Vieda vīra bailes

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA . Starpspēle — Lomas

KVOUTS PACĒLA roku, un Hronists atvilka rakstāmspalvu no papīra lapas.

- Tagad uz bridi pārtrauksim, Kvouts teica, pamādams uz loga pusi. Es redzu, ka šurp nāk Kobs.

Kvouts piecēlās un ar plaukstām nobraucīja priekšautu. Es labprāt ieteiktu jums abiem brītiņu atpūsties un nomierināties. Viņš paska­tījās uz Hronistu. Tu izskaties tāds, it kā nupat būtu darījis kaut ko nepiedienīgu.

Nosvērtā solī Kvouts aizgāja un nostājās aiz letes. Tas, protams, ir ļoti tālu no patiesības. Tu, Hronist, garlaikojies, gaidīdams iespēju strādāt. Tieši tāpēc tev ir izsīkusi rakstīšanas iedvesma. Tu vēlies, kaut nebūtu palicis bez zirga un iestrēdzis šajā nomaļajā kaktā. Bet tas ir noticis, un tu centies pēc iespējas labāk pielāgoties apstākļiem.

Basts pasmīnēja. Oho! Pasaki kaut ko ari par mani!

- Izmanto to, kas tev dots, Bast! Kvouts teica. Tu dzer kopā ar mūsu vienīgo apmeklētāju tāpēc, ka esi neuzņēmīgs slīmests, kuru neviens neiedomāsies aicināt palīgā lauku darbos.

Basta smīns kļuva platāks. Vai arī es garlaikojos?

- Bez šaubām, Bast! Ko citu tu šeit vari darīt? Kvouts salocīja audekla lupatu un nolika to uz letes. Turpretī es esmu pārāk aizņemts, lai garlaikotos. Es visu laiku darbojos, veikdams simtiem sīku pienākumu, lai viesnīca varētu pastāvēt.

Viņš paskatījās uz abiem vīriem. Hronist, atlaidies atzveltnē! Bast, ja tu nevari beigt smīnēt, sāc vismaz stāstīt mūsu draugam par trijiem priesteriem un dzirnavnieka meitu!

Basts pasmīnēja vēl platāk. Tas ir labs stāsts.

- Vai visi ir iejutušies lomās? Kvouts paņēma no letes lupatu un devās uz virtuvi, teikdams: Uznāk vecais Kobs. Skatuves kreisajā pusē.

Uz lieveņa koka grīdas nodunēja smagi soļi, un pēc brīža “Ceļakmens” viesnīcā aizkaitināts ienāca vecais Kobs. Viņš pameta skatienu uz galdu, pie kura sēdēja smīnošais Basts, ar žestiem pavadīdams kādu stāstu, un devās pie bāra letes. Hei! Vai tu tur esi, Kot?

Nākamajā mirkli rosīgais viesnīcnieks iznāca no virtuves, slaucīdams rokas priekšautā. Sveiks, Kob! Kā varu tev pakalpot?

- Greiams atsūtīja man pakaļ mazo Ovenu puiku, Kobs pikti teica.

- Vai tev ir kāda nojausma, kāpēc es esmu šeit, nevis vedu mājā auzas?

Kots papurināja galvu. Man likās, ka viņš šodien palīdz Marionam vest mājā kviešus.

- Kāda nejēdzība! vecais Kobs pukojās. Šovakar gaidāms lietus, bet es stāvu te, kamēr manas auzas guļ laukā.

- Ja jau tu tik un tā esi šeit, viesnīcnieks teica ar cerībām balsī,

- varbūt varu tev piedāvāt sidru? Svaiga manta, izspiedu tikai šorīt.

Vecā vīra izvagotā seja mazliet noskaidrojās. Nu, ja man tikpat te jāgaida, viņš piekrītoši novilka, kāda krūze sidra patiešām nekaitētu.

Kots iegāja dziļākajā telpā un atgriezās ar lielu māla krūzi. Lievenī atkal nodimdēja soļi, un pa durvīm ienāca Greiams. Viņam pa pēdām sekoja Džeiks, Kārters un kalēja māceklis.

Kobs pagriezās un raidīja viņiem saniknotu skatienu. Kas tik saso­dīti svarīgs ir noticis, ka vajadzēja mani raut šurp no paša rīta? viņš noprasīja. Ārā balta diena, bet…

No galdiņa, pie kura sēdēja Hronists un Basts, atskanēja piepeša smieklu šalts. Ienācēji pagriezās turp un redzēja, ka Hronists ir pietvīcis sarkans un smejas, aizsedzis muti ar plaukstu. Ari Basts smējās un sita ar roku pa galdu.

