēc neilga laika pievienoju tam Termigus Techina sējumu, ko izmantoju par palīgliteratūru, plānodams turpmākos projektus savas istabas privātajā gai­sotnē.

Es izmaksāju draugiem vakariņas. Auri dabūja jaunas kleitas un len­tes kuplajiem matiem. Un joprojām man makā atlika nauda. Tas bija savādi. Un brīnišķīgi.

* * *

Ap dimestra vidu es arvien biežāk dzirdēju pazīstamus stāstus. Stās­tus par sarkanmatainu dēkaini, kas pavadījis nakti ar Felurianu. Stāstus par jaunu, žilbinošu arkanistu ar Taborlina Lielā spējām. Bija pagājuši vairāki mēneši, bet mani Vintasas varoņdarbi, ceļodami no mutes mutē, beidzot bija atnākuši garo ceļu līdz Universitātei.

Iespējams, pēc tam kad uzzināju par šiem stāstiem, es mazliet paga­rināju savu ēnsegu un valkāju to biežāk nekā agrāk. Iespējams arī, ka dažas nākamās dienkopas es apkaunojoši daudz laika pavadīju krogos, slepeni ausīdamies pēc stāstiem. Varbūt pat gāju tik tālu, ka izmetu pa kādam mājienam.

Galu galā es biju jauns, un ir gluži saprotams, ka skandalozā slava mani sajūsmināja. Domāju, ka ar laiku tā pieklusīs. Kāpēc lai es kādu brīdi nepatīksminātos par citu studentu slepeni mestajiem skatieniem? Kāpēc lai nebaudītu šo prieku, kamēr tas vēl iespējams?

Daudzu stāstu galvenais temats bija mana cīņa ar bandītiem un jau­nu meiteņu glābšana. Tomēr visi tie bija diezgan attālināti no patiesī­bas. Stāsts nespēj noceļot tūkstoš jūdžu no mutes mutē un saglabāt sākotnējos apveidus.

Kaut gan detaļas bija atšķirīgas, lielos vilcienos sižets bija līdzīgs: jaunas sievietes, kuras jāglābj. Augstmanis, kurš vēlas nolīgt manus pakalpojumus. Reizēm uznira satraukts tēvs, noraizējies mērs vai lem­pīgs konstebls.

Visbiežāk es glābu divas meitenes. Dažreiz bija tikai viena, dažreiz veselas trīs. Labākās draudzenes. Māte un meita. Vienā no stāstiem bija septiņas meitenes, visas māsas, visas daiļas princeses, visas jaunavas. Tādi stāsti jums noteikti ir pazīstami.

Liela daudzveidība parādījās attiecībā uz to, no kā tieši esmu šīs meitenes glābis. Bandīti un laupītāji uzpeldēja visbiežāk, bet parādījās arī ļauni tēvoči, pamātes un šļūceņi. Vienā stāstā izskanēja pat loti dīvains kropļojums: es glābu meitenes no ademu algotņiem. Kaut kur gadījās pat pa drausmīgam cilvēkēdājam.

Kaut gan laiku pa laikam es glābu meitenes no ceļojošiem aktieriem, ar lepnumu varu atzīmēt, ka nekad netiku dzirdējis stāstu, kurā viņas būtu nolaupījuši Edema Rū ļaudis.

Parasti stāstam bija viens no diviem nobeigumiem. Pirmajā gadījumā es metos kaujā kā Drosmīgais Princis un cīnījos ar zobenu, līdz visi ienaidnieki bija miruši, aizbēguši vai vismaz pauduši pienācīgu nožēlu. Otrais nobeigums bija plašāk iecienīts. Tajā es pēc Taborlina Lielā parauga izsaucu no debesīm uguni un zibeni.

Manā iemīļotākajā stāsta versijā es uz ceļa sastapu izpalīdzīgu ceļo­jošu skārdnieku. Pacienāju viņu ar vakariņām, un viņš man pastāstīja, ka tuvējās lauku mājās esot nozagti divi bērni. Pirms šķiršanās viņš man pārdeva olu, trīs dzelzs naglas un noplukušu apmetni, kas varēja darīt mani neredzamu. Ar šiem ieguvumiem un savu gudro prātu es spēju izglābt nolaupītos bērnus no viltīga, alkatīga trova nagiem.

Jā, stāsta varianti bija ļoti izplatīti, tomēr pats iecienītākais bija stāsts par Felurianu. Uz rietumiem bija atceļojusi arī mana sacerētā dziesma. Un, tā kā dziesmas saglabā saturu veiksmīgāk nekā stāsti, apraksts par manu tikšanos ar Felurianu bija samērā tuvs patiesībai.

