SEŠDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . ko vēsta sejas

NAKAMAJĀS DIVĀS dienās es krietnu laiku pavadīju kopā ar Steipsu, kurš man mācīja pareizas uzvedības paradumus svinīgās vakariņās. Lielu daļu no tā es zināju jau kopš agrām bērnu dienām, tomēr priecājos par iespēju vēlreiz visu atkārtot. Paražas dažādās vietās un laikos mēdz būt atšķirīgas, un pat sīkas kļūmes var izraisīt ļoti neveiklas situācijas.

Tāpēc Steipss sarīkoja vakariņas mums divatā un pēc tam izskaidroja man duci nelielu, bet nozīmīgu misēkļu, ko tajās biju pieļāvis. Rupja kļūda bija, piemēram, nolikt atpakaļ netīru galda piederumu. Tātad pil­nīgi pieļaujami bija nolaizīt nazi, lai tas būtu tīrs. Patiesībā nekas cits neatlika, ja viesis negribēja notraipīt salveti.

Nepieklājīgi bija apēst visu maizes šķēli. Kādu gabalu, turklāt vairāk nekā garozu, vienmēr pieklājās atstāt uz šķīvja. Tas pats bija jāievēro attiecībā uz pienu: pēdējam malkam vienmēr vajadzēja palikt glāzē.

Nākamajā dienā Steipss sarīkoja vēl vienu maltīti, un es pieļāvu jaunas kļūdas. Izteikt piezīmes par ēdienu nebija rupji, tomēr tas bija laucinieku paradums. Tieši tāpat tika vērtēta vēlme pasmaržot vīnu. Un izrādījās, ka mazajam mīkstā siera gabalam, ko man pasniedza, bija miza. Miza, kuru ikvienai civilizētai personai jāpamana, jāatzīst par neēdamu un jānoloba.

Būdams īsts barbars, es biju to apēdis. Un man tā gluži labi garšoja. Tomēr es apņēmos atcerēties šo apstākli un samierināties ar to, ka vaja­dzēs aizmest pusi no pilnīgi nevainojama siera gabala, kas nolikts man priekšā. Tāda ir maksa par civilizāciju.

* * *

Ierados uz svētku mielastu apģērbā, kas bija šūts pēc pasūtījuma tieši šim gadījumam. Krāsas lapu zaļā un melnā man labi piestāvēja. Mana gaumes izjūta teica, ka šim ietērpam ir pārāk daudz brokāta, tomēr es negribīgi piekāpos modes prasībām, jo zināju, ka man būs jāsēž pa kreisi no Meluānas Laklesas.

Pēdējo triju dienu laikā Steipss bija man sarīkojis sešas svinīgas mal­tītes, un es jutos sagatavots jebkādai situācijai. Ierazdamies pie svinību zāles, nodomāju, ka grūtākā vakara daļa droši vien būs piespiedu inte­rese par ēdienu.

Bet, kaut gan biju gana gatavs mielastam, es nebiju gatavs brīdim, kad ieraudzīšu Meluānu Laklesu. Par laimi, palīdzēja mans skatuves treniņš, un es veiksmīgi tiku galā ar rituālo smaidu un elkoņa pasniegšanu. Viņa atbildēja ar cēlu galvas mājienu, un mēs kopā svinīgi devāmies pie galda.

Zāli apgaismoja augsts daudzžuburu svečturis ar vairākiem desmi­tiem sveču. Gravējumiem rotātās sudraba krūzēs gaidīja karsts ūdens pirkstu skalojamām bļodiņām un auksts ūdens dzēriena glāzēm. Gaisā vēdīja smaržas no izsmalcinātiem, senlaicīgās vāzēs izkārtotiem puķu pušķiem. Ragiem līdzīgos traukos mirdzēja augļu kalni. Man pašam tas viss šķita pārlieku ārišķīgi. Taču tā bija tradicionāli pieņemtā namatēva bagātības izrādīšana.

Aizvedu lēdiju Laklesu pie galda un atvilku viņas krēslu. Ejot cauri telpai, biju vairījies skatīties uz viņas pusi, taču brīdī, kad Meluāna Laklesa apsēdās, manu skatienu spēji piesaistīja viņas profils, tik ļoti man kaut ko atgādinādams, ka es nespēju novērsties. Es viņu pazinu, par to man nebija nekādu šaubu. Tomēr ne ar kādu piepūli nespēju atcerēties, kur mēs varētu būt tikušies.

Apsēzdamies savā krēslā, es joprojām nemitējos domāt, kur esmu šo sievieti redzējis. Ja Laklesu zemesīpašumi neatrastos tūkstoš jūdžu attālumā, es spriestu, ka esmu saticis viņu Universitātē. Taču tā bija smieklīga doma. Laklesu mantiniece nebrauktu studēt tik tālu no mājām.

