Vieda vīra bailes

DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA . Džentlmeņi un zagļi

BIJA JAU vēls, kad mēs ar Dennu izgājām no “Eolijas”, un ielas bija tukšas. Tālumā dzirdēju vijoles mūziku un dobju pakavu klaboņu pret bruģakmeņiem.

- Nu, stāsti, zem kāda akmens tu biji paslēpies! viņa teica.

- Zem tā paša, kur vienmēr, es atbildēju, un tad man prātā iešāvās kāda doma. Vai tu biji atnākusi mani meklēt Universitātē? Tada liela četrstūra ēka, kura smird pēc ogļu dūmiem.

Denna papurināja galvu. Man nebūtu ne jausmas, kā tevi tur at­rast. Universitāte ir visīstākais labirints. Ja man neizdodas noķert tevi “Ankerā”, tad es zinu, ka esmu cietusi neveiksmi. Viņa ziņkārīgi paska­tījās uz mani. Kāpēc tu tā jautā?

- Kāda sieviete bija atnākusi un taujājusi pēc manis, es teicu un noraidoši atmetu ar roku. Viņa bija stāstījusi, ka es esot pārdevis viņai burvju amuletu. Iedomājos, ka varbūt tā biji tu.

- Pirms kāda laika es tiešām biju aizgājusi tevi meklēt, Denna atzinās. Bet nerunāju ne par amuletu, ne par tavu burvību.

Saruna pierima, un starp mums iestājās klusums. Es nespēju nokratīt domu par to, kā viņa bija aizgājusi roku rokā ar Ambrozu. Negribēju par to neko vairāk zināt, tomēr neviena cita doma man nenāca prātā.

- Es biju aizstaigājis pie tevis uz “Pelēko Vīru”, es teicu tikai tādēļ, lai aizpildītu klusumu. Bet tu jau biji no turienes aizgājusi.

Denna pamāja ar galvu. Mēs ar Kellinu pašķīrāmies.

- Cerams, bez nopietnām nesaskaņām, es teicu un paskatījos uz viņas kaklu. Redzu, ka tev joprojām ir viņa dāvinātā kaklarota.

Denna izklaidīgi pieskārās smaragda lāsei. Taisnība. Nekā briesmīga nebija. Par Kellinu droši var sacīt, ka viņš ir tradicionālu tikumu piekri­tējs. Ja kaut ko ir uzdāvinājis, tad pie tā ari paliek. Viņš teica, ka šī krāsa man ļoti piestāvot un man esot jāpatur arī auskari. Denna nopūtās.

- Es justos labāk, ja viņš nebūtu bijis tik augstsirdīgs. Tomēr labi, ka man ir šīs lietas. H ir sava veida drošība. Ja tuvākajā laikā nesaņemšu ziņas no sava patrona, tās man drusku atvieglos dzīvi.

- Tu joprojām ceri sagaidīt ziņu no viņa? es jautāju. Pēc tā, kas notika Trebonā? Pēc tam kad viņš ilgāk par mēnesi nav ne redzēts, ne dzirdēts?

Denna paraustīja plecus. Tāds viņš ir. Es tev jau stāstīju, ka viņš ir ļoti noslēpumains. Pazust uz ilgāku laiku viņam nav nekas neparasts.

- Man ir kāds draugs, kurš cenšas atrast man patronu, es teicu.

- Es varētu palūgt, lai viņš parūpējas ari par tevi.

Denna paskatījās uz mani ar neizdibināmu skatienu acis. Tas ir jauki, ja tev šķiet, ka esmu pelnījusi kaut ko labāku, bet tā tas nav. Man ir laba balss, bet ar to viss beidzas. Kurš vēlēsies piesaistīt šā tā apmācītu mūziķi, kurai pat nav pašai sava instrumenta?

- Jebkurš, kas ir spējīgs dzirdēt, es teicu. Un jebkurš, kas ir spējīgs redzēt.

Denna nodūra galvu, un mati kā aizkars aizsedza viņas seju. Tu esi ļoti jauks, viņa klusi sacīja, ar plaukstām izdarīdama neizprotamu, nervozu kustību.

- Kāpēc izjuka tava draudzība ar Kellinu? es jautāju, mēģinādams ievirzīt sarunu drošākā gultnē.

