Vieda vīra bailes

DIVDESMIT OTRĀ NODAĻA . izslīde

ELKSA DALS visu šo dimestri bija mācījis mums padziļinātās simpātijas teoriju. Cik daudz gaismas iespējams radīt no desmit taumiem nepār­traukta siltuma, izmantojot dzelzi? Izmantojot bazaltu? Izmantojot cil­vēka ķermeni? Mēs iegaumējām skaitļu tabulas un mācījāmies, kā aprēķi­nāt kvadrātisku pieaugumu, kustības leņķisko momentu un pastiprināto noārdīšanos.

Vienkārši izsakoties, tā bija prāta apdullināšana.

Nepārprotiet mani! Es zināju, ka tā ir būtiska informācija. Sasaistes, kuras mēs rādījām Dennai, bija vienkāršas. Bet, ja vajadzēja darīt kaut ko sarežģītāku, prasmīgam simpātistam bija jāveic daži visai āķīgi aprē­ķini.

Attiecībā uz enerģiju nav lielas atšķirības starp sveces aizdedzināšanu un tās izkausēšanu tauku peļķē. Vienīgā atšķirība izpaužas fokusā un kontrolē. Ja svece atrodas tev priekšā, tas ir samērā viegli. Tikai jāskatās uz degli un jāpārtrauc pievadīt siltumu, ieraugot pirmo liesmas zibsni. Bet, ja svece atrodas ceturtdaļjūdzes attālumā vai citā telpā, fokusu un kontroli saglabāt ir attiecīgi grūtāk.

Turklāt nepietiekami uzmanīgam simpātistam ir jāsastopas ar lielā­kiem sarežģījumiem nekā izkausētas sveces. “Eolijā” Denna bija uzdevusi būtiski svarīgu jautājumu: “Kur aiziet papildu enerģija?”

Kā bija paskaidrojis Vilems, daļa no tās aiziet gaisā, daļa saiknes priekšmetos un pārējais ieplūst simpātista ķermenī. Tehniskais apzī­mējums tam bija “taumiskā pārpildīšanās”, taču pat Elksa Dals tiecās saukt to par “izslīdi”.

Apmēram reizi gadā kāds neuzmanīgs simpātists ar spēcīgu Alaru caur neveiksmīgu saikni aizvadīja tik daudz siltuma, lai satricinātu sava ķermeņa temperatūru un iemantotu smagu drudzi. Elksa Dals pastāstīja mums kādu ārkārtēju gadījumu, kad students pilnīgi izdedzinājis sevi no iekšpuses uz āru.

Nākamajā dienā pēc nodarbības, kurā Elksa Dals bija mums stāstījis šo gadījumu, es par to ieminējos Manetam. Biju gaidījis, ka viņš kopā ar mani veselīgi pazobosies melnā humora garā, taču izrādījās, ka Manets minētā notikuma laikā ir mācījies tajā pašā grupā.

- Smirdēja kā sivēna cepetis! Manets drūmi izmeta. Tas bija kaut kas vājprātīgs. Protams, mēs jutāmies draņķīgi viņa dēļ, bet tāds žēlums var būt tikai pret idiotu. Nelielu izslīdi šur vai tur var pat lāgā nepamanīt, bet viņam, pēc visa spriežot, bija izslīdējuši divsimt tūkstoš taumu divās sekundēs. Manets papurināja galvu, nepaceldams skatienu no skārda gabala, kurā gravēja rūnas. Viss “Centra” spārns pievilkās ar dūmu smaku. Tās istabas veselu gadu nevarēja lietot.

Es klausījos un raudzījos viņā platām acīm.

- Termiskā izslīde vispār ir diezgan parasta parādība, Manets tur­pināja. Bet kinētiskā izslīde… Viņš vērtējoši savilka uzacis. Pirms divdesmit gadiem viens stulbs El’the piedzērās un saderēja, ka uzcels mēslu ratus uz Maģistru zāles jumta. Norāva sev roku līdz plecam.

Manets atkal pievērsās skārda gabalam, rūpīgi vilkdams rūnu zīmi.