Mans skatiens slīdēja pār tracinoši pazīstamajiem vaibstiem. Vai mēs būtu varējuši tikties “Eolijā”? Tas šķita maz ticams. To es atcerētos. Meluāna Laklesa bija ļoti pievilcīga, viņai bija enerģisks zods un tumšas, brūnas acis. Ja būtu redzējis viņu “Eolijā”, es noteikti…

- Vai ieraudzījāt to, kas jūs interesē? viņa jautāja, nepagriezdama galvu. Balss tonis bija laipns, tomēr zem virskārtas jautās pārmetums.

Es biju nepiedienīgi blenzis. Nebiju pavadījis pie galda pat minūti, bet jau iegrūdis elkoni sviestā. Lūdzu, atvainojiet! Bet es esmu vērīgs seju pazinējs, un jūsējā atstāja uz mani spilgtu iespaidu.

Meluāna pagriezās un paskatījās uz mani, un viņas aizkaitinājums šķita pieplokam. Vai jūs esat turagiors?

Turagiori apgalvo, ka spējot aprakstīt personību vai pateikt tās nā­kotni pēc sejas, acīm un galvas apveidiem. Vistīrākā vintasiešu māņti­cība. Reizēm ar to mazliet paniekojos, milēdij.

- Patiešām? Un ko mana seja jums vēsta? Viņa novērsa skatienu no manis.

Izlikos nopietni pētām Meluānas vaibstus un ievēroju viņas bālo ādu un mākslīgi sacirtotos kastaņkrāsas matus. Viņas lūpas bija pilnīgas un sārtas bez krāsas papildinājuma. Viņas kakla līnija bija gracioza un lepna.

Viszinoši pamāju ar galvu. Es tajā redzu mazumiņu no jūsu nākot­nes, milēdij.

Viņa viegli savilka augšup vienu uzaci. Pastāstiet!

- Drīzumā jūs saņemsiet kādu atvainošanos. Piedodiet, ja manas acis lido kā putniņi dejā! Nespēj tās nelūkoties jūsu visdaiļajā sejā!

Meluāna pasmaidīja, bet nepietvika. Sieviete, kura nav vienaldzīga pret glaimiem, taču gluži labi tos pazīst. Pacentos noglabāt šo secinā­jumu vēlākai vajadzībai. To nebija grūti pareģot, viņa teica. Vai redzat tur vēl kaut ko?

Turpināju pētīt viņas seju. Redzu vēl divas atziņas, milēdij. To, ka jūs esat Meluāna Laklesa un ka es esmu jūsu padevīgais kalps.

Viņa pasmaidīja un pasniedza man roku skūpstam. Es satvēru viņas plaukstu un noliecu pār to galvu. īstu skūpstu neatļāvos, jo tas būtu piedienīgs manā tālajā Kopvalstībā, nevis šeit, un tikai īsi pieskāros ar lūpām pats savam īkšķim, kas turēja viņas plaukstu. Patiess rokas skūpsts šajā pasaules malā tiktu uzskatīts par nepieļaujamu pārdrošību.

Mūsu nenopietno čalošanu pārtrauca četrdesmit sulaiņi, kas atnesa zupu un pasniedza to vienlaikus četrdesmit viesiem. Iestrēbu malku no savējās. Dieva dēļ, kam var ienākt prātā vārīt saldenu zupu?

Iebāzu mutē vēl vienu karoti un izlikos, ka tā man sagādā labpatiku. Ar acs kaktiņu vēroju otru savu galdabiedru sīku, vecīgu viru, kurš, ja pareizi atcerējos, bija Bannisas virsvaldonis. Viņa seja un rokas bija krunkainas un plankumainas, mati sirmi un izjukuši. Redzēju, kā viņš bez jebkāda mulsuma iebāž zupā pirkstu, pagaršodams to aplaiza un pēc tam atstumj bļodiņu malā.

Tad vecīgais kungs pameklējās kabatās un atvēra plaukstu, lai parā­dītu man, ko tur atradis. Es vienmēr šādās reizēs ņemu līdzi saldas mandeles, viņš teica sazvērnieciskā čukstā, un viņa acis bija nebēdnīgas kā bērnam. Nekad nevar zināt, ko tev mēģinās iebarot. Viņš pastiepa plaukstu man tuvāk. Varat kādu paņemt, ja vēlaties!

Paņēmu vienu mandeli, pateicos un izslīdēju no viņa uzmanības loka uz visu atlikušo vakara daļu. Kad vēlreiz pametu skatienu uz viņa pusi, viņš bez jebkādas kautrēšanās tiesāja krājumus no savas kabatas un strīdējās ar sievu par to, vai zemnieki var vai nevar cept maizi no ozolzīlēm. No mazumiņa, ko dzirdēju, un no balss toņa es spriedu, ka tā ir niecīga daļiņa no plašākām domstarpībām, kādas viņi risinājuši visu savu kopīgo dzīvi.