- Es pārāk daudz laika veltīju džentlmeņiem, kas nāca pie manis, viņa sausi atbildēja.

- Tev vajadzēja viņam paskaidrot, ka man nav ne mazākās līdzības ar džentlmeni, es teicu. Varbūt tas viņu būtu nomierinājis. Tomēr es sapratu, ka nevarēju būt strīda iemesls. Biju paguvis apciemot Dennu tikai vienu reizi. Vai pie viņas būtu gājis Ambrozs? Ļoti labi varēju iztē­loties viņu sēžam greznajā viesistabā. Stulbā platmaļu cepure nevērīgi uzmesta uz krēsla malas, viņš dzer šokolādi un plēš jokus…

Dennas mute savilkās dīvainā vaibstā. Galvenie iebildumi viņam bija pret Džefriju, viņa teica. Acīmredzot man bija paredzēts vienai klusi sēdēt savā istabā, līdz Kellijs sagribēs mani apciemot.

- Kā klājas Džefrijam? es pieklājības pēc apvaicājos. Vai viņš ir iemācījies ievietot galvā vienlaikus divas domas?

Biju cerējis Dennu sasmīdināt, taču viņa tikai nopūtās. Ir gan, bet neviena no tām nav sevišķi laba doma. Viņa papurināja galvu. Džefrijs ieradās Imrē, cerēdams kļūt slavens ar savu dzeju, bet azartspēlēs palika bez krekla.

- Tādus stāstus es esmu dzirdējis, es teicu. Universitātē tas notiek nemitīgi.

- Tas bija tikai sākums, Denna turpināja. Protams, viņš nosprieda, ka pratīs atgūt zaudēto naudu. Pirmais solis bija lombards. Pēc tam viņš aizņēmās naudu un zaudēja arī to. Denna iecietīgi atmeta ar roku.

- Atklāti runājot, viņš to nenospēlēja. To viņam izvilināja kāda krāpniece. Ar raudošas, nelaimīgas atraitnes stāstiem.

Es izbrīnījies raudzījos viņā. Ar ko?

Denna paskatījās sāņus, tad paraustīja plecus. Ļoti vienkārša blē­dība, viņa teica. Jauna sieviete stāv uz ielas pie lombarda un izmi­susi slauka asaras, un, kad garām iet kāds bagāts kungs, viņa stāsta, ka atnākusi uz pilsētu pārdot savu laulības gredzenu. Viņai briesmīgi vajadzīga nauda, lai samaksātu nodokļus vai atdotu parādu augļotājam.

Denna aizkaitināta atmeta ar roku. Detaļas nav svarīgas! Svarīgi ir tas, ka viņa pēc ierašanās pilsētā ir palūgusi gredzenu ieķīlāt kādam citam. Jo viņa taču neko nesaprot no tādiem darījumiem.

Denna apstājās lombarda skatloga priekšā, uzklājusi sejai izmisuma masku. “Es domāju, ka varu viņam uzticēties! Bet viņš to ieķīlāja un aizbēga ar visu naudu! Lūk, kur ir mans gredzens!” Viņa dramatiski pastiepa roku pret veikala skatlogu.

- “Bet viņš, par laimi, atdeva gredzenu tikai par nieka daļiņu no tā patiesās vērtības!” Denna pacēla pirkstu. “Tas ir dzimtas mantojums un maksā četrdesmit talantu, bet lombards to pārdos par četriem!”

Viņa pienāca tuvāk un uzlika plaukstu man uz krūtīm, lūkodamās manī platām, lūdzošām acīm. “Ja jūs nopirktu manu gredzenu, mēs to varētu pārdot vismaz par divdesmit talantiem! Un es tūlīt atdotu jūsu četrus talantus!”

Denna atkāpās atpakaļ un nicīgi paraustīja plecus. Apmēram tādā garā.

Es saraucu pieri. Vai to var saukt par blēdību? Man viss būtu skaidrs, līdzko mēs aizietu pie vērtētāja.

Denna pabolīja acis pret mani. Tā tas nenotiek. Mēs norunājam satikties rīt pusdienas laikā. Bet, kad es aizeju turp, tu esi jau pats nopircis gredzenu un aizlaidies ar to projām.

Man pēkšņi atausa gaisma. Un tu sadali naudu ar lombarda īpaš­nieku?