- Tur jābūt īpaša tipa idiotam, lai sadomātu darīt kaut ko tādu!

Nākamajā dienā es ar pastiprinātu uzmanību klausījos, ko stāsta Elksa Dals.

Viņš mūs dīdīja bez žēlastības. Entalpijas aprēķini. Diagrammas, kas rāda sairuma attālumu. Vienādojumi, kuri apraksta entropijas līknes, kas prasmīgam simpātistam jāsaprot gandrīz vai instinktīvā līmenī.

Bet Elksa Dals nebija muļķis. Lai mēs nesāktu garlaikoties un nekļūtu pavirši, viņš mūsu mācības pārvērta sacensībā.

Viņš lika mums vilkt siltumu no dīvainiem avotiem no sarkani nokaitētas dzelzs, no ledus klučiem, no pašu asinīm. Aizdedzināt sve­ces attālās telpās bija visvieglākais uzdevums. Aizdedzināt vienu no divpadsmit identiskām svecēm jau bija grūtāk. Aizdedzināt sveci, kuru nekad neesi redzējis un kura atrodas nezināmā vietā… tas bija kaut kas līdzīgs žonglēšanai tumsā.

Viņš rīkoja precizitātes sacensības. Izsmalcinātu paņēmienu sacen­sības. Fokusa un kontroles sacensības. Pēc divām dienkopām es biju izcīnījis augstāko vietu mūsu divdesmit trīs Re’laru grupā. Fentons, otrās vietas ieguvējs, cītīgi mina man uz papēžiem.

Sagadījās tā, ka nākamajā dienā pēc manas ielaušanās Ambroza ista­bās mūsu grupa sāka divkaujas padziļinātas simpātijas mākslā. Divkau­jās bija jāpielieto visi izsmalcinātie paņēmieni un kontrole, ko bijām apguvuši iepriekšējās sacensībās, turklāt apstākļos, kad tavam Alaram aktīvi pretojas otrs students.

Par spīti nesenajai karstuma dūriena ārstēšanai “Medikā” es izkausēju caurumu ledus klucī, kas atradās attālā telpā. Par spīti divām trūcīgi gulētām naktīm es tieši par desmit grādiem paaugstināju temperatūru pintei dzīvsudraba. Par spīti smeldzošajiem sasitumiem un durstīgām sāpēm pārsietajā rokā es pārplēsu uz pusēm pīķa kungu, atstājot pārējās kārtis neskartas.

Visus šos uzdevumus es paveicu nepilnās divās minūtēs par spīti tam, ka Fentons darbojās man pretī ar visu savu Alara spēku. Ne jau bez iemesla mani nodēvēja par Kvoutu Arkanu. Mans Alars bija ass kā Ramstona tērauda asmens.

* * *

- Tas ir iespaidīgi, Elksa Dals man pēc nodarbības teica. Man gadiem ilgi nav bijis audzēkņa, kurš tik ilgi paliktu neuzvarēts. Vai kāds vēl vispār uzdrošinās derēt pret tevi?

Es papurināju galvu. Tas beidzās pirms laba laika.

- Maksa par slavu! Elksa Dals pasmaidīja, tad atkal kļuva nopietns.

- Gribēju tevi brīdināt, pirms paziņoju to visai grupai. Nākamajā dienkopā es laikam sākšu likt tev pretī studentus pa pāriem.

- Tātad man vajadzēs cīnīties vienlaikus pret Fentonu un Breju? es jautāju.

Dals papurināja galvu. Mēs sāksim ar diviem studentiem, kuri div­kaujās ieņem zemākās vietas. Tas būs noderīgs ievads komandas darba treniņiem, ko uzsāksim dimestra beigās. Viņš pasmaidīja. Un tev tas neļaus ieslīgt pašapmierinātībā. Elksa Dals vērīgi paskatījās uz mani, un viņa smaids nodzisa. Vai tu nejūties labi?

- Tikai drebuļi, es nepārliecinoši teicu un vēlreiz nodrebinājos.

- Vai mēs varētu pieiet tuvāk ogļu tvertnei?

