Vieda vīra bailes

DIVPADSMITĀ NODAĻA . Dusošais prāts

KAD NAKAMAJA rītā pamodos, visupirms man atmiņā uznira doma par Elodina nodarbību. Sajutu pakrūtē pacilātu tirpoņu. Pēc vairākiem mēnešiem, kuros biju centies panākt, lai Vārdu maģistrs kļūtu par manu skolotāju, man beidzot bija radusies iespēja mācīties vārdnieka prasmi, īstu maģiju. Taborlina Lielā maģiju.

Tomēr vispirms mani gaidīja darbs. Elodina nodarbība bija paredzēta tikai dienas vidū. Tā kā virs galvas melnēja Devi parāds, man vēl vaja­dzēja cītīgi nostrādāt vairākas stundas “Frakcijā”.

* * *

Kilvina darbnīcā jau pie durvīm mani kā mūzika ieskāva pazīstama, pussimt darbīgu roku radīta šķindoņa. Kaut gan šī bija bīstama vieta, tās gaisotne mani allaž neparasti nomierināja. Daudzi studenti greizi skatījās uz manu straujo augšupeju Arkanuma rindās, tomēr artefakcijas meistaru vidū es biju lielākoties iemantojis tādu kā negribīgu atzinību.

Redzēju Manetu strādājam pie cepļiem un devos uz viņa pusi, līku­modams starp aizņemtajiem darbgaldiem. Manets vienmēr zināja, kāds darbs atmaksājas vislabāk.

- Kvout!

Plašā telpa pieklusa, un pagriezies es ieraudzīju maģistru Kilvinu stāvam sava kabineta durvis. Viņš īsi pamāja ar roku, aicinādams mani pie sevis, un atgriezās kabinetā.

Darbnīcu lēnām piepildīja agrākā murdoņa, studentiem atsākot darbu, un es devos gar daudzajiem galdiem cauri telpai uz Kilvina kabi­netu, juzdams, ka mani pavada daudzu acu skatieni.

Piegājis tuvāk, pa lielo kabineta logu es redzēju, ka Kilvins kaut ko raksta uz sienas tāfeles. Viņš bija puspēdu garāks par mani, un viņa rumpis atgādināja mucu. Kuplā, spurainā bārda un tumšās acis šķietami darīja viņu pat vēl lielāku.

Pieklājīgi pieklauvēju pie durvju stenderes, un Kilvins pagriezdamies nolika krītu malā. Re’lar Kvout! Nāc iekšā! Un aizver durvis!

Noraizējies iegāju kabinetā un aizvēru aiz sevis durvis. Darbnīcas šķindas un klaboņa pilnīgi pieklusa, un es nodomāju, ka Kilvins varbūt šajā vietā ir izmantojis viltīgu sigaldriju, kas apslāpē troksni. Kabinetā valdīja gluži vai rēgains klusums.

Kilvins paņēma no galda malas papīra lapu. Es dzirdēju satraucošu ziņu, viņš teica. Pirms dažām dienām uz “Novietni” atnāca kāda meitene. Viņa meklēja jaunu cilvēku, kurš esot pārdevis viņai burvju amuletu. Viņš ieskatījās man acīs. Vai tev par to ir kaut kas zināms?

Es papurināju galvu. Ko viņa gribēja?

- Mēs nezinām, Kilvins atbildēja. Tobrīd “Novietnē” strādāja Bazils. Viņš teica, ka meitene bijusi jauna un izskatījusies diezgan satraukta. Viņa meklēja… Kilvins ieskatījās papīra lapā, …jaunu burvi. Vārdu viņa nezināja, bet teica, ka tas esot bijis jauns, glīts, sarkanmatains vīrietis.

Kilvins nolika lapu atpakaļ uz galda. Bazils stāstīja, ka sarunas laikā meitene esot satraukusies arvien vairāk. Viņa izskatījusies izbiedēta, un, kad Bazils gribējis uzzināt viņas vārdu, viņa raudādama aizskrējusi projām. Kilvins sakrustoja varenās rokas uz krūtīm un bargi lūkojās manī. Tāpēc es tev jautāju skaidri un gaiši: vai tu esi pārdevis amu­letus jaunām sievietēm?

Jautājums mani gluži samulsināja. Amuletus? es pārjautāju.

- Kādai vajadzībai?