Viņa paplikšķināja man pa plecu. Es zināju, ka agri vai vēlu tu sapratīsi.

Tāds plāns izklausījās diezgan drošs, tomēr tajā bija vārīga vieta.

- Manuprāt, tur vajadzīgs netipisks apvienojums: uzticams, bet blēdīgs lombarda saimnieks partnera lomā.

- Taisnība! Denna piekrita. Bet tādiem parasti ir savas pazīšanas zīmes. Viņa norādīja uz tuvējā lombarda durvju ailas augšējo aplodu. Uz tās stiepās virkne švīku, ko viegli varētu noturēt par nejaušiem ieskrā­pējumiem krāsā.

- Ā! Brīdi vilcinājies, es piebildu: Tarbeanā tādas zīmes vēstīja, ka uz šo vietu var droši nest… mēģināju atrast piedienīgu apzīmējumu,

- …apšaubāmas izcelsmes mantas.

Ja Dennu pārsteidza mana atzīšanās, tas nekādi nebija manāms. Viņa tikai papurināja galvu, pastiepās tuvāk švīkājumiem un iedama vilka tiem līdzi ar pirkstu. Te rakstīts: “Uzticams īpašnieks. Pieļauj vienkār­šas viltības. Sadala ienākumu.” Denna pārlaida skatienu visai durvju aplodai un veikala izkārtnei. Ne vārda par zagtām mantām.

- Es nekad neesmu mācējis izlasīt tādas zīmes, es teicu. Pametu uz viņu iesāņus skatienu, cenzdamies neielaist balsī nekādu vērtējošu noskaņu. Un tu zini, kā tāds plāns darbojas, jo…

- Izlasīju grāmatā, Denna sarkastiski atbildēja. Un kā tu domāji?

Viņa devās pa ielu tālāk. Pieliku soli, lai ietu viņai blakus.

- Es parasti neizliekos par atraitni, Denna teica, gluži kā paskaid­rodama to, kas jau sacīts. Tam es esmu par jaunu. Manā gadījumā tas ir mātes gredzens. Vai vecmāmiņas. Viņa atmeta ar roku. To var izlemt atkarībā no apstākļiem.

- Bet ja nu džentlmenis ir godīgs? es jautāju. Ja nu viņš nākamās dienas pusdienlaikā uzrodas un ir gatavs palīdzēt?

- Tas nenotiek bieži, Denna greizi pasmīnēja. Man tā ir gadījies tikai vienu reizi. Tas bija negaidīts pārsteigums. Tagad es iepriekš nodro­šinos, sarunājot ar lombarda saimnieku. Es ar prieku apvedu ap stūri alkatīgus neliešus, kuri ir gatavi izmantot jaunas meitenes nelaimi. Bet nekad neņemšu naudu no tāda, kurš patiešām grib palīdzēt. Viņas sejas panti nocietinājās. Atšķirībā no raganas, kura piekrāpa Džefriju.

- Tātad viņš pusdienlaikā ieradās norunātajā vietā?

- Protams, ieradās, Denna atbildēja. Un iedeva tai sievietei naudu. Nevajag atdot, jaunkundzi Parūpējieties par ģimenes saimniecību! Denna izlaida pirkstus caur matiem un palūkojās augšup debesīs. Ak mūžs, par saimniecību! Tas ir galīgi garām! Kāpēc lai zemnieka sievai būtu vajadzīga dimanta kaklarota? Denna paskatījās uz mani. Kāpēc visi jaukie cilvēki, sastopoties ar sievietēm, ir tādi vientieši?

- Džefrijs ir cēlsirdīgs cilvēks, es teicu. Vai viņš nevar vienkārši aizrakstīt vēstuli uz mājām?

- Viņam ar ģimeni nekad nav bijušas labas attiecības, Denna atbil­dēja. Pašlaik ir vēl bēdīgāk. Ar pēdējo vēstuli viņš nesaņēma nekādu naudu, tikai ziņu, ka viņa māte esot slima.

Kaut kas viņas balsī lika man saausīties. Cik slima? es jautāju.

- Slima. Denna nepacēla skatienu. Ļoti slima. Un viņš, protams, ir jau pārdevis savu zirgu un nevar atļauties ceļojumu ar kuģi. Viņa atkal nopūtās. Tas ir gluži kā skatīties kādu no atbaidošajām tehliešu drāmām. “Maldīgi izvēlētais ceļš” vai tamlīdzīgi.

