Vieda vīra bailes

PIECDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . aplidošana

MAERS DIVAS dienas nebija mani aicinājis.

Es nīku, iesprostots savās istabās, un mocījos ar garlaicību un īgnumu. Visvairāk mani nomāca doma, ka maers nevēlas mani satikt. Vai viņš ir aizņemts? Vai esmu viņu apvainojis? Prātoju, vai varētu aizsūtīt viņam Bredona atnesto zelta gredzenu un kartīti. Tomēr, ja Alverons ir nolēmis pārbaudīt manu pacietību, tā būtu rupja kļūda.

Bet mana pacietība gāja uz beigām. Biju ieradies šeit, lai iegūtu pat­ronu vai vismaz kādu palīdzību savos Amira meklējumos. Bet līdz šim es par maera dienestā pavadīto laiku biju ieguvis tikai plakani nosēdētu dibenu. Ja man nebūtu bijis Bredona sabiedrības, es noteikti vārītos neapvaldītās dusmās.

Vēl ļaunāk bija tas, ka mana lauta un Dennas brīnišķais futrālis jau pēc divām dienām draudēja kļūt par cita cilvēka īpašumu. Biju cerējis, ka līdz šim laikam būšu pietiekami iemantojis maera labvēlību, lai uzdrīkstētos palūgt viņam naudu lautas izpirkšanai no lombarda. Biju vēlējies, lai viņš būtu mans parādnieks, nevis otrādi. Līdzko jūs esat parādā kādam aristokrātam, kļūst apbrīnojami grūti no parāda atbrīvoties.

Bet, ja Alverona klusēšana liecināja par attieksmi pret mani, es acīm­redzot biju tālu no viņa labvēlības. Pārcilāju atmiņā mūsu pēdējo sarunu, pūlēdamies atcerēties, vai esmu pateicis kaut ko tādu, kas viņu apvai­notu.

Biju izvilcis no atvilktnes kartīti un centos izdomāt pieklājīgu veidu, kā palūgt maeram naudu, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens. Nodo­māju, ka zēns man agrāk nekā parasti atnesis pusdienas, un uzsaucu, lai viņš atstāj tās uz galda.

Iestājās zīmīgs klusums, kas izrāva mani no domām. Aizsteidzos no durvīm un pārsteigts ieraudzīju aiz sliekšņa stāvam maera kambarsulaini Steipsu. Līdz šim maera aicinājumu vienmēr bija atnesis izsūtāmais zēns.

- Maers vēlas jūs redzēt, viņš teica. Ievēroju, ka kambarsulainis izskatās neparasti noguris. Zem acīm viņam stiepās tumši loki, it kā viņš nebūtu pietiekami izgulējies.

- Dārzā?

- Viņa istabās, Steipss atbildēja. Es jūs aizvedīšu.

Ja varēja ticēt galma tenkotājiem, Alverons reti pieņēma apmeklētā­jus savās istabās. Sekoju Steipsam, juzdams nevilšu atvieglojumu. Pats grūtākais bija sēdēt un gaidīt.

* * *

Alverons sēdēja savā lielajā pēļu gultā, balstīdams muguru uz spilve­niem. Viņš izskatījās bālāks un vājāks nekā pēdējā reizē, kad biju viņu redzējis. Viņa acis joprojām bija skaidras un vērīgas, bet šodien tajās jautās vēl kaut kas tādas kā skarbas emocijas.

Viņš pamāja uz tuvāko krēslu. Nāc, Kvout! Sēdies! Ari viņa balss izklausījās vārgāka, tomēr nebija zaudējusi pavēlošo intonāciju. Apsēdos pie viņa gultas, juzdams, ka šis nav īstais bridis, lai pateiktos par šo privilēģiju.

- Vai tu zini, cik vecs es esmu, Kvout? viņš bez jebkāda ievada jautāja.

- Nē, jūsu gaišība.