Kad Vilems un Simmons nemitējās uzstāt, lai izklāstu notikušo sīkāk, es izstāstīju viņiem visu, ko biju piedzīvojis. Pagāja zināms laiks, līdz man izdevās pārliecināt viņus, ka mans stāsts ir patiess. Sevišķi grūti bija pārliecināt Simmonu. Lāgā neizprotamu iemeslu dēļ Vilems gluži labprāt bija gatavs noticēt Fae esamībai.

Man nebija iemesla pārmest Simmonam viņa neticību. Līdz brīdim, kad pirmoreiz ieraudzīju Felurianu, es būtu bijis gatavs derēt uz ievēro­jamu summu, ka tāda būtne eksistē vienīgi iedomās. Ar patiku klausīties stāstu ir pavisam kas cits nekā noticēt tā patiesīgumam.

* * *

- īstenais jautājums ir tāds, Simmons domīgi teica. Cik tev īste­nībā ir gadu?

- To es zinu, Vilems atbildēja ar drūmu pašcieņu, kāda raksturīga cilvēkam, kas izmisīgi cenšas tēlot, ka nav iereibis. Septiņpadsmit.

- Āāā… Simmons izteiksmīgi pacēla pirkstu. Ak tad tā tu domā?

- Par ko jūs runājat? es noprasīju.

Simmons paliecās krēslā uz priekšu. Tu iegāji Fae zemē, pavadīji tur labu laiku un iznācis uzzināji, ka pagājušas tikai trīs dienas. Vai tas nozīmē, ka tu esi kļuvis vecāks tikai par trim dienām? Vai tomēr tu novecoji, kamēr tur uzturējies?

Bridi es domīgi klusēju. Nebiju par to domājis, es atzinos.

- Stāstos un pasakās zēni aiziet Fae valstībā un atgriežas kā pieauguši viri, Vilems teica. Tas nozīmē, ka cilvēks kļūst vecāks.

- Ja vadās pēc stāstiem, piebilda Simmons.

- Pēc kā cita lai vadās? Vilems noprasīja. Varbūt pēc Marloka krājuma par Fae parādībām? Sameklē man tādu grāmatu, un es ar to rēķināšos.

Simmons piekāpīgi paraustīja plecus.

- Nu tā, Vilems atkal pievērsās man. Tātad cik ilgi tu tur biji?

- Ļoti grūti pateikt, es atbildēju. Tur nebija ne dienas, ne nakts. Un manas atmiņas ir divaini sajukušas. Apklusu un ilgu laiku kavējos domās. Mēs sarunājāmies, peldējāmies, daudz, daudz reižu kopīgi ēdām, drusku papētījām apkārtni. Un, jā… Bridi apklusu un zīmīgi nokremšļojos.

- Draiskojāties, Vils pabeidza teikumu.

- Paldies. Un itin daudz draiskojāmies. Domās uzskaitīju prasmes, ko Feluriana man bija mācījusi, bet tad aptvēru, ka viņa man nevarēja būt iemācījusi vairāk par divām vai trim prasmēm dienā…

- Tie bija vismaz vairāki mēneši, es teicu. Es skuvos vienu reizi… nē, varbūt divas reizes? Pagāja pietiekami ilgs laiks, lai man izaugtu drusciņa bārdas.

Vilems pablisināja acis un pārlaida plaukstu savai tumšajai keldieša bārdai.

- Ar tavu lāča ģīmi es nevaru mēroties, es teicu. Tomēr mani sari tajā laikā izlīda vismaz divas vai trīs reizes.

- Tātad pagāja ne mazāk par diviem mēnešiem, Simmons teica.

- Bet cik ilgu laiku tas varētu nozīmēt?

- Trīs mēnešus? Mēģināju atcerēties, cik stāstu abi bijām pārmijuši.

- Četrus vai piecus mēnešus? Domāju par to, cik lēni un pakāpeniski bija vajadzējis pārvietot manu ēnsegu no zvaigžņu gaismas uz mēnesgaismu un pēc tam uz uguns gaismu. Gadu? Atcerējos, cik nožēlo­jami daudz laika bija pagājis, atgūstoties no sastapšanās ar Ktehu. Tas noteikti nevarēja būt vairāk par gadu… Mana balss nebūt neizklausījās tik pārliecinoša, kā man būtu gribējies.

Vilems savilka augšup uzacis. Nu tad daudz laimes dzimšanas dienā! Viņš pacēla glāzi uz manu pusi. Vai dzimšanas dienās, kas to lai zina!