Vieda vīra bailes

PIECDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . sauja dzelzs

BREDONU ES satiku ceturtajā Severenas dienā. Bija vēl agra priekšpus­diena, bet es jau staigāju turp atpakaļ pa istabu, gandrīz zaudēdams prātu aiz garlaicības. Biju paēdis brokastis, un līdz pusdienlaikam vēl bija jāgaida vairākas stundas.

Līdz šim brīdim biju atkratījies no trim galminiekiem, kuri vēlējās apmierināt savu ziņkāri. Biju itin veikli ticis ar viņiem galā, katrā izde­vīgā gadījumā novirzot sarunu uz citu pusi. No kurienes jūs nākat, mīļo zēn? Jūs jau zināt, kāda ir dzīve. Ceļojumi, pārcelšanās. Un jūsu vecāki? Jā, vecāki man bija. Turklāt abi. Kas jūs atveda uz Severenu? Lielāko ceļa daļu kariete ar četriem zirgiem. Bet es gāju arī kājām. Jūs jau zināt, cik tas ir veselīgi plaušām. Un ko jūs darāt šeit? Risinu patīkamas sarunas, protams. Iepazīstos ar interesantiem cilvēkiem. Patiešām? Ar ko? Ar dau­dziem un dažādiem cilvēkiem. Arī ar jums, lord Praevek. Jūs esat ļoti aizraujošs cilvēks…

Un tā tālāk. Nevajadzēja daudz laika, lai pat visizturīgākais baumotājs nogurtu un dotos projām.

Pats bēdīgākais bija tas, ka šīs īsās vārdu apmaiņas veidoja manas dienas interesantāko daļu, ja vien maers tajā dienā neaicināja mani pie sevis. Ar viņu mēs līdz šim bijām risinājuši sarunas vieglas maltītes laikā, trīs neilgu dārza pastaigu laikā un vienreiz vēlu vakarā, kad vai­rums prātīgo cilvēku dus savās gultās. Divas reizes Alverona izsūtāmais uzmodināja mani no cieša miega, kad debesis vēl nebija iekrāsojis rīt­ausmas zilganums.

Nebija grūti uzminēt, ka šis ir mans pārbaudes laiks. Alverons gribēja zināt, vai es patiešām esmu gatavs būt viņa rīcībā jebkurā nesaprātīgā dienas vai nakts stundā. Viņš pētīja, vai tāda nevērīga, bezmērķīga iztu­rēšanās neizraisīs manu neiecietību vai aizkaitinājumu.

Tāpēc es ievēroju spēles noteikumus. Biju allaž patīkams un laipns. Devos pie maera, kad viņš mani aicināja, un gāju projām, līdzko vairs nebiju viņam vajadzīgs. Neuzdevu netaktiskus jautājumus, neizvirzīju prasības un pavadīju pārējo dienas daļu, sakostiem zobiem staigādams turp un atpakaļ pa savām pārmēru plašajām istabām un cenzdamies nedomāt par to, cik dienu vēl atlicis, lai es varētu izpirkt savu lautu.

Tāpēc nav jābrinās, ka klauvējiens pie durvīm lika man tūlīt steigties tas atvērt. Cerēju, ka tas būs aicinājums doties pie maera, tomēr būtu priecājies par jebkuru pārmaiņu savā vienmuļajā dzīvē.

Aiz durvīm stāvēja pavecs kungs, džentlmenis no galvas līdz kājām. Protams, vispirms par to liecināja viņa apģērbs, taču vēl svarīgāks bija tas apstāklis, ka viņš pret savu bagātību izturējās ar nepiespiestu vien­aldzību kā cilvēks, kas saaudzis ar to kopš dzimšanas. Jaunbagātnieki, neseni aristokrāti, simulanti un bagāti tirgotāji vienkārši nespēj atda­rināt tādu stāju.

Piemēram, Alverona kambarsulainim bija greznāks apģērbs nekā pu­sei augstmaņu, taču Steipss, par spīti savai pašpārliecinātībai, izskatījās pēc maiznieka, kurš uzvilcis labāko svētdienas kārtu.

Pateicoties Alverona drēbniekiem, es biju ģērbies tikpat labi kā visi pārējie. Man labi piestāvēja viņa krāsas lapotņu zaļā, melnā un vīna krāsa, kā arī sudrabotās aproču un apkakles apmales. Taču atšķirībā no Steipsa es valkāju savu ietērpu ar aristokrātiem raksturīgu nepiespiestu nevērību. Tiesa, brokāts grauza. Tiesa, pogas, sprādzes un neskaitāmās kārtas darīja ikvienu apģērba gabalu stīvu un neērtu kā tirgotāja ādas kamzolis. Tomēr es brīvi staigāju tajā gluži kā pats savā ādā. Redziet, tas bija skatuves tērps, un es spēlēju savu lomu tik labi, kā pienākas īstas aktieru trupas dalībniekam.