- Kāds ir tavs minējums? Cik gadu tu man dod? Es atkal redzēju viņa acīs uzzibam skarbās emocijas: tās bija dusmas. Lēnas, gruzdošas dusmas kā karstas ogles zem plānas pelnu kārtas.

Domām riņķojot galvā, es centos izdomāt vispiemērotāko atbildi. Negribēju riskēt un viņu apvainot, taču zināju, ka glaimi maeru kaitina, ja vien tie nav izteikti pietiekami izsmalcinātos un prasmīgos vārdos.

Atlika pēdējais glābiņš. Atklātība. Piecdesmit vienu, jūsu gaišība. Varbūt piecdesmit divus.

Alverons lēni pamāja ar galvu, un viņa dusmas šķita atkāpjamies kā pērkons pamalē. Nekad nejautā jaunam cilvēkam, cik tev gadu! Man ir četrdesmit, un nākamā dzimšanas diena būs pēc desmit dienām. Bet tev taisnība: es izskatos vismaz piecdesmit gadu vecs. Dažs pat varētu teikt, ka tu centies būt pretimnākošs. Viņa plaukstas izklaidīgi noglauda gultas pārsegu. Briesmīgi ir novecot agrāk par savu laiku.

Maers sastinga un sāpīgi saviebās. Pēc brīža sāpes pārgāja, un viņš dziļi ievilka elpu. Viņa seju pārklāja plāna sviedru kārtiņa. Es nezinu, cik ilgi spēšu runāt ar tevi. Šodien nejūtos īsti labi.

Es piecēlos. Vai pasaukt Kaudiku, jūsu gaišība?

- Nē! viņš izgrūda. Sēdi!

Es apsēdos.

- Šī nolādētā slimība man ir uzkritusi pēdējā mēneša laikā. Piesvie­dusi man gadus un likusi tos sajust. Esmu aizvadījis mūžu, gādājot par savu zemi, taču vienā ziņā esmu bijis nevērīgs. Man nav ģimenes un nav mantinieka.

- Vai jūsu gaišība grasās ņemt sievu?

Viņš saguma un atlaidās spilvenos. Tātad beidzot ir sākušās valo­das?

- Nē, jūsu gaišība. Es to nojautu no dažiem jūsu izteikumiem mūsu sarunu laikā.

Maers vērīgi paskatījās uz mani. Patiešām? Tas bija tikai minējums, nevis baumas?

- Patiešām, jūsu gaišība. Baumu, protams, netrūkst vesels galma vezums, ja drīkstu tā izteikties.

- “Galma vezums”. Tas ir labi teikts. Viņš vārgi pasmaidīja.

- Bet lielākā daļa no tām ir saistītas ar kādu mīklainu atbraucēju no rietumiem. Sēdēdams mazliet paklanījos. Par laulībām netiek runāts. Visi uzskata jūs par pasaules izcilāko vecpuisi.

- Ak tā! Alverona seja pauda atvieglojumu. Kādreiz tā bija gan. Kad biju jaunāks, tēvs mēģināja mani apprecināt. Toreiz es neparko ne­gribēju ņemt sievu. Tas ir vēl viens trūkums, kas piemīt varai. Ja tās ir pārāk daudz, cilvēki neuzdrošinās norādīt uz tavām kļūdām. Vara reizēm var būt itin briesmīga.

- To es varu iedomāties, jūsu gaišība.

- 11 atņem izvēles iespējas, viņš teica. Tā dod cilvēkam zināmas izdevības, bet tajā pašā laikā atņem citas iespējas. Maigi izsakoties, mans stāvoklis ir grūts.

Savā neilgās dzīves gaitā es pārāk bieži biju cietis izsalkumu, lai spētu just līdzi aristokrātu likstām. Taču maers, gulēdams savā gultā, izskatījās tik bāls un vārgs, ka manī itin neviļus iezibējās līdzjūtības dzirksts. Par kādu stāvokli ir runa, jūsu gaišība?