Nostājos tik tuvu tvertnei, cik iespējams, lai neatspiestos pret sakar­sušo metālu, un izstiepu plaukstas virs karstajām, mirgojošajām oglēm. Pēc brīža drebuļi mitējās, un es ievēroju, ka Elksa Dals vēro mani ar savādu skatienu.

- Šorīt es nokļuvu “Medikā” ar nelielu karstuma dūrienu, es paskaid­roju. Brīžiem vēl jūtu sekas. Tagad atkal ir labi.

Viņš sarauca pieri. Nevajag nākt uz nodarbību, ja nejūties vesels, viņš teica. Un nepavisam nevajag piedalīties divkaujās. Šāda veida simpātija prasa lielu miesas un gara piepūli. Slimības laikā ar to nedrīkst riskēt.

- Kad nācu uz nodarbību, es jutos pavisam labi, es meloju. Mans organisms tikai atgādina, ka esmu tam parādā kārtīgu naktsmiegu.

- Tad skaties, lai tu atdod savu parādu! Elksa Dals bargi noteica un pats izstiepa plaukstas virs uguns. Ja izspiedīsi no sevis pārāk daudz, vēlāk būs jāmaksā. Tu pēdējā laikā izskaties tāds kā drusku noplucis. Nē, “noplucis” nav īstais vārds.

- Saguris? es minēju.

-Jā. Saguris. Viņš pārlaida man domīgu skatienu, ar plaukstu brau­cīdams bārdu. Tev piemīt spēja atrast īstos vārdus. Laikam jau tas ir viens no iemesliem, kāpēc tu pieslējies Elodinam.

Uz to es neatbildēju. Droši vien tāda atbilde bija diezgan izteiksmīga, jo Elksa Dals uzmeta man ziņkāru skatienu. Kā tev veicas Elodina nodarbībās? viņš nevērīgi apjautājās.

- Itin labi, es izvairīgi atbildēju.

Viņš paskatījās uz mani.

- Ne gluži tik labi, kā biju cerējis, es atzinos. Mācības pie maģistra Elodina nav tādas, kā es gaidīju.

Elksa Dals pamāja ar galvu. Ar viņu reizēm var būt grūti.

Man prātā iešāvās jautājums. Vai jūs zināt kādus iekšējos vārdus, maģistr Dal?

Viņš nopietnā svinīgumā pamāja ar galvu.

- Kādi tie ir? es neatlaidos.

Viņš mirkli saspringa, tad atkal atslābinājās un saberzēja plaukstas virs ogļu tvertnes. Tas nav īsti pieklājīgs jautājums, viņš saudzīgi teica. Nu, ne jau gluži nepieklājīgs, tikai tāds jautājums, ko nemēdz uzdot. Tāpat kā vīrietim nemēdz jautāt, cik bieži viņš mīlējās ar sievu.

- Atvainojiet!

- Atvainoties nav iemesla, viņš teica. Tu to nevarēji zināt. Tas, šķiet, ir pieņēmums, kas saglabājies no senākiem laikiem. No tiem, kuros mums bija pamats vairāk baidīties no citiem arkanistiem. Ja zināji, kādus vārdus zina tavs ienaidnieks, tev bija iespēja izdibināt viņa stiprās un vājās vietas.

Bridi mēs abi klusējām, sildīdami rokas virs oglēm. Uguns, pēc laba laika viņš teica. Es zinu uguns vārdu. Un vēl kādu vārdu.

- Tikai divus? es nedomājot izgrūdu.

- Un cik vārdu zini tu? viņš ar draudzīgu zobgalību atjautāja. Jā, tikai divus. Bet zināt divus vārdus šodien nozīmē daudz. Elodins stāsta, ka senos laikos esot bijis citādi.

- Cik vārdu zina Elodins?

- Pat tad, ja es to zinātu, būtu ļoti nepiedienīgi tev to atklāt, viņš teica ar vieglu pārmetumu balsī. Tomēr es droši varu sacīt, ka viņš zina vairākus vārdus.

- Vai jūs man vārētu kaut ko nodemonstrēt ar uguns vārdu? es jautāju. Ja vien tas nav nepiedienīgi.