- Ja tā, tad viņam atliek tikai ceturtā cēliena beigās iestreipuļot baz­nīcā, es teicu. Viņš nodosies lūgšanai, sapratīs gūto mācību un visu turpmāko mūžu aizvadīs šķīsti un tikumīgi.

- Ja viņš nāktu pie manis pēc padoma, būtu citādi. Denna bezcerīgi atmeta ar roku. Bet nekā: viņš ierodas tikai pēc tam un pastāsta, ko izdarījis. Ģildes augļotājs atsakās aizdot viņam naudu, un ko viņš tad dara?

Sajutu pakrūtē savelkamies kamolu. Viņš iet pie gaeleta, es teicu.

- Un viņš man to pastāstīja ar prieku! Denna izmisusi iesaucās. It kā beidzot būtu atradis izeju no savām likstām. Viņa noskurinājās.

- Ieiesim tur! Viņa norādīja uz nelielu dārzu. Šovakar ir vējaināks, nekā es gaidīju.

Es noņēmu no pleca lautas futrāli un nokratīju apmetni. Ņem, man nesalst.

Brīdi izskatījās, ka Denna mēģinās iebilst, tomēr viņa aplika to ap pleciem. Un tu vēl saki, ka neesot džentlmenis! viņa ķircinoši izmeta.

- Skaidrs, ka neesmu! es atbildēju. Es vienkārši zinu: kad tu būsi to pavalkājusi, tam būs patīkamāka smarža.

- Ā! Denna visgudri atsaucās. Un tad tu to pārdosi parfimērijas veikalam un tiksi pie bagātības!

- Tieši tāds bija mans plāns jau no paša sākuma, es atzinos. Viltīgs un izsmalcināts plāns. Pati redzi, es esmu drīzāk zaglis nekā džentlmenis.

Mēs apsēdāmies uz soliņa aizvēja pusē. Man šķiet, ka tu esi pazau­dējis futrāļa sprādzi, Denna teica.

Paskatījos uz lautas futrāli. Šaurākajā galā rēgojās sprauga, un dzelzs aizdares sprādze nekur nebija redzama.

Es nopūtos un izklaidīgi iebāzu roku vienā no apmetņa iekšējām kabatām.

Denna izdvesa paklusu skaņu. Tā bija tikko dzirdama izbīlī strauji ievilkta elpa. Viņa strauji paskatījās uz mani, un viņas acis mēnesgaismā izskatījās lielas un tumšas.

Kā apdedzinājies es atrāvu roku atpakaļ un stomīdamies atvainojos.

Denna klusi iesmējās. Tas nudien ir mulsinoši, viņa klusi pie sevis sacīja.

- Piedod! es aši teicu. Nepaguvu apdomāties. Man tur ir stieple, ar ko pagaidām varu izlīdzēties.

- Ā! viņa atsaucās. Jā, protams! Iebāzusi roku apmetņa iekšpusē, viņa izvilka stieples .gabalu.

- Piedod! es vēlreiz atkārtoju.

- Es tikai satrūkos, Denna teica. Nebiju domājusi, ka tu esi no tiem, kas grābstās ap dāmu bez iepriekšēja brīdinājuma.

Samulsis pievērsos lautai un brīdi cītīgi darbojos, vilkdams stiepli caur izkritušās sprādzes atstāto caurumu un nostiprinot savērpdams tās galus.

- Tava lauta ir ļoti pievilcīga, pēc ilgāka klusuma brīža Denna teica. Bet futrālis ir galīgs krāms.

- Es iztērējos, pirkdams pašu lautu, es paskaidroju, bet tad man pēkšņi prātā iešāvās kāda doma. Zinu! Palūgšu Džefrijam, lai viņš man pasaka sava gaeleta vārdu! Tad es varēšu atļauties divus futrāļus!

Viņa rotaļīgi man iesita, un es apsēdos viņai blakus uz soliņa.

Kādu laiku starp mums valdīja klusums, un tad Denna paskatījās lejup uz savām plaukstām un atkārtoja nervozo kustību, ko mūsu tik­šanās gaitā biju ievērojis jau vairākas reizes. Tikai tagad es aptvēru tās nozīmi. Tavs gredzens, es teicu. Kas ar to ir noticis?