Tātad, kā jau teicu, es atvēru durvis un ieraudzīju gaitenī stāvam kādu pavecu kungu.

- Vai tu esi Kvouts? viņš jautāja.

Mazliet samulsis, es pamāju ar galvu. Ziemeļu Vintasā ir pieņemts vispirms atsūtīt sulaini, kurš sarunā tikšanos. Sulainis atnes zīmīti un gredzenu, uz kura ir iegravēts augstmaņa vārds. Ja gribat lūgt tikšanos ar aristokrātu, kura stāvoklis ir augstāks par jūsējo, jāsūta zelta gredzens, ja viņa stāvoklis ir apmēram tāds pats kā jūsējais, atbilstošs ir sudraba gredzens, un, ja tas ir zemāks par jūsējo, gredzenam jābūt no dzelzs.

Es, protams, neieņēmu nekādu stāvokli. Biju cilvēks bez titula, bez zemesīpašuma, bez dzimtas un bez dižciltīgām asinīm. Piederēju pie pašas zemākās kārtas, taču šeit neviens to nezināja. Visi bija pieņēmuši, ka mīklainais sarkanmatainais cilvēks, kurš pavada laiku kopā ar Alveronu, ir kādas aristokrātijas pārstāvis, un mana izcelsme un stāvoklis deva iemeslu daudziem un dažādiem minējumiem.

Liela nozīme bija tam, ka es nebiju oficiāli iepazīstināts ar galmu. Tas nozīmēja, ka man nav oficiāla stāvokļa. Tāpēc visi man atsūtītie gredzeni bija no dzelzs. Un parasti neviens nenoraida lūgumu, kas atsūtīts ar dzelzs gredzenu, jo nevēlas apvainot tos, kur ieņem augstāku stāvokli.

Tāpēc es jutos diezgan izbrīnījies, ieraudzīdams aiz durvīm stāvam paveco kungu. Viņš acīmredzami bija aristokrāts, taču ieradies nepie­teikts un neaicināts.

- Vari saukt mani par Bredonu! viņš teica, skatīdamies man acīs.

- Vai tu proti spēlēt taku?

Es papurināju galvu, nezinādams, kā vērtēt neparasto situāciju.

Itin kā vīlies, viņš īsi nopūtās. Nu nekas, es varu tevi iemācīt. Atnācējs pastiepa man pretī melnu samta maisiņu, un es satvēru to abās rokās. Šķita, ka tas ir pilns maziem, gludiem akmentiņiem.

Bredons pamāja kādam aiz muguras, un manā istabā iesteidzās divi jauni vīrieši, nesdami nelielu galdiņu. Es pakāpos malā, lai atbrīvotu ceļu, un Bredons ienāca pa durvīm tūlīt aiz viņiem. Nolieciet pie loga! viņš pavēlēja, pastiepdams spieķi pret norādīto vietu. Un atnesiet dažus krēslus… Nē, tos ar spraišļotām atzveltnēm!

īsā laikā viss bija iekārtots tā, kā viņš vēlējās. Abi kalpotāji aizgāja, un Bredons pagriezās pret mani ar tādu kā atvainošanās izteiksmi sejā.

- Ceru, ka tu piedosi vecam vīram šo teatrālo ierašanos?

- Protams! es augstsirdīgi atbildēju. Lūdzu, sēdieties! Pamāju uz jaunatnesto galdiņu pie loga.

- Kāda pašapziņa! viņš guldzoši pasmējās, atbalstīdams spieķi pret palodzi. Spoži nopulētajā sudraba rokturī, kas bija veidots kā vilka galva ar atņirgtiem zobiem, iemirdzējās saules stars.

Bredons bija vecs vīrs. Nevis vienkārši vecīgs, bet cienījama vectētiņa gados. Viņa ietērpam nebija gandrīz nekādu krāsu, tikai pelnu pelēki toņi mijās ar ogles melnumu. Viņa seju sniegbaltā lokā ietvēra sirmi mati un bārda, apcirpti viscaur vienādā garumā. Viņš apsēdās, cieši raudzīdamies manī ar brūnajām, dzīvajām acīm, un es domās neviļus salīdzināju viņu ar pūci.

Apsēdos viņam pretī un izklaidīgi prātoju, ar kādiem paņēmieniem viņš mēģinās izvilināt no manis informāciju. Bredons bija atnesis līdzi spēles piederumus. Varbūt viņš mēģinās kaut ko uzzināt, mani apspē­lējot? Tā vismaz būtu jauna taktika.

Viņš man uzsmaidīja. Tas bija atklāts smaids, un es jutu, ka pasmaidu pretī, pat nepaguvis to apzināties. Līdz šim laikam tev noteikti ir sakrājusies jau vesela gredzenu kolekcija, viņš teica.

Es atbildēju apstiprinoši.

Viņš ar dzīvu interesi paliecās krēslā uz priekšu. Vai tev būtu iebil­dumi, ja es tos apskatītu?

- Nepavisam ne. Iegāju blakusistabā, atnesu sauju gredzenu un izbēru tos uz galda.

Viņš tos aplūkoja, mādams pie sevis ar galvu. Tevi ir apciemojuši visi mūsu slavenākie tenkotāji. Vestons, Praeveks, Temenlovijs… visi izmēģi­nājuši laimi. Izlasījis kādā gredzenā iegravēto vārdu, viņš izbrīnījies savilka uzacis. Praeveks pat divas reizes! Un neviens nav no tevis neko izdabūjis. Ne pušplēsta vārda.

Bredons pacēla acis pret mani. No tā es spriežu, ka tu cieši turi mēli aiz zobiem un veiksmīgi proti to darīt. Vari būt mierīgs, es neesmu atnācis, lai veltīgi pūlētos izdibināt tavus noslēpumus.

Tam es īsti neticēju, tomēr bija patīkami to dzirdēt. Atzīšos, ka tas man sagādā atvieglojumu.

- Garāmejot varu pieminēt, viņš nevērīgi izmeta, ka gredzenus parasti atstāj dzīvojamā istabā netālu no durvīm. Tos mēdz izlikt kā statusa apliecinājumu.

To es nebiju zinājis, tomēr negribēju atklāti atzīt. Secinājums, ka es nezinu vietējā galma paradumus, atklātu viņam, ka esmu vai nu sveš­zemnieks, vai arī nepiederu pie aristokrātu aprindām. Sauja dzelzs nav nekāds statusa apliecinājums, es nevērīgi atteicu. Grāfs Threpe man bija izskaidrojis gredzenu pamatnozīmes, pirms biju aizceļojis no Imres. Taču Threpe nebija Vintasas cilvēks un acīmredzot nezināja visas smalkākās nianses.

- Tur ir sava taisnība, Bredons nepiespiesti atteica, bet tā nav visa taisnība. Zelta gredzeni norāda uz tiem, kuri atrodas zemāk par tevi un strādā, lai vairotu tavu labumu. Sudrabs liecina par veselīgām darba attiecībām ar saviem līdzbiedriem. Viņš sakārtoja gredzenus uz galda rindā. Bet dzelzs nozīmē, ka tev tiek piedāvāta augstākstāvošo uzmanība. Tas liecina, ka tu viņiem esi vēlama persona.

Es lēni pamāju ar galvu. Protams. Jebkurš gredzens, ko sūta maers, var būt tikai no dzelzs.

-Tieši tā! Bredons apstiprināja. Gredzens no maera nozīmē augstu labvēlības apliecinājumu. Viņš pārbīdīja gredzenus uz manu pusi pāri gludajai marmora galda virsmai. Taču šeit tāda gredzena nav, un tas pats par sevi kaut ko nozīmē.

- Izskatās, ka jūs itin labi pārzināt galma politiku, es sacīju.

Bredons aizvēra acis un gurdi pamāja ar galvu. Kad biju jauns, man

tā gluži labi patika. Man šajās lietās bija pat zināma vara, cik nu tāda vispār iespējama. Taču pašlaik man nav nekādu intrigu, ar ko nodarbo­ties. Tas atņem asumu. Viņš vēlreiz paskatījās uz mani, un viņa acis vērīgi ieurbās manējās. Tagad man ir vienkāršāka gaume. Es ceļoju. Man garšo vīns un patīk sarunāties ar interesantiem cilvēkiem. Esmu pat iemācījies dejot.

Viņš atkal labsirdīgi pasmaidīja un ar pirkstu kauliņiem paklaudzināja pa galdu. Bet vairāk par visu man patīk spēlēt taku. Diemžēl es pazīstu tikai nedaudzus, kam pietiktu laika vai prāta to spēlēt, kā pienākas. Savilcis uzacis augšup, viņš paskatījās uz mani.