Alverons mēģināja izslieties spilvenos taisni. Ja man jāprecas, tad otrai pusei jābūt piemērotai. No ģimenes ar tikpat labu stāvokli kā manē­jais. Un tas nav viss… tās nedrīkst būt tikai laulības dzimtu savienībai. Meitenei jābūt pietiekami jaunai, lai… Viņš sausi nokrekšķinājās. Lai viņa spētu radīt mantinieku. Iespējams, vairākus. Maers paskatījās uz mani. Vai tu sāc saprast manu problēmu?

Es lēni pamāju ar galvu. Pavisam aptuveni, jūsu gaišība. Cik tādu sieviešu ir pieejamas?

- Nieka saujiņa, Alverons atbildēja, un viņa balsī atkal ieskanējās kaut kas no agrākās dedzības. Bet tā nedrīkst būt neviena no jauna­jām sievietēm, kuras ir karaļa pakļautībā. No tām, par kurām kaulējas un slēdz vienošanos. Mana dzimta ir cīnījusies par savām tiesībām un varu kopš Vintasas dibināšanas laikiem. Es neesmu ar mieru tirgoties ar sasodīto Roderiku, lai tiktu pie labas sievas. Neatdošu viņam ne drusciņu savas varas.

- Cik sieviešu ir ārpus karaļa pakļautības, jūsu gaišība?

- Viena. Vārds izskanēja smagi kā svins. Un tas vēl nav ļaunākais. Šī sieviete ir izcila jebkādā nozīmē. No cienījamas ģimenes. Skolota. Jauna. Skaista. Pēdējais vārds, šķiet, izskanēja ar piepūli.

- Viņu aplido vesels bars iemīlējušos galminieku, stipri jauni vīrieši ar medainu valodu. Tie grib viņu iegūt dažādu iemeslu dēļ godājamā vārda dēļ, zemes dēļ, gudrības dēļ. Maers krietnu brīdi klusēja. Kā viņa izturēsies pret slima, veca vīra uzmanības apliecinājumiem, ja šis vīrs staigā ar spieķi vai vispār nespēj pastaigāt? Alverons sašķobīja lūpas, it kā šiem vārdiem būtu rūgta garša.

- Bet jūsu stāvoklis taču… es iesāku.

Viņš pacēla roku un vērīgi ieskatījās man sejā. Vai tu gribētu precēt sievieti, ko esi nopircis?

Es nolaidu skatienu. Nē, jūsu gaišība.

- Es arī ne. Doma, ka vajadzētu izmantot savu stāvokli, lai piedabūtu šo sievieti mani apprecēt, man ir… pretīga.

Brīdi valdīja klusums. Es raudzījos, kā aiz loga divas vāveres dzenā viena otru apkārt lielam oša stumbram. Jūsu gaišība, ja man jāpalīdz jums iemantot šīs dāmas labvēlību… Vēl nepagriezies un nepaskatījies uz maeru, sajutu gaisā strāvojam viņa dusmas. Lūdzu piedošanu, jūsu gaišība! Es pārkāpu robežas.

- Vai tas ir vēl viens no taviem minējumiem?

- Jā, jūsu gaišība.

Kādu laiku maers šķita cīnāmies ar sevi. Tad viņš nopūtās, un sasprin­dzinājums telpā atslāba. Man jālūdz piedošana tev. Šīs žņaudzošās sāpes ir padarījušas mani viegli aizkaitināmu, turklāt manā dabā nav apspriest personiskus jautājumus ar svešiniekiem un nepavisam ne likt viņiem nodarboties ar minējumiem. Pasaki, ko tu vēl esi uzminējis! Atļau­jies būt pārdrošs, ja vajadzīgs!

Es uzelpoju mazliet vieglāk. Nojaušu, ka jūs gribat precēt šo sievieti. Galvenokārt, lai pildītu savu pienākumu, bet ari tāpēc, ka jūs viņu mīlat.