Meluānas labajā pusē sēdēja illiešu pāris, kas raiti tērzēja savā ritmis­kajā valodā. Stratēģiski izvietoto rotājumu dēļ bija pagrūti saskatīt viesus galda pretējā pusē, un mēs ar Meluānu bijām tikpat nošķirti savrup kā tad, ja divatā pastaigātos pa dārzu. Maers bija prasmīgi parūpējies par viesu sēdvietām.

Zupas piederumi tika aiznesti, un to vietu ieņēma gaļas ēdiens; cik varēju noprast, tas bija fazāns biezā krējuma mērcē. Ar izbrīnu atklāju, ka tas ir tieši manā gaumē.

- Kā jūs domājat, kāpēc mūs apsēdināja blakus? Meluāna nevērīgi apvaicājās. Jūs sauc…?

- Kvouts. Es sēdēdams viegli paklanījos. Varbūt tāpēc, ka maers vēlējās, lai jūs kāds pienācīgi izklaidētu, un es reizēm protu itin labi izklaidēt.

- To nevar noliegt.

- Vai varbūt tāpēc, ka es samaksāju zāles pārzinim kārtīgu naudas summu. Meluānas sejā atkal pazibēja smaids, un viņa iedzēra malku ūdens. Viņai patīk pārdrošība, es pie sevis nodomāju.

Noslaucīju pirkstus un gandrīz noliku salveti uz galda, bet tā būtu bijusi liela kļūda. Tā būtu zīme, ka sulainim jāaizvāc viss, kas nupat piedāvāts. Ja viesis tā rīkojās pārāk drīz, tas nozīmēja mēmu, bet skarbu nopēlumu namatēva viesmīlībai. Jutu, ka man pār muguru starp lāpsti­ņām norit sviedru urdziņa, kamēr es nesteidzīgi salocīju salveti un ieliku to klēpī.

- Kā jūs aizvadāt savu laiku, mister Kvout?

Viņa nebija jautājusi, kāds ir mans darbs, tātad uzskatīja, ka es pie­deru pie aristokrātu aprindām. Par laimi, es jau biju apdomājis atbildi uz tādu jautājumu. Es šo to rakstu. Dzimtu vēstures. Reizēm pa kādai lugai. Vai jums patīk teātris?

- Reizēm jā. Atkarībā no apstākļiem.

- Atkarībā no lugas?

- Atkarībā no izpildītājiem, Meluāna atbildēja, un viņas balsī ieska­nējās savāda saspringtība.

Ja es nebūtu viņu tik uzmanīgi vērojis, droši vien es to nebūtu pama­nījis. Nolēmu pāriet pie drošāka temata.

- Kādi jums likās ceļi uz Severenu? es jautāju. Parasti visiem patīk sūroties par ceļu stāvokli. Šis ir tikpat drošs temats kā laika apstākļi.

- Esmu dzirdējis, ka ziemeļu pusē bijušas nepatīkamas sadursmes ar bandītiem. Cerēju mazliet atdzīvināt mūsu sarunu. Jo vairāk viņa runās, jo labāk es varēšu viņu iepazīt.

- Ceļi šajā gada laikā vienmēr mudž no Rū bandītiem, Meluāna salti atbildēja.

Nevis vienkārši no bandītiem, bet no Rū bandītiem. Viņa izrunāja šo vārdu ar tik ledainu naidu, ka man pārskrēja šermuļi, to dzirdot.

Viņa ienīda Rū cilti. Tā nebija parasta nepatika, kādu pret mūsējiem jūt daudzi, bet gan patiess, ass, dzeļošs naids.

No atbildes mani paglāba sulainis, kas atnesa atdzesētas augļu kūkas. Pa kreisi no manis virsvaldonis joprojām strīdējās ar sievu par ozolzīlēm.

I ibajā pusē Meluāna lēni pārdalīja uz pusēm zemeņu kūku, un viņas seja bija bāla kā ziloņkaula maska. Skatīdamies, kā nevainojami pulētie nagi plēš gabalos kūku, es sapratu, ka viņas domas kavējas pie Rū ļaudīm.

* * *

Ja neņem vērā īso frāzi par Edema Rū cilti, vakars pagāja gluži veik­smīgi. Es tērzēju par maznozīmīgiem sīkumiem, un Meluāna lēnām atrai­sījās. Izsmalcinātās vakariņas ilga divas stundas, un mums pietika laika dažādām pārrunām. Secināju, ka viņa ir tieši tāda, kā Alverons stāstījis: gudra, pievilcīga un interesanta sarunu biedrene. Pat tas, ka viņa neie­redzēja Rū cilti, nespēja pilnīgi laupīt man patiku par viņas sabiedrību.

Tūlīt pēc vakariņām es atgriezos savā istabā un sāku rakstīt. Līdz maera ierašanās brīdim biju sagatavojis trīs vēstules uzmetumus, dzies­mas pamatlīniju un piecas lappuses ar notīm un vārdiem, ko cerēju izmantot vēlāk.

- Nāciet iekšā, jūsu gaišība! es teicu un paskatījos augšup. Alve­rons nepavisam vairs neizskatījās pēc slimā, trīcošā večuka, kuram es biju centies atdot veselību. Viņš bija pieņēmies svarā un izskatījās par pieciem gadiem jaunāks.

- Kāds iespaids tev radās par viņu? Alverons jautāja. Vai viņa pieminēja kādus pielūdzējus?

- Nē, jūsu gaišība, es atbildēju un iedevu viņam salocītu papīra lapu. Šeit ir pirmā vēstule, ko jūs vēlēsieties viņai sūtīt. Ceru, ka at­radīsiet veidu, kā viņai to slepeni nosūtīt?

Maers atlocīja lapu un sāka lasīt, lēni kustinot lūpas. Es apdarināju vēl vienu dziesmas rindu un pierakstīju blakus tekstam dažus akordus.

Beidzot viņš pacēla galvu. Vai tev nešķiet, ka tas ir mazliet par daudz? viņš neveikli jautāja.

- Nē. Pārtraucis rakstīt, es ar rakstāmspalvu pamāju uz citu papīra lapu. Par daudz ir tur tajā! Tā, kas jums rokā, ir tieši tas, kas vajadzīgs. Viņai ir romantiska nosliece. Viņa vēlas, lai viņu aizrautu un apskurbi­nātu, kaut gan pati droši vien to noliegs.

Maera seja joprojām pauda šaubas, tāpēc es atbīdīju krēslu un noliku rakstāmspalvu malā. Jūsu gaišība, jums bija taisnība. Viņa ir sieviete, kuras dēļ vērts censties. Pēc dažām dienām tepat tuvumā atradīsies ducis vīriešu, kuri ar prieku ņemtu viņu par sievu, vai nav tiesa?

- Ducis tādu ir jau tagad, Alverons drūmi sacīja. Drīz būs trīs duči.

- Un vēl duci viņa sastaps vakariņās vai dārza pastaigu laikā. Vēl ducis būs gatavi viņu aplidot tīrā sporta labad. Cik no tiem visiem būs tādu, kuri rakstīs viņai vēstules un dzeju? Viņi sūtīs puķes, rotas, mīlestības apliecinājumus. Drīz viņa piedzīvos uzmanības plūdus. Jums ir pirmā un labākā cerība.

Es norādīju uz vēstuli. Rīkojieties ātri! Šī vēstule iededzinās viņas iztēli, viņas ziņkārību. Pēc dienas vai divām, kad uz viņas galda sāks krāties citas zīmītes, viņa jau gaidīs jūsu otro vēstuli.

Alverons šķita brīdi vilcināmies, un tad viņa pleci saguma. Vai tu esi pārliecināts?

Es papurināju galvu. Šajā jomā neviens nevar būt pārliecināts, jūsu gaišība. Šeit ir tikai cerības. Un šī ir labākā cerība, kādu varu jums piedāvāt.

Alverons kavējās neziņā. Es no tā neko nesaprotu, viņš teica, un viņa balsī skanēja īgnums. Kaut būtu kāda noteikumu grāmata, ko vīrietis var izlasīt un ievērot! īsu brīdi viņš izskatījās pēc gluži parasta cilvēka un nemaz neatgādināja maeru Alveronu.

Patiesībā es jutos diezgan norūpējies. To, ko es pats zināju par sie­vietēm un aplidošanu, viegli varētu ierakstīt uzpirkstenī, pat nenoņemot to no pirksta.

Tomēr manā rīcībā bija liela bagātība netiešu zināšanu. Desmittūkstoš romantisku dziesmu, lugu un stāstu nevarēja būt gluži bez vērtības. Un negatīvas atziņas biju guvis, vērojot, kā Simmons lakstojas vai ap katru sievieti trīs jūdžu attālumā no Universitātes ar neveiksmei lemtu sajūsmu kā bērns, kurš mēģina lidot. Vēl vairāk es biju redzējis, kā neskaitāmi vīrieši salūst gabalos pret Dennas mūri kā kuģi, kas cenšas nerēķināties ar paisumu un bēgumu.

Alverons paskatījās uz mani, un viņa seja joprojām pauda vaļsirdīgas bažas. Kā tev šķiet, vai ar mēnesi pietiks?

Mani pārsteidza pašpārliecība paša balsī, kad es atbildēju: Jūsu gaišība, ja nespēšu palīdzēt jums viņu iekarot mēneša laikā, tad tas vispār nav iespējams.

Загрузка...