Es brīdi vilcinājos. Varētu domāt, ka izsmalcinātās sarunu mākslās skolots cilvēks pratīs izmantot ilgstošu, dīku pļāpāšanu, lai izvilinātu informāciju no naiva, nesagatavota upura.

Bredons pasmaidīja. Spriežot pēc vārdiem, kas iegravēti šajos gredzenos, varu pateikt, ka tu esi redzējis tikai pašus uzkrītošākos un alkatīgākos no mūsu vidus. Gluži saprotams, ka tu tramīgi glabā savus noslēpumus, lai kādi tie būtu. Viņš paliecās uz priekšu. Bet padomā, lūk, par ko! Tie, kuri ir mēģinājuši tev tuvoties, ir līdzīgi žagatām. Viņi ķērc un lidinās ap tevi, cerēdami pagrābt kaut ko spožu un aiznest to līdzi uz mājām. Bredons nicinoši pabolīja acis. Kāds no tā ieguvums? Droši vien sīka, skandaloza slava. Īslaicīga palēkšanās kādu drusciņu augstāk par pārējiem spilgtajiem tenkotājiem sev apkārt.

Bredons pārlaida plaukstu baltajai bārdai. Es neesmu žagata. Man nav vajadzīgs nekas spožs, un man nerūp, ko domā tenkotāji. Es spē­lēju ilgāku un izsmalcinātāku spēli. Viņš sāka raisīt vaļā melnā samta maisiņa auklu. Tu esi cilvēks ar saprašanu. To es zinu, jo maers netērē laiku muļķiem. Es zinu, ka tu esi vai nu iemantojis maera labvēlību, vai arī tev ir iespēja šo labvēlību iemantot. Tāpēc mans plāns ir šāds. Viņš vēlreiz pasmaidīja savu labsirdīgo, silto smaidu. Vai gribi dzirdēt manu plānu?

Jutu, ka esmu pasmaidījis viņam pretī, pats no nemanīdams, tieši tāpat kā iepriekš. Tā būtu negaidīta laipnība no jūsu puses.

- Mans pašreizējais plāns ir iemantot tavu labvēlību. Būšu noderīgs un interesants. Gādāšu par sarunām un patīkamiem laika kavēkļiem. Viņš izbēra uz marmora virsmas mazus, apaļus akmentiņus. Un tad, kad tava zvaigzne pacelsies augstu maera debesīs, es varbūt izrādīšos tev negaidīti noderīgs draugs. Viņš sāka šķirot akmentiņus atbilstoši to dažādajām krāsām. Bet, ja tava zvaigzne nepacelsies, es tik un tā būšu kļuvis bagātāks par vairākām taka spēlēm.

- Varu iedomāties, ka jūsu reputācijai turklāt nenāks par ļaunu, ja pavadīsiet vairākas stundas divatā ar mani, es piebildu. Jo sevišķi tāpēc, ka manas sarunas ar pārējiem ir bijušas neauglīgas un ilgušas ne vairāk par stundas ceturksni.

- Arī tur ir sava taisnība, Bredons teica un sāka izkārtot akmentiņus pa vietām. Viņa dzīvajās, brūnajās acīs atkal iedzirkstījās smaids. Jā, man tā vien šķiet, ka ar tevi spēlēt būs ļoti interesanti.

* * *

Vairākas nākamās stundas es pavadīju, mācīdamies spēlēt taku. Tas man būtu paticis pat tad, ja es nebūtu nogarlaikojies līdz nāvei. Taks 11 viena no labākajām spēlēm: tai ir vienkārši noteikumi un kompleksa stratēģija. Visās piecās reizēs, ko nospēlējām, Bredons mani veikli sakāva, tomēr es ar lepnumu varu sacīt, ka ne reizi viņš mani nesakāva vienā un tajā pašā veidā.

Pēc piektās spēles viņš ar apmierinātu nopūtu atlaidās atzveltnē. Šī bija gandrīz laba spēle. Tu tur, tai kaktā, darbojies diezgan gudri. Viņš pastiepa pirkstus pret spēles galda malu.

- Nepietiekami gudri.

- Un tomēr gudri. Tavai zināšanai: to, ko tu mēģināji darīt, sauc par “veikalnieka kritienu”.

- Un kā sauc paņēmienu, ar kuru jūs izvairījāties?