Elksa Dals bridi vilcinājās, tad pasmaidīja. Viņš cieši ieskatījās ogļu tvertnē starp mums, aizvēra acis, tad pamāja uz neaizdedzināto ogļu tvertni telpas otrā malā. Uguns, viņš teica, izrunādams to gluži kā bausli, un attālā ogļu tvertne rūkdama iedegās spožās liesmās.

- Uguns? es apmulsis jautāju. Vai tā tas ir? Vai uguns vārds ir uguns?

Elksa Dals pasmaidīja un papurināja galvu. Tas nav tas, ko es īste­nībā teicu. Daļa no tavas apziņas vienkārši aizpildīja vietu ar pazīstamu vārdu.

- Vai mans dusošais prāts to pārvērta citā vārdā?

- Dusošais prāts? Viņš neizpratnē paskatījās uz mani.

- Tā Elodins sauc to mūsu prāta daļu, kas zina vārdus, es paskaid­roju.

Elksa Dals paraustīja plecus un ar plaukstu nobraucīja īso, melno bārdu. Sauc to, kā gribi! Tas, ka tu dzirdēji mani vispār kaut ko sakām, laikam ir laba zīme.

- Es reizēm nesaprotu, kāpēc vispār noņemos ar vārdnieka mākslu, es atzinos. To ogļu tvertni es būtu varējis aizdedzināt ar simpātijas prasmi.

- Bez saiknes tu to nevarētu izdarīt, Elksa Dals atgādināja. Ener­ģijas avots bez atbilstošas sasaites…

- Tomēr tas šķiet bezjēdzīgi, es teicu. Jūsu nodarbībās es katru dienu iemācos kaut ko jaunu. Kaut ko noderīgu. Bet no visa laika, ko esmu iztērējis vārdnieka mācībām, es nevaru parādīt neko. Vai zināt, par ko Elodins stāstīja vakardienas nodarbībā?

Elksa Dals papurināja galvu.

- Par to, kāda ir atšķirība starp “kailumu” un “plikumu”, es drūmi teicu. Elksa Dals uzjautrināts iesmējās. Es runāju nopietni. Kaut gan es visiem spēkiem centos tikt viņa kursā, tagad esmu spiests domāt tikai par to, cik daudz laika esmu tur izšķiedis, ko būtu varējis izmantot lietderīgi.

- Dzīvē ir daudz lietderīgāku prasmju par vārdnieka mākslu, Elksa Dals piekrita. Bet skaties! Viņš vēlreiz saspringti pievērsās ogļu tvert­nei mums priekšā, un viņa skatiens kļuva tālīns. Viņš atkal ierunājās, šoreiz čukstus, tad lēni nolaida plaukstu lejup, līdz tā bija gandrīz vienā līmenī ar kvēlojošajām oglēm.

Pēc tam Elksa Dals ar saspringtu sejas izteiksmi iebāza roku pašā uguns vidū, laizdams ogles caur izplestajiem pirkstiem tā, it kā tvertu saujā irdenu granti.

Aptvēru, ka esmu aizturējis elpu, un uzmanīgi ļāvu tai izplūst, cenz­damies neiztraucēt viņa koncentrēšanos. Kā tas iespējams?

- Vārdi, Elksa Dals noteikti sacīja un izvilka roku no oglēm. Plauksta bija mazliet notriepta ar baltiem pelniem, taču uz tās nebija nekādu ievainojumu. Vārdi atspoguļo patiesas zināšanas par lietu, un, kad tu kādu lietu patiesi saproti, tu spēj pār to valdīt.

- Bet uguns pati par sevi nav lieta! es centos iebilst. Tā ir tikai eksotermiska ķīmiska reakcija. Tā… Es sastomījos un apklusu.

Elksa Dals ievilka elpu, un brīdi man likās, ka dzirdēšu paskaidrojumu. Bet tad viņš iesmējās un bezpalīdzīgi paraustīja plecus. Man nav tādas gudrības, lai tev to izskaidrotu. Pajautā Elodinam! Viņš apgalvo, ka visu to saprotot. Es šeit vienkārši strādāju.