Greiams aizveda pārējos pie letes. Es uzzināju, ka Kārters un zēns palīdzēšot Orrisoniem vest aitas uz tirgu, viņš teica. Uz Bednu, vai ne?

Kārters un kalēja māceklis apstiprinoši pamāja.

- Skaidrs. Vecais Kobs paskatījās lejup uz savām plaukstām. Tātad jūs nebūsiet viņa bērēs.

Kārters svinīgā nopietnībā pamāja ar galvu, bet Ārons izskatījās sa­triekts. Viņš pēc kārtas palūkojās uz pārējiem, taču visi stāvēja klusi un nekustīgi, vērodami veco zemnieku pie letes.

- Labi! vecais Kobs beidzot teica un paskatījās uz Greiamu. Tas ir labi, ka tu mūs savedi kopā. Pamanījis zēna sejas izteiksmi, viņš nicīgi nosēcās. Tu izskaties tāds, it kā nupat būtu piebeidzis savu kaķi, zēn! Aitas gaļai ir jānonāk tirgū. Šeps to zināja. Viņš nebūt neņemtu ļaunā, ka jūs darāt to, kas jādara.

Pastiepis roku, Kobs paplikšķināja kalēja māceklim pa plecu. Mēs visi kopā iedzersim,Tai aizvadītu viņu, kā pienākas! Tas ir pats galvenais. Šovakar baznīcā nebūs nekas cits kā garas priesteru pļāpas. Mēs protam atvadīties jēdzīgāk. Viņš pameta skatienu pāri letei. Pagādā mums viņa iecienīto dzērienu, Kot!

Viesnīcnieks jau rosījās, vākdams koka krūzes un liedams tajās tumši brūnu alu no nelielas muciņas aiz letes.

Vecais Kobs pacēla savu krūzi, un pārējie darīja to pašu. Par mūsu Šepul

Greiams ierunājās pirmais. Kad mēs bijām puikas un kopā gājām medībās, es reiz salauzu kāju, viņš teica. Teicu, lai viņš iet meklēt palīgus, bet viņš nebija ar mieru mani atstāt. Sameistaroja kaut ko līdzīgu ragavām gluži no nekā. Un aizvilka mani visu garo gabalu līdz pilsētai.

Visi iedzēra.

- Viņš mani iepazīstināja ar manu cienīgo, sacīja Džeiks. Neat­ceros, vai es viņam par to īsti pateicu paldies.

Visi iedzēra.

- Kad es gulēju slims ar krupu, viņš katru dienu iegriezās pie manis, teica Kārters. Tādu nebija daudz. Un atnesa man sievas vārīto zupu.

Visi iedzēra.

- Viņš bija draudzīgs pret mani, kad es tikko ierados šeit, sacīja kalēja māceklis. Stāstīja man anekdotes. Un reiz es apskādēju ratu riteņus, ko viņš man bija atnesis salabot, un viņš neko neteica saimnie­kam Kalebam. Zēns norija kamolu kaklā un nervozi paskatījās apkārt.

- Man viņš ļoti patika.

Visi iedzēra.

- Viņš bija drosmīgāks par mums visiem, teica vecais Kobs. Pats pirmais tovakar stājās pretī tam tipam ar nazi. Ja tas radījums būtu bijis normāls, ar to viss būtu galā.

Koba balss mazliet iedrebējās, un īsu brīdi viņš izskatījās sīks, pagu­ris un tieši tik vecs, cik bija. Bet notika citādi. Šie laiki nav piemēroti drosmīgam vīram. Bet drosmīgs viņš bija šā vai tā. Kaut es būtu bijis drosmīgs un nomiris viņa vietā un viņš tagad varētu mājās skūpstīt savu jauno sievu!

Pulciņam pāršalca klusa murdoņa, un visi izdzēra pēdējos malkus. Greiams mazliet noklepojās un nolika krūzi uz letes.

- Es nezināju, ko teikt, kalēja māceklis klusi sacīja.

Greiams pasmaidīja un uzsita viņam pa plecu. Tu izteicies labi, zēn!

Viesnīcnieks nokremšļojās, un visu acis pievērsās viņam. Es ceru, ka jūs neuzskatīsiet mani par uzbāzīgu, viņš teica. Es nepazinu Šepu tik labi kā jūs. Ne tik labi, lai runātu pēc pirmā tosta, bet varbūt pietiekami labi, lai sacītu kādu vārdu pēc otrā. Viņš nervozi knibināja priekšauta lences, it kā samulsis par to, ka vispār ierunājies. Zinu, ka vēl ir agrs, bet man ļoti gribētos kopā ar jums iedzert viskiju, pieminot mūsu Šepu.

Atskanēja piekrītoša balsu dūkoņa, un viesnīcnieks izvilka no letes apakšas glāzes, lai ielietu tajās viskiju. Bet ne no pudeles sarkanma­tainais vīrietis piepildīja tās ar viskiju no masīvas mucas, kas kopā ar citām rindojās bāra aizmugurē. Viskijs no mucas maksāja peniju par katru malku, tāpēc vīri pacēla glāzes ar lielāku sirsnību, nekā varētu gaidīt citkārt.

- Nu tad kāds būs šis tosts? Greiams jautāja.

- Varbūt par tā briesmoņa galu? ierosināja Džeiks.

- Tas nav nekāds tosts, vecais Kobs atrūca.

- Par karali? ieminējās Arons.

- Nē! neparasti stingrā balsī noteica viesnīcnieks. Viņš pacēla glāzi.

- Par vecajiem draugiem, kuri būtu pelnījuši labākus brīžus!

Atnācēji svinīgi pamāja ar galvu un iztukšoja savas glāzes.

- Augstie kungi un dāmas, tas bija teicams klunkšķis! vecais Kobs ar cieņu sacīja, un viņa acis bija sakāpis valgums. Tu esi īsts džentl­menis, Kot! Un es priecājos, ka tevi pazīstu.

Kalēja māceklis nolika glāzi, taču tā apgāzās uz sāniem un sāka ripot pa leti. Viņš to saķēra, pirms tā bija pārvēlusies pāri malai, un aizdomīgi aplūkoja tās apaļo apakšu.

Redzēdams viņa apmulsumu, Džeiks iesmējās skaļus zemnieka smiek­lus, bet Kārters ar izteiksmīgu kustību novietoja savu glāzi uz letes, apvērstu otrādi. Es nezinu, kā tas ir Rannišā, Kārters sacīja zēnam,

- bet šeit ne bez iemesla tās sauc par kūleņotājām.

Samulsušais kalēja māceklis apgrieza savu “kūleņotāju” otrādi un no­lika uz letes tāpat kā pārējie savas glāzes. Viesnīcnieks viņam draudzīgi uzsmaidīja, tad savāca glāzes un nozuda virtuvē.

- Nu tā! vecais Kobs teica, enerģiski saberzēdams plaukstas. Mēs pavadīsim kopīgu vakaru, kad jūs abi būsiet atgriezušies no Bednas. Bet laiks negaida un lietus arī ne, un es nešaubos, ka Orrisoni nepacietīgi gaida, lai dotos ceļā.

Kad vīri cits pēc cita bija izgājuši no “Ceļakmens”, Kvouts iznāca no virtuves un atgriezās pie galdiņa, kur sēdēja Basts un Hronists.

- Man patika Šeps, Basts teica. Kobs reizēm ir vecs īgņa, bet parasti viņš zina, ko runā.

- Kobs nezina ne pusi no tā, ko iedomājas zinām, sacīja Kvouts.

- Tu vakar vakarā izglābi viņus visus. Ja nebūtu tevis, tas radījums būtu plosījies pa istabu kā labības kūlējs.

- Tā nav taisnība, Reši! Basts iebilda, un viņa balsī skanēja nepār­protams aizvainojums. Tu būtu to apturējis. Tieši tu!

Viesnīcnieks tikai paraustīja plecus un, negribēdams strīdēties, atstāja viņa vārdus bez atbildes. Basta mute sakniebās skarbā, dusmīgā svītrā un acis savilkās šaurākas.

- Un tomēr Kobam bija taisnība, klusi sacīja Hronists, vēlēdamies gaisināt sasprindzinājumu, iekams tas pārāk sabiezējis. Šeps bija dros­mīgs. Par to pienākas viņu cienīt.

- Nē, nepienākas, Kvouts teica. Kobam bija taisnība citādā ziņā. Šie laiki nav piemēroti drosmīgam vīram. Ar rokas mājienu viņš aicināja Hronistu ņemt rakstāmspalvu. Un tomēr ari man gribētos, kaut es būtu bijis drosmīgāks un viņš tagad varētu mājās skūpstīt savu jauno sievu.