- Es to saucu par Bredona aizsardzību, viņš atbildēja ar šķelmīgu smaidu. Bet tā es saucu katru manevru, ar kuru izkļūstu no sarežģītas situācijas, izmantojot sevišķu gudrību.

Es iesmējos un sāku atkal šķirot akmentiņus. Vēlreiz?

Bredons nopūtās. Diemžēl mani gaida neatliekama tikšanās. Jā­skrien gluži vēl nav, bet jaunai spēlei nepietiks laika. Vismaz kārtīgai spēlei ne.

Vēlreiz nopētījis mani ar savām brūnajām acīm, viņš sāka vākt akmen­tiņus melnajā samta maisiņā. Es neapvainošu tevi, jautādams, vai tu zini vietējos paradumus, Bredons teica. Tomēr domāju, ka varētu dot tev dažus vispārīgus padomus, kas kādreiz var noderēt. Viņš man uzsmaidīja. Protams, prātīgāk būtu tos uzklausīt. Ja tu atteiksies, tad atklāsi savu zināšanu līmeni šajā jomā.

- Protams, es atbildēju, saglabādams neizteiksmīgi nopietnu seju.

Bredons atvēra galda atvilktni un izņēma sauju dzelzs gredzenu, ko

mēs bijām novākuši, lai atbrīvotu spēles lauku. Gredzenu novietojums izsaka ļoti daudz. Ja tie ir, piemēram, sabērti traukā, tas apliecina inte­reses trūkumu par galma sociālajiem aspektiem.

Viņš sakārtoja gredzenus tā, lai iegravētie vārdi būtu pagriezti pret mani. Ja tie ir rūpīgi izlikti apskatei, tas liecina, ka tu lepojies ar saviem sakariem. Viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja. Jebkurā gadījumā jauns apmeklētājs parasti kāda iegansta dēļ tiek atstāts dzī­vojamā istabā viens. Tas dod viņam iespēju aptaustīt tavus gredzenus un apmierināt ziņkārību.

Bredons paraustīja plecus un pastūma gredzenus uz manu pusi. Tu, protams, vienmēr esi piedāvājies nogādāt gredzenus atpakaļ īpašnie­kiem. Viņš bija tik apdomīgs, ka neizteica to kā jautājumu.

- Protams, es godīgi atbildēju. Šo mazumiņu Threpe bija zinājis.

- Tas ir visatbilstošākais pieklājības apliecinājums. Viņš pacēla skatienu, un brūnās pūces acis vērīgi raudzījās manī no baltu matu un bārdas ieloka. Vai esi kādu no tiem nēsājis publiskā vietā?

Es pacēlu neizrotātos pirkstus.

- Gredzena nēsāšana var nozīmēt parādu vai ari mēģinājumu pie­labināties. Viņš paskatījās uz mani. Ja maers kādreiz atsacītos pie­ņemt savu gredzenu atpakaļ, tas nozīmētu, ka viņš grib piešķirt jūsu attiecībām formālāku raksturu.

- Un nevalkāt gredzenu nozīmētu nevērību, es teicu.

Bredons pasmaidīja. Varbūt. Izlikt gredzenu apskatei dzīvojamā istabā ir viens, bet izlikt to apskatei uz sava pirksta ir pavisam kas cits. Ja nēsāsi tāda cilvēka gredzenu, kura stāvoklis ir augstāks par tavējo, to var uzlūkot par diezgan lielu iedomību. Bet, ja tu dosies pie maera ar cita aristokrāta gredzenu pirkstā, viņš var ņemt to ļaunā. It kā viņa mežos būtu ienācis malu mednieks un nolaupījis tevi.

Viņš atspiedās pret krēsla atzveltni. Es šos sīkumus pieminu tikai garāmejot, viņš teica, jo man ir aizdomas, ka tev tas viss jau ir zināms un tu pieklājības pēc ļauj vecam vīram pačalot.

- Varbūt es vēl neesmu atguvies no daudzajām sakāvēm takā, es sacīju.

Bredons nevērīgi atmeta ar roku, un es ievēroju, ka viņa pirkstos nav nekādu gredzenu. Tu apguvi spēles gudrības tik ātri kā barons priekanamā, kā mēdz sacīt. Paredzu, ka pēc mēneša vai diviem tu būsi nopietns pretinieks.

- Gan jau redzēsim, es teicu. Nākamajā spēlē es jūs sasitīšu.

Bredons klukstoši iesmējās. Man patīk to dzirdēt. Iebāzis roku

kabatā, viņš ievilka mazāku samta maisiņu. Es tev atnesu nelielu dā­vanu.