Sekoja vēl viens klusuma brīdis, vieglāks par iepriekšējo, tomēr gana saspringts. Mīlestība ir vārds, kuru pārāk bieži lieto nejēgas, viņš lēni sacīja. Nav šaubu, ka šī sieviete ir mīlestības vērta. Un man viņa patīk. Izskatījās, ka maers jūtas neveikli. Tas ir viss, ko varu sacīt. Viņš pagriezās un paskatījās uz mani. Vai varu paļauties uz tavu klusuciešanu?

- Protams, jūsu gaišība. Bet kādēļ jūs gribat to turēt tādā noslēpumā?

- Es vēlos rīkoties brīdī, kuru izvēlēšos pats pēc sava prāta. Baumas spiež mūs rīkoties pirms laika un sabojā situāciju, iekams tā ir īsti nobriedusi.

- Es saprotu. Kā sauc šo dāmu?

- Meluāna Laklesa. Šo vārdu viņš izrunāja ļoti uzmanīgi. Es pats esmu pārliecinājies, ka tu esi pievilcīgs un ar labām manierēm. Turklāt grāfs Threpe apgalvo, ka tu teicami protot sacerēt un izpildīt dziesmas. Tieši tas man ir vajadzīgs. Vai esi gatavs man šādā nozīmē pakalpot?

Es vilcinājos. Kā tieši jūsu gaišība vēlas mani izmantot?

Viņš neticīgi paskatījās uz mani. Es teiktu, ka tādam teicamam minētājam kā tu tas varētu būt pilnīgi skaidrs.

- Es zinu, ka jūsu gaišība vēlas aplidot šo dāmu. Bet nezinu, kā. Vai gribat, lai es saceru vēstuli? Uzrakstu viņai dziesmu? Vai lai mēnesnīcā uzrāpjos uz balkona un atstāju puķes pie viņas loga? Lai dejoju ar viņu, slēpdamies aiz maskas un uzdodams jūsu vārdu par savējo? Es veltīju viņam bālu smaidu. Nekāds labais dejotājs es neesmu, jūsu gaišība.

Alverons atklāti un sulīgi iesmējās, bet pat cauri jautrajai skaņai es jutu, ka smiešanās viņam sagādā sāpes. Es biju vairāk domājis par pirmajām divām iespējām, maers sacīja un, pievēris plakstiņus, atlaidās spilvenos.

Es saprotoši pamāju ar galvu. Man vajadzēs zināt par viņu kaut ko vairāk, jūsu gaišība. Mēģināt iemantot sievietes uzmanību, viņu nepa­zīstot, būtu liela muļķība.

Alverons gurdi piekrita. Galvenos vilcienos tevi apgaismos Kaudiks. Viņš daudz zina par dzimtu vēsturi. Dzimta ir cilvēka pamatu pamats. Ja gribi aplidot sievieti, tev jāzina, kāda ir viņas izcelsme. Ar rokas mājienu pieaicinājis mani tuvāk, viņš pastiepa man pretī dzelzs gre­dzenu, un paceltā roka manāmi drebēja gaisā. Parādi šo Kaudikam, un viņš zinās, ka tu darbojies manā labā.

Es ātri paņēmu gredzenu. Vai viņš zina, ka jūs grasāties precēties?

- Nē! Alverons iepleta acis. Nerunā par to ne ar vienu! Izgudro kādu iemeslu saviem jautājumiem! Un atnes man zāles!

Viņš atlaidās pusguļus un aizvēra acis. Promiedams es dzirdēju viņu vārgā balsī runājam: Dažreiz to nedod apzināti, dažreiz to nedod lab­prātīgi. Un tomēr… visu nosaka vara.

- Jā, jūsu gaišība, es sacīju, bet, pirms izgāju no istabas, Alverons jau bija ieslīdzis drudžainā miegā.