- To es gribētu dzirdēt no tevis, Kilvins drūmi atbildēja. Varbūt amuletus veiksmei, varbūt mīlestībai. Varbūt tādus, kas ļauj sievietei ieņemt bērnu, vai tādus, kas ļauj no tā izvairīties. Amuletus pret dēmo­niem un tā tālāk.

- Vai tādus ir iespējams izgatavot? es jautāju.

- Nē, Kilvins noteikti atbildēja. Un tāpēc mēs tādus nepārdodam. Viņa tumšās acis neatlaidīgi urbās manī. Tātad es jautāju vēlreiz: vai tu esi pārdevis amuletus tumsonīgiem iedzīvotājiem?

Šis apvainojums man bija tik negaidīts, ka nespēju iedomāties nekādu atbildi, lai sevi aizstāvētu. Tad es aptvēru, cik tas ir bezjēdzīgs, un nenovaldīju smieklus.

Kilvina acis samiedzās šaurāk. Tur nav nekā uzjautrinoša, Re’lar Kvout. Tāda rīcība Universitātē ir stingri aizliegta, turklāt students, kurš atļaujas pārdot viltus amuletus… Kilvina balss aprāvās, un viņš papu­rināja galvu. Tas atklāj nepiedodamu rakstura iezīmi.

- Maģistr Kilvin, paskatieties uz mani! es teicu, paraustīdams kreklu. Ja es izvilinātu naudu no lētticīgiem ļaudīm, man nebūtu jāvalkā lietoti, pašausti krekli.

Kilvins pārlaida man skatienu, it kā pirmoreiz būtu pamanījis manu apģērbu. Taisnība! viņš teica. Tomēr nav grūti iedomāties, ka tieši trūcīgs students var vieglāk padoties tādiem kārdinājumiem.

- Esmu par to domājis, es atzinos. Ar penija vērtu dzelzs gabalu un desmit minūtēm vienkāršas sigaldrijas es varētu pagatavot karekli, kas pieskārienā izraisa aukstumu. Tādu priekšmetu nebūtu grūti pārdot. Es paraustīju plecus. Taču es labi zinu, ka tas nozīmētu grēkot pret “Negodīgas peļņas” noteikumiem. Tādu risku es neuzņemtos.

Kilvins sarauca pieri. Arkanuma loceklis vairās no tādas rīcības tāpēc, ka tā ir nekrietna, Re’lar Kvout. Nevis tāpēc, ka tā nozīmē pārāk lielu risku.

Es skumīgi pasmaidīju. Maģistr Kilvin, ja jums būtu tik liela uzticība maniem morāles principiem, tad šī saruna nenotiktu.

Viņa sejas izteiksme mazliet atmaiga, un viņš tikko jaušami pasmai­dīja. Nenoliegšu, ka no tevis es tiešām neko tamlīdzīgu negaidu. Bet esmu piedzīvojis pārsteigumus jau agrāk. Es slikti veiktu savus pienā­kumus, ja necenstos izpētīt šādus gadījumus.

- Vai meitene bija atnākusi sūdzēties par savu amuletu? es jautāju.

Kilvins papurināja galvu. Nē. Kā jau teicu, viņa neatstāja nekādu

ziņu. Tomēr es nesaprotu, kāpēc lai jauna, uztraukta meitene, kurai ir amulets, nāktu tevi meklēt, nezinādama tavu vārdu, bet nepārprotami aprakstīdama tevi. Viņš lūkojās manī, savilcis uzacis, it kā gaidītu atbildi uz jautājumu.

Es nopūtos. Vai gribat dzirdēt godīgu atbildi, maģistr Kilvin?

Kilvins izbrīnā sarauca pieri. To es gribu vienmēr, Re’lar Kvout.

- Domāju, ka man kāds cenšas sagādāt nepatikšanas, es teicu. Salīdzinājumā ar neseno alķīmiskas indes izmantojumu baumu izplatī­šana no Ambroza puses būtu itin maiga un izsmalcināta rīcība.

Kilvins pamāja ar galvu un izklaidīgi noglauda kuplo bārdu. Jā, es saprotu.

Paraustījis plecus, viņš paņēma nolikto kritu. Nu labi! Pagaidām uzskatīsim šo gadījumu par nokārtotu. Viņš pagriezās pret tāfeli un pār plecu vēlreiz pameta skatienu uz mani. Ceru, ka pie manis nenāks bariem grūtu sieviešu, vicinot dzelzs karekļus un lādējot tavu vārdu?

- Es centīšos gādāt, lai tā nenotiktu, maģistr Kilvin.

* * *

Pavadījis dažas stundas pie kārtējā gabaldarba “Frakcijā”, es devos uz lekciju zāli “Centra” ēkā, kur vajadzēja notikt Elodina nodarbībai. Tā bija paredzēta dienas' vidū, bet es ierados pusstundu agrāk, apsteigdams pārējos.

Pamazām atnāca arī pārējie. Pavisam bijām septiņi studenti. Pirmais ieradās Fentons, mans draudzīgais sāncensis no padziļinātā līmeņa simpātijas kursa. Pēc tam atnāca Fela kopā ar Breanu, glītu, gadus div­desmit vecu meiteni ar zēniski apgrieztiem smilškrāsas matiem.

Kādu laiku mēs tērzējām un iepazināmies. Džarrets bija pabikls modegietis, ko biju redzējis “Medikā”. Zināju, ka jauno sievieti ar dzirkstoši zilām acīm un medus krāsas matiem sauc Inisa, taču neatcerējos, kur esam tikušies. Viņa bija viena no Simmona daudzajām neilgajām drau­dzenēm. Visbeidzot ieradās Urešs, gandrīz trīsdesmit gadu vecs students un pilntiesīgs El’the. Ādas krāsa un akcents lika domāt, ka viņš ir mērojis šurp tālo ceļu no Lanetas.

Zvans ieskandēja dienas vidu, taču Elodins nekur nebija redzams.

Pagāja piecas minūtes. Tad desmit. Elodins iebrāzās zālē tikai pus­stundu pēc zvana, nesdams padusē vaļīgu papīru tīstokli. Nometis to uz galda, viņš sāka staigāt mūsu priekšā turp un atpakaļ.

- Pirms sākam darbu, mums vispirms jātiek pilnīgā skaidrībā par dažiem jautājumiem, viņš teica bez jebkāda ievada vai aizbildinājuma par nokavēšanos. Pirmkārt, jums jādara tas, ko es saku. Jums tas jādara pēc vislabākās iespējas pat tad, ja neredzat tam iemeslu. Jūs drīkstat uzdot jautājumus, bet beigu beigās spēkā paliek noteikums: es saku, un jūs darāt. Viņš pārlaida mums skatienu. Skaidrs?

Mēs pamājām ar galvu vai nomurminājām piekrišanu.

- Otrkārt, kad es kaut ko saku, jums man jātic. Viss, ko sacīšu, var nebūt patiesība. Bet jums jātic tik un tā, līdz es likšu izbeigt. Viņš ieskatījās mums katram sejā. Skaidrs?

Izklaidīgi prātoju, vai tā viņš mēdz iesākt katru nodarbību. Elodins ievēroja, ka neesmu devis noteiktu atbildi, un veltīja man niknu ska­tienu. Grūtākais vēl ir priekšā! viņš teica.

- Centīšos, cik spēšu, es sacīju.

- Ar tādām atbildēm tu ātri kļūsi par advokātu, viņš dzēlīgi teica.

- Es ieteiktu darīt, nevis censties, cik spēj!

Es piekrītoši pamāju ar galvu. Šķiet, tas viņu apmierināja, un viņš atkal pievērsās visai grupai. Jums jāatceras divi likumi. Pirmkārt, mūsu vārdi veido mūs pašus, un mēs paši veidojam savus vārdus. Pārtraucis staigāt, Elodins vēlreiz pārlaida mums skatienu. Otrkārt, pat visvien­kāršākais vārds ir tik komplicēts, ka jūsu prāts nespēj pat apjaust tā robežas un nepavisam nespēj to izprast tik labi, lai jūs to izrunātu.

Iestājās ieildzis klusums. Elodins gaidīja, cieši lūkodamies uz mums.

Beidzot ierunājās Fentons: Ja tā, kā tad cilvēkam vispār iespējams kļūt par vārdnieku?

- Labs jautājums, Elodins teica. Un nepārprotamā atbilde ir tāda, ka tas nav iespējams. Pat visvienkāršākie vārdi atrodas tālu aiz mūsu spēju robežām. Viņš pacēla roku. Atcerieties, ka es nerunāju par neno­zīmīgajiem vārdiem, kurus mēs lietojam katru dienu. Par tādiem nosau­kumiem kā “koks”, “uguns” vai “akmens”. Es runāju par ko pilnīgi citu.

Viņš iebāza roku kabatā un izvilka gludu, tumšu upes oli. Apraks­tiet šī priekšmeta precīzos apveidus! Pasakiet man svaru un spiedienu, kas izveidoja to no smiltīm un nogulsnēm! Pastāstiet, kā tajā atstarojas gaisma! Pastāstiet, kā tas iekļaujas apkārtējās vides masā, kā vējš to ieskauj, kad tas lido cauri telpai! Pastāstiet, kā dzelzs daļiņas tajā izjūt magnētakmens vilkmi! Tas viss kopā un vēl tūkstoš citu pazīmju veido šī akmens vārdu. Elodins pastiepa roku ar oli uz mūsu pusi. Šī atse­višķā, vienkāršā akmens vārdu.

Nolaidis roku, viņš paskatījās uz mums. Vai saprotat, cik sarežģīts ir pat šis vienkāršais priekšmets? Ja jūs to pētītu veselu mēnesi, varbūt jūs iepazītu to pietiekami labi, lai īsu mirkli saskatītu akmens vārda ārējās malas. Varbūt.

H ir galvenā problēma vārdnieka mākslā. Mums jāsaprot tas, kas atrodas ārpus mūsu sapratnes robežām. Kā to var izdarīt?

Negaidīdams atbildi, viņš paņēma daļu no līdzi atnestajiem papīriem un iedeva mums katram vairākas lapas. Pēc piecpadsmit minūtēm es sviedīšu šo akmeni. Es stāvēšu šeit. Viņš stingri nostājās vienā vietā.

- Ar skatu uz to pusi. Viņš izslēja plecus. Es to sviedīšu no mugur­puses apmēram ar trešdaļu plaukstas spēka. Gribu, lai jūs aprēķināt, kādā veidā tas kustēsies, lai jūsu roka atrastos pareizajā vietā un īstajā brīdī to noķertu.

Elodins novietoja oli uz galda. Sākam!

Es ķēros pie uzdevuma ar dzelžainu gribu. Zīmēju trijstūrus un lokus, rēķināju, minēju formulas, kuras nespēju atcerēties. Tomēr itin drīz mani pieveica pasākuma bezcerība. Pārāk daudz bija nezināmā, pārāk daudz bija neizrēķināmā.

Pēc piecām patstāvīga darba minūtēm Elodins pamudināja mūs dar­boties grupā. Tas bija brīdis, kad es pirmoreiz pamanīju Ureša dotības rīkoties ar skaitļiem. Viņa aprēķini bija pārspējuši manējos tādā mērā, ka es daudz ko no viņa darītā pat nespēju saprast. Gandrīz to pašu varēju sacīt par Felu, kaut gan arī viņa bija sazīmējusi daudzas detali­zētas loku rindas.

Visi septiņi prātojām, strīdējāmies, pūlējāmies, cietām neveiksmi un mēģinājām atkal. Pēc' stundas ceturkšņa mūs pārņēma bezcerība. It īpaši mani. Es neciešu problēmas, kuras nespēju atrisināt.

Elodins pārlaida skatienu mūsu grupai. Nu, ko jūs varat man pateikt?

Daži mēģināja izteikt nevarīgus atbilžu variantus vai minējumus, bet viņš ar rokas mājienu mūs apklusināja. Ko jūs varat man pateikt pavisam noteikti?

Pēc brīža Fela teica: Mēs nezinām, kā akmens kritis.

Elodins atzinīgi sasita plaukstas. Labi! Tā ir pareizā atbilde. Un ta­gad skatieties!

Viņš aizgāja līdz durvīm un izbāza galvu gaitenī. Henri! viņš iesaucās. Jā, tu! Atnāc uz mirkli šurp! Atkāpies viņš ielaida telpā vienu no Džamisona izsūtāmajiem zēniem, kuram nevarēja būt vairāk par astoņiem gadiem.

Elodins pagājās gabalu tālāk un pagriezās pret zēnu. Viņš iztaisnoja plecus un uzklāja sejai velnišķu smīnu. Ķer! viņš teica un svieda akmeni zēnam pretī.

Zēns iztrūcies saķēra to lidojumā.

Elodins sparīgi aplaudēja, apsveica samulsušo zēnu un steigšus izva­dīja viņu pa durvīm.

Tad skolotājs pagriezās pret mums. Nu tā! Elodins teica. Kā viņš to izdarīja? Kā spēja sekundes laikā izrēķināt to, ko pusstundas laikā nespēja pat septiņi spožākie Arkanuma locekļi? Vai viņš labāk zina ģeometriju nekā Fela? Vai ātrāk prot rīkoties ar skaitļiem nekā Urešs? Varbūt mums vajadzētu atvest viņu atpakaļ un piešķirt viņam Re’lara pa­kāpi?

Mēs iesmējāmies, un sasprindzinājums mazliet atslāba.

- Es gribu uzsvērt, lūk, ko. Ikvienam no mums piemīt prāts, kuru mēs lietojam visās nomoda rīcībās. Taču pastāv vēl kāds prāts dusošais prāts. Tas ir tik spēcīgs, ka pat astoņus gadus veca zēna dusošais prāts sekundes laikā spēj izdarīt to, ko septiņu Arkanuma locekļu nomoda prāti nespēja izdarīt piecpadsmit minūtēs.

Viņš plašā žestā aplaida apkārt roku. Jūsu dusošais prāts ir pie­tiekami plašs un spēcīgs, lai glabātu lietu vārdus. To es zinu tāpēc, ka dažreiz šis zināšanas izlaužas virspusē. Inisa ir izrunājusi dzelzs vārdu. Viņas nomoda prāts to nezina, taču dusošais prāts ir gudrāks. Kaut kur pašos dziļumos Fela izprot akmens vārdu.

Elodins norādīja uz mani. Kvouts ir izsaucis vēju. Ja varam ticēt tam, ko rakstījuši sen miruši cilvēki, tas ir tradicionālais ceļš. Vējš bija tas vārds, kuru topošie talantīgie vārdnieki meklēja un ieguva, mācīda­mies šeit pirms daudziem, daudziem gadiem.

Viņš brīdi apklusa un, sakrustojis rokas uz krūtīm, nopietni raudzījās uz mums. Es gribu, lai katrs no jums padomātu, kādu vārdu jūs vēlaties atrast un uzzināt. Tam jābūt nelielam vārdam. Kaut kam vienkāršam: dzelzs vai uguns, vējš vai ūdens, koks vai akmens. Tam jābūt kaut kam tādam, kas jūs saista.

Elodins lieliem soļiem aizgāja lidz tāfelei pie sienas un sāka rakstīt grāmatu nosaukumus. Viņa rokraksts bija apbrīnojami skaidrs un kār­tīgs. Šīs ir svarīgas grāmatas! viņš teica. Izlasiet vienu no tām!

Pēc brīža Breana pacēla roku. Tad viņa aptvēra, ka tam nav jēgas, jo Elodins joprojām stāvēja ar muguru pret mums. Maģistr Elodin? viņa nedroši vaicāja. Kura mums būtu jāizlasa?

Nepārtraukdams rakstīt, Elodins paskatījās pār plecu atpakaļ. Man vienalga! viņš atmeta, acīmredzami aizkaitināts. Izvēlieties vienu! Pārējās derētu apmēram izšķirstīt. Apskatiet bildītes! Manis pēc apostiet, ja neko citu nevarat izdomāt. Viņš atkal aizgriezās pret tāfeli.

Mēs visi septiņi saskatījāmies. Vienīgā skaņa telpā bija Elodina krita čerksti uz tāfeles virsmas. Kura ir pati svarīgākā? es pajautāju.

Elodins pikti nosēcās. Es nezinu! viņš atbildēja. Neesmu tās lasījis. Viņš uzrakstīja uz tāfeles En Temerant Voistra un apvilka nosau­kumam apli. Es pat nezinu, vai šī vispār ir Arhīvos. Uzrakstījis tam blakus jautājuma zīmi, viņš turpināja rakstīt. Vienu gan varu jums pateikt. “Sējumos” neviena no tām nav atrodama. Par to esmu pārlieci­nājies. Jums tās būs jāmeklē “Krātuvē”. Jums vajadzēs papūlēties.

Pabeidzis pēdējo virsrakstu, viņš atkāpās soli atpakaļ un apmierināts pamāja ar galvu. Uz tāfeles rindojās divdesmit grāmatu nosaukumi. Elodins pievilka trijiem zvaigznītes, divus citus pasvītroja un pēdējam virsrakstam blakus piezīmēja bēdīgu seju.

Pēc tam, neteicis ne vārda, viņš izsoļoja no telpas, atstādams mūs domājam par vārdu dabu un neziņā prātojam, kur īsti esam iekļuvuši.