Vieda vīra bailes

SIMT TRĪSDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . zīmītes

TĀ KĀ līdz norunātajam tikšanās laikam ar maeru bija atlikušas vēl pie­cas stundas, es beidzot brīvi varēju doties uz Lejas Severenu. No zirgu pacēlēja pavērās brīnumjauka aina, un debesis bija tik dzidri zilas, ka sirds gandrīz lūza, raugoties tajās. Hdā noskaņojumā es devos uz “Čet­rām Svecēm”.

Ēdamzālē nebija daudz apmeklētāju, tāpēc nav jābrīnās, ka vies­nīcnieks tūlīt pamanīja mani ceļā uz aizmugures kāpnēm. Stāvi! viņš iesaucās lauzītā aturiešu valodā. Maksāt! Istaba tikai tad, ja maksāt!

Negribēdams sacelt lieku troksni, es devos pie bāra. Viesnīcnieks bija kalsns vīrietis ar taukaini spīdīgu ādu un spēcīgu Lanetas akcentu. Es viņam uzsmaidīju. Gribēju tikai apciemot paziņu. Sievieti trešajā numurā. Ar gariem, tumšiem matiem. Ar kustību parādīju matu garumu. Vai viņa vēl ir šeit?

- Ā! viesnīcnieks novilka, uzmezdams man zinošu skatienu. Mei­tene! Vārds Dinija?

Es apstiprināju, zinādams, ka Denna maina vārdu tikpat bieži, kā dažas citas sievietes maina matu sakārtojumu.

Taukainais vīrelis pamāja ar galvu. Jā. Skaistas, tumšas acis. Sen jau prom!

Mans noskaņojums saplaka, kaut gan jau iepriekš biju labi zinājis, ka pēc visa šī ilgā laika nav cerību atrast viņu tajā pašā vietā. Vai zini, kurp viņa varēja doties?

Viesnīcnieks strupi, skarbi iesmējās. Nē! Tu un visi tie citi vilki nākt šurp un ošņāt pēdas. Es varēt pārdot tādu ziņu par naudu, un maks ātri būt pilns. Bet nē, es to nezin.

- Varbūt viņa ir atstājusi man kādu zīmīti? es jautāju bez lielām cerībām. Alverona muižā mani nebija gaidījusi neviena vēstule vai zīmīte.

- Viņa zināja, ka meklēšu viņu šeit.

- Ak tā? vīrietis izsmejoši atjautāja, bet tad kaut ko atcerējās.

- Laikam ir gan kāda zīmīte. Varbūt. Es nav nekāds lielais lasītājs. Tu grib to dabūt? Viņš pasmaidīja.

Es pamāju ar galvu, juzdams sīku cerības dzirksteli.

- Viņa aiziet un nesamaksāt par istabu, viesnīcnieks teica. Sep­tiņpadsmit peniji ar pusi.

Izvilku un parādīju viņam sudraba raundu. Vīrietis pastiepa roku, bet es piespiedu to pie galda un turēju ar diviem pirkstiem.

Viesnīcnieks aizsteidzās uz dziļāko istabu un minūtes piecas nenāca atpakaļ. Beidzot viņš atgriezās, turēdams vienā rokā cieši salocītu papīra gabalu. Ir atrast! viņš uzvaroši paziņoja un pavēcināja to man pretī.

- Papīrs man te der tikai kurināt.

Paskatījos uz salocīto lapu, un manī ieplūda pacilātība. Papīrs bija salocīts tieši tāpat kā vēstule, kuru biju nodevis skārdniekam. Ja Denna to ir tik precīzi atkārtojusi, tas nozīmē, ka viņa ir izlasījusi manu vēstuli un atstājusi atbildi. Varbūt tajā būs teikts, kurp viņa devusies un kā viņu atrast. Pabīdīju monētu uz viesnīcnieka pusi un paņēmu zīmīti.

Izgājis ārā, aizsteidzos līdz ēnainai durvju ailai, zinādams, ka savru­pāku vietu rosības pilnā ielā man neizdosies atrast. Uzmanīgi atplēsu papīru, atlocīju lapu un pagriezu to pret gaismu. Tajā bija rakstīts:

“Denna!

Biju spiests doties projām no pilsētas sava patrona uzdevumā. Būšu projām ilgāku laiku, varbūt vairākas dienkopas. Tas notika negaidīti un neizbēgami, citādi es pirms aizceļošanas būtu pacenties tevi satikt.

Es nožēloju to, ko sarunāju mūsu pēdējā tikšanās reizē, un ļoti vēlos atvainoties Tev personiski.

Uzmeklēšu Tevi, līdzko atgriezīšos.

Kvouts.”

* * *

Tūlīt pēc astotā zvana devos pie maera, atstādams Cezūru savā istabā. Bez zobena jutos neierasti kails. Var tikai pabrīnīties, cik ātri mēs pie­rodam pie tādām lietām.

Steipss ieveda mani maera viesistabā, un Alverons aizsūtīja sulaini pie Meluānas, lai aicinātu viņu mums pievienoties, kad viņai tas būs ērti. Es dīkā ziņkārē nodomāju: kas notiks, ja viņa nolems nenākt? Vai maers trīs dienas staigās kā mēms pārmetums un izliksies viņu neredzam?

Alverons iekārtojās uz dīvāna un pārlaida man vērtējošu skatienu.

- Esmu dzirdējis dažas valodas attiecībā uz tavu neseno ceļojumu, viņš teica. Šo to pārāk fantastisku, lai es tam ticētu. Varbūt tu pats man pastāstīsi, kas notika īstenībā?

Brīdi klusībā brīnījos, kā viņš tik drīz uzzinājis par notikumiem Levinšīras tuvumā. Bet tad aptvēru, ka maers vēlas uzzināt kaut ko vairāk par laupītāju tvarstīšanu Eldas mežā. Domās atviegloti nopūtos. Ceru, ka Dedans jūs atrada bez grūtībām? es jautāju.

Alverons pamāja ar galvu.

- Man žēl, ka vajadzēja sūtīt viņu savā vietā, jūsu gaišība. Viņš nav sevišķi izsmalcināts virs.

Alverons paraustīja plecus. Tas neko lielu nekaitēja. Kad viņš ieradās pie manis, slepenība vairs nebija vajadzīga.

- Tātad viņš nodeva jums manu vēstuli?

- Ak jā, vēstuli! Alverons izņēma to no tuvējā galda atvilktnes.

- Es nospriedu, ka tas ir savdabīgs joks.

- Kā, jūsu gaišība?

Viņš atklāti ieskatījās man acīs, tad pievērsa skatienu vēstulei. “Div­desmit septiņi vīri,” maers skaļi nolasīja. “Pieredzējuši algotņi, sprie­žot pēc rīcības un izskata… Labi iekārtota nometne ar elementāriem nocietinājumiem.” Alverons pacēla skatienu. Tu taču nevari gribēt, lai es ticu, ka tā ir patiesība! Jūs, pieci cilvēki, nebūtu varējuši pieveikt tik daudzus pretiniekus.

- Mēs viņus pārsteidzām negaidot, jūsu gaišība, es diezgan pašap­mierināti atbildēju, ļaudams nojaust, ka izteikums ir mīkstināts.

Maera seja saīga. Nu, diezgan, iztiksim bez tāda provinciāla humora, es to uzskatu par izcili bezgaumīgu. Vienkārši izstāsti man patiesību, un darīts!

- Es izstāstīju patiesību, jūsu gaišība. Ja būtu zinājis, ka jūs prasīsiet pierādījumus, es būtu ļāvis Dedanam atnest jums maisu ar īkšķiem. Man vajadzēja veselu stundu, lai izdzītu šo domu viņam no galvas.

Biju gaidījis, ka tas maeru pārliecinās, taču tā nenotika. Varbūt tev vajadzēja viņam to atļaut, Alverons teica.

Stāvoklis šķita kļūstam arvien nopietnāks. Jūsu gaišība, ja es gri­bētu melot, tad būtu izgudrojis ticamāku stāstu. Ļāvu viņam mirkli to pārdomāt. Turklāt, ja gribat pierādījumus, varat vienkārši aizsūtīt kādu to noskaidrot. Līķus mēs sadedzinājām, bet galvaskausi joprojām būs atrodami. Nometnes vietu es atzīmēšu kartē.

Maers izvēlējās citādu taktiku. Un kā ar citiem stāstiem? Piemēram, par laupītāju vadoni? Par vīru, kas nepievērš uzmanību cauršautai kājai? Kurš ieiet savā teltī un “pazūd”?

- Arī tā ir patiesība, jūsu gaišība.

Alverons ilgi lūkojās manī, tad nopūtās. Nu labi, es tev ticu, viņš teica. Tomēr tās ir dīvainas un satraucošas ziņas, viņš nomurmināja gandrīz tikai pats sev.

- Tā ir, jūsu gaišība.

Maers uzmeta man savādu, vērtējošu skatienu. Un ko tu par to domā?

Pirms paguvu atbildēt, aiz durvīm atskanēja sievietes balss. Alverona drūmais skatiens izgaisa, un viņš izslējās krēslā taisnāk. Es pacēlu plaukstu pie mutes, aizsegdams smaidu.

- Tā ir Meluāna! Alverons teica. Ja nemaldos, viņa atnesis mums jautājumu, kuru pieminēju iepriekš. Viņš viltīgi pasmaidīja. Domāju, ka tev tas patiks, jo noteikti liks palauzīt galvu.