- To es nevaru pieņemt, bez apdomāšanās atbildēju. Jūs man tāpat jau nodrošinājāt aizraujošu pēcpusdienu.

- Lūdzu, ņem! viņš neatlaidās un pabīdīja maisiņu pāri galdam uz manu pusi. Man jāuzstāj. Tas ir tavs bez jebkādām saistībām, nodevām vai parādiem. Dāvana, dota no brīvas gribas.

Es atvēru maisiņu, un man plaukstā džinkstēdami iekrita trīs gre­dzeni. Zelta, sudraba un dzelzs gredzens. Uz katra no tiem bija metālā iegravēts mans vārds': Kvouts.

- Es dzirdēju baumas, ka tava bagāža esot pazudusi, Bredons teica.

- Tāpēc nodomāju, ka šie tev var noderēt. Viņš pasmaidīja. It īpaši tad, ja tu vēlēsies atkal uzspēlēt taku.

Es pasvārstīju gredzenus plaukstā, izklaidīgi prātodams, vai zelta gre­dzens ir no tīra zelta vai vienkārši apzeltīts. Un kurš gredzens man būtu jāsūta savam jaunajam paziņam, ja es vēlētos baudīt viņa sabiedrību?

- Hm, Bredons domīgi novilka. Patiešām sarežģīts jautājums. Nepiedienīgā veidā negaidot ielauzdamies tavās istabās, es esmu izvai­rījies no pienācīgās iepazīšanās norises un neesmu darījis tev zināmu savu pakāpi un stāvokli. Brūnās acis nopietni lūkojās manējās.

- Un būtu ārkārtīgi rupji, ja es sadomātu taujāt to pats, es lēni teicu, īsti nesaprazdams, uz ko viņš tēmē.

Bredons pamāja ar galvu. Tāpēc pagaidām tev jāpieņem, ka man nav ne titula, ne pakāpes. Tas mūs nostāda savdabīgā stāvoklī: tu neesi iepazīstināts ar galmu, un es tevi neesmu iepazīstinājis ar sevi. Šajā situācijā tev būtu atbilstoši sūtīt man sudraba gredzenu, ja tu kādreiz nākotnē sagribētu paēst kopīgas pusdienas vai ar pašcieņu zaudēt vēl vienu taka spēli.

Pagrozīju sudraba gredzenu pirkstos. Ja es to viņam aizsūtītu, sāktos valodas, ka es pretendēju uz tādu pašu stāvokli, kāds ir viņam, un man nebija ne jausmas, kāds tas ir. Ko sacīs cilvēki? es jautāju.

Bredona acīs iezibējās draiskas uguntiņas. Jā, interesanti, ko?

* * *

Dienas ritēja tālāk. Maers turpināja izsaukt mani uz izsmalcinātām sarunām. Aristokrātu žagatas turpināja sūtīt kartes un gredzenus un sastapties ar pieklājīgi noraidošu uzņemšanu.

Vienīgi Bredons parūpējās, lai es nesajuktu prātā garlaicīgās gūstības dēļ. Nākamajā dienā es aizsūtīju viņam savu jauno sudraba gredzenu kopā ar kartīti un uzrakstu: “Esmu jūsu rīcībā. Manās istabās.” Pēc pie­cām minūtēm viņš ieradās ar savu taka galdiņu un spēles akmentiņiem. Viņš piedāvāja atdot manu gredzenu, un es to pieņēmu, cik izsmalcināti pratu. Man nebūtu iebildumu, ja viņš to paturētu. Taču Bredons zināja, ka tas ir mans vienīgais sudraba gredzens.

Piekto spēli mums vajadzēja pārtraukt pusē, jo mani izsauca maers, kura dzelzs gredzens tumši izcēlās uz ziņneša pulētās sudraba paplātes. Atvainojos Bredonam un steidzos uz dārzu.

Vēlāk pievakarē Bredons atsūtīja man savu sudraba gredzenu un kar­tīti ar uzrakstu: “Pēc vakariņām. Tavās istabās.” Uzrakstīju uz kartītes: “Ar prieku!” un nosūtīju to atpakaļ.

Kad viņš atnāca, es piedāvājos atdot viņa gredzenu. Bredons pieklājīgi atteicās, un tas pievienojās pārējiem gredzeniem, kuri gulēja traukā pie durvīm. Tur tas gulēja, visiem apskatāms, un sudrabs spoži mirdzēja virs saujas dzelzs.