* * *

Pēc Elksas Dala nodarbības es devos pārī upei uz Imri. Viesnīcā, kurā Denna bija apmetusies, es viņu neatradu, tāpēc devos uz “Eoliju”, kaut arī labi zināju, ka vēl ir pārāk agrs, lai sastaptu viņu tur.

Zāle kavējās tikai ducis cilvēku, tomēr bāra letes galā es ieraudzīju pazīstamu seju: grāfs Threpe sarunājās ar Stančionu. Threpe man pamāja ar roku, un es devos pie viņiem.

- Kvout, manu zēn! Threpe jūsmīgi iesaucās. Neesmu tevi redzējis veselu mūžību!

- Otrā upes krastā šis laiks ir bijis diezgan drudžains, es teicu, nolikdams lautas futrāli uz soliņa.

Stančions mani nopētīja. Tā izskatās gan, viņš atklāti sacīja. Tu esi pavisam bāls! Tev jāēd vairāk sarkanās gaļas. Vai arī vairāk jāguļ. Viņš norādīja uz bāra soliņu sev blakus. Un es tev izmaksāšu kausu meteglīna.

- Par to es teikšu paldies! es sacīju un uztrausos uz soliņa. Brīnišķi bija atvieglot smeldzošās kājas no neizbēgamā svara.

- Ja tev vajadzīga laba gaļa un miegs, Threpe iztapīgi teica, tev jāatnāk uz vakariņām manā muižā. Es tev apsolu lielisku ēdienu un tik garlaicīgas sarunas, ka tu iesnaudīsies turpat uz vietas un nejutīsi, ka būtu kaut ko zaudējis. Viņš lūdzoši paskatījās uz mani. Atnāc gan, un, ja vajag, es kaut vai palūgšos! Cilvēku būs ne vairāk par desmit. Es jau mēnešiem ilgi degu nepacietībā parādīt tevi viesiem.

Pacēlu meteglīna kausu un paskatījos uz Threpi. Viņa samta svārki bija koši zili ar violetu nokrāsu un zamša zābaki bija pieskaņotā tonī. Es nevarēju ierasties viņa namā uz svinīgām vakariņām, ģērbies apdilušās ceļojuma drēbēs, taču citas apģērba kārtas man nebija.

Threpem nepiemita nekā no dižmanības, taču viņš bija dzimis un audzis dižciltīgā vidē. Viņam droši vien neienāca pat prātā, ka man nav grezna apģērba. Man nebija iemesla viņam to pārmest. Lielākā daļa Uni­versitātes studentu bija vismaz mēreni turīgi. Kā gan citādi viņi spētu samaksāt par mācībām?

Patiesībā man būtu ļoti gribējies piedalīties elegantās vakariņās un iepazīties ar dažiem vietējiem aristokrātiem. Labprāt būtu piedalījies bezrūpīgās sarunās pie dzēriena glāzes, kaut cik atjaunojis savu Ambroza nomelnoto reputāciju un varbūt piesaistījis kāda iespējama patrona uzmanību.

Taču es nevarēju atļauties augsto cenu. Piedienīgi eleganta drēbju kārta maksātu vismaz pusotra talanta pat tad, ja es to pirktu no krāmu tirgotāja. Apģērbs nenosaka cilvēka vērtību, taču katrai lomai ir nepie­ciešams konkrēts kostīms.

Stančions Threpem aiz muguras pārspīlēti enerģiski māja ar galvu.

- Es ļoti gribētu piedalīties vakariņās, es teicu Threpem. Apsolu to darīt, līdzko Universitātē radīsies brīvāks brīdis.

- Lieliski! Threpe jūsmīgi atsaucās. Es tevī turēšu pie vārda! Nemēģini izvairīties! Un es atradīšu tev patronu, manu zēn. Tādu, kā nākas. Es zvēru!

Stančions viņam aiz muguras atzinīgi pamāja ar galvu.

Uzsmaidīju viņiem abiem un iedzēru vēl vienu malku meteglīna. Pametu skatienu uz kāpnēm, kas veda uz otro stāvu.

