Vieda vīra bailes

PROLOGS . klusums trīs dalās

TUVOJĀS RĪTAUSMA. “Ceļakmens” viesnīcā valdīja klusums, un tas bija klusums trīs daļās.

Pati jūtamākā daļa bija dobjš, mēmu atbalšu piesātināts klusums, ko radīja daudzu lietu neesamība. Ja ārā plosītos negaiss, lietus lāses pakšķēdamas kristu mēnesspuķu vītenājos aiz viesnīcas. Pērkons rūktu un ducinātu, un aiztrauktu klusumu projām pa ceļu kā krītošas rudens lapas. Ja viesnīcā nakšņotu ceļotāji, tie grozītos savās gultās, murminātu miegā un aizraidītu klusumu projām kā irstošu, pusaizmirstu sapni. Ja tur būtu mūzika… taču nē, mūzikas, protams, nebija. Patiesībā no tā visa nebija nekā, tāpēc klusums turpinājās.

“Ceļakmens” priekšnamā tumšmatains vīrietis nedzirdami aizvēra aiz sevis pagalma durvis. Virzīdamies pa melnu, necaurredzamu tumsu, viņš izslīdēja cauri virtuvei un ēdamzālei un devās lejā pa pagraba kāpnēm. Ar daudzu gadu gaitā iegūtu vieglumu viņš izvairījās no vaļīgiem dēļiem, kas varētu ieskrapstēties vai nočīkstēt zem viņa svara. Katrs lēnais solis pieskārās pakāpienam ar gandrīz nedzirdamu tap. Tādējādi viņš pievie­noja savu mazo, slepeno klusumu lielajam, dobjajam klusumam. Tas bija savdabīgs sakausējums, kontrapunkts.

Trešo klusumu pamanīt nebija viegli. Ja klausītos pietiekami ilgi, varbūt tas kļūtu jūtams viesnīcnieka istabas saltajās logu rūtīs un sienu gludajā apmetumā. Tas slēpās tumšajā lādē, kas gulēja šauras, cietas gultas kājgalī. Un tas slēpās gultā gulošā vīrieša rokās, to īpašniekam nekustīgi gaidot pirmo ausmas bālumu, kas vēstītu jaunas dienas tuvumu.

Vīrietim bija spilgti sarkani mati, sarkani kā liesma. Viņa acis bija tumšas, pievērstas tālumam, un viņš gulēja ar drūmi pakļāvīgu samie­rināšanos kā cilvēks, kurš sen zaudējis cerību aizmigt.

“Ceļakmens” piederēja viņam, tāpat kā viņam piederēja trešais klu­sums. Tā tam vajadzēja būt, jo tas bija lielākais klusums no visiem trim, un tas ieskāva sevī abus pārējos klusumus. Tas bija dziļš un plašs kā rudens beigas. Tas bija smags kā liels, upes nogludināts akmens. Tas bija pacietīgs nogrieztas puķes klusums, kas piemīt cilvēkam, kurš gaida nāvi.

ll