Denna savādi paskatījās uz mani.

- Kopš es tevi pazīstu, tas gredzens ir bijis tev pirkstā, es paskaid­roju. Sudraba gredzens ar bāli zilu akmeni.

Denna sarauca pieri. Es zinu, kāds tas izskatījās. Bet kā tu vari to zināt?

- Tev visu laiku tas bija pirkstā, es atbildēju, cenzdamies runāt nevērīgi, it kā neko lielu par viņu nebūtu zinājis. It kā nebūtu pazinis viņas paradumu grozīt to pirkstā ikreiz, kad viņa bija noraizējusies vai iegrimusi domās. Kas ar to notika?

Denna atkal pievērsa skatienu plaukstām. Tas atrodas pie kāda jauna džentlmeņa, viņa teica.

- Ak tā! es novilku. Bet tad, nespēdams nociesties, pajautāju:

- Pie kura?

- Es šaubos, vai… Viņa aprāvās un paskatījās uz mani. Patiesībā tu viņu varbūt pazīsti. Viņš arī mācās Universitātē. Viņu sauc Ambrozs Džekiss.

Man pakrūtē spēji ieplūda ledains, kodīgs saltums.

Denna novērsa skatienu. Viņam piemīt savdabīga, parupja pievil­cība, viņa paskaidroja. Īstenībā raupjuma tur ir vairāk nekā pievil­cības. Bet… Viņa aprāvās un paraustīja plecus.

- Skaidrs, es teicu un pēc brīža piebildu: Izklausās diezgan no­pietni.

Denna pētoši palūkojās uz mani, tad viņas sejā atplaiksnīja tāda kā atskārsme, un viņa iesmējās. Enerģiski papurinājusi galvu, viņa nolie­dzošā žestā atmeta ar roku. Ai nē! Dieva dēļ, nē! Nekā tamlīdzīga. Viņš pāris reižu atnāca mani apciemot. Bijām kopā uz teātra izrādi. Viņš mani uzaicināja uz dejām. Viņam ir apbrīnojami viegls dejas solis.

Viņa dziļi ievilka elpu un izelpoja to gluži kā nopūtu. Pirmajā vakarā viņš bija ļoti uzmanīgs. Pat asprātīgs. Otrajā vakarā jau drusku mazāk. Dennas acis samiedzās šaurāk. Trešajā vakarā viņš kļuva uzmācīgs. Pēc tam viss kļuva arvien sliktāk. Man vajadzēja aiziet no “Kuiļa Galvas”, jo viņš nemitīgi nāca turp, nesa greznumlietas un lasīja dzeju.

Mani pārņēma dziļa atvieglojuma sajūta. Pēc daudzu dienu nomāk­tības es jutos spējīgs ievilkt krūtīs svaiga gaisa šalti, jutu, ka man sejā draud parādīties smaids, un apspiedu to, jo baidījos, ka tas būtu pārlieku plats un liktu man izskatīties pēc plānprātiņa.

Denna greizi paskatījās uz mani. Tu nevari iedomāties, cik augst­prātība un pašpaļāvība pirmajā brīdī izskatās līdzīgas! Turklāt viņš bija bagāts un devīgs, un tas ir patīkams apvienojums. Denna pacēla plaukstu, virs kuras vairs nebija gredzena. Mans gredzens bija kļuvis vaļīgs, un viņš solīja aiznest to pielabot.

- Ja pareizi saprotu, viņš vairs nebija tik devīgs, kad viss sāka iet uz slikto pusi?

Dennas sarkanās lūpas atkal savilkās greizā smaidā. Nebija gan!

- Varbūt es varu palīdzēt, es teicu, ja gredzens tev bija svarīgs.

- Tas man bija svarīgs, Denna sacīja un atklāti ieskatījās man sejā.

- Bet kā tu vari palīdzēt? Atgādināt viņam kā džentlmenis džentlme­nim, ka pret sievietēm jāizturas ar godu un cieņu? Viņa pablisināja acis. Lai tev veicas!

Es tikai veltīju viņai savu pievilcīgāko smaidu. Biju jau pateicis neap­strīdamo patiesību: es nebiju džentlmenis. Es biju zaglis.