Stančions to ievēroja. Viņas šeit nav, viņš itin kā atvainodamies teica. Patiesībā es neesmu redzējis viņu jau vairākas dienas.

Pa “Eolijas” durvīm ienāca pulciņš apmeklētāju un uzsauca kaut ko illiešu valodā. Stančions pamāja viņiem ar roku un piecēlās. Pienākums sauc! viņš teica un devās tiem pretī, lai sasveicinātos.

-Ja runājam par patroniem, es sacīju Threpem, es gribētu pavai­cāt pēc padoma. Pieklusināju balsi. Būtu vēlams, lai tas paliek tikai starp mums.

Threpes acis ziņkārīgi iezibējās, un viņš pieliecās man tuvāk.

Es iedzēru vēl vienu malku meteglīna un mēģināju sakopot domas. Dzēriens skurbināja vairāk, nekā biju gaidījis. Patiesībā tas bija gluži patī­kami, jo mazināja manu daudzo ievainojumu sāpes. Man šķiet, ka jūs pazīstat gandrīz visus iespējamos patronus tuvāko simt jūdžu apkārtnē.

Threpe paraustīja plecus, necenzdamies tēlot liekuļotu kautrību.

- Katrā ziņā daudzus. Visus, kuriem ir nopietna attieksme pret mūziku. Un visus, kuriem ir nauda.

- Man ir kāda paziņa, es teicu. Iesācēja mūzikas jomā. Viņa no dabas ir ļoti apdāvināta, bet nav daudz skolojusies. Kāds cilvēks viņai tuvojās un piedāvāja palīdzību, solīja sameklēt patronu… Es apklusu, nezinādams, kā turpināt.

Threpe saprotoši pamāja ar galvu. Un tu gribi zināt, vai viņš ir kārtīgs cilvēks. Tādas bažas ir saprotamas. Daži iedomājas, ka viņiem ir tiesības ne tikai uz mūziku. Threpe norādīja uz Stančionu. Ja gribi šai sakarā dzirdēt dažus stāstus, pajautā viņam par to reizi, kad šeit brīvdienās ieradās hercogiene Samista! Threpes guldzošais smējiens izskanēja gluži kā vaids, un viņš saberzēja acis. Lai sīkie Dievi man palīdz, tā bija nepārspējama sieviete!

- Tieši par to es raizējos, sacīju Threpem. Es nezinu, vai viņš ir uzticams.

- Es varu šur tur apvaicāties, Threpe teica. Kā viņu sauc?

- Arī tā ir daļa no bēdas, es atbildēju. Es nezinu tā cilvēka vārdu. Un domāju, ka arī viņa to nezina.

To dzirdēdams, Threpe sarauca pieri. Kā tas iespējams, ka viņa nezina tā vīra vārdu?

- Viņš it kā nosauca vārdu, es paskaidroju. Bet viņa nav pārlie­cināta, ka tas ir īstais vārds. Šķiet, viņš ir ļoti piesardzīgs attiecībā uz savu privāto dzīvi un ir pieteicis, lai nevienam par viņu nestāstot. Viņi nekad nesatiekas divreiz vienā un tajā pašā vietā. Nekad nesatiekas citu cilvēku klātbūtnē. Reizēm viņš pazūd uz vairākiem mēnešiem. Es paskatījos uz Threpi. Kā tas izklausās?

- Ne visai labi, Threpe atbildēja ar jaušamu nepatiku balsī. Ļoti iespējams, ka tas vīrs nemaz nav kārtīgs patrons. Izklausās, ka viņš tavu paziņu varbūt tikai izmanto.

Es drūmi pamāju ar galvu. Tieši tā šķiet arī man.

- Bet nevar noliegt, ka daži patroni labprāt rīkojas slepenībā, Threpe turpināja. Atrod topošu zvaigzni, rūpējas par viņu, nevienam nezinot, un pēc tam… Viņš izdarīja dramatisku žestu ar roku. Gluži kā burvju triks! Piepeši viņš pasniedz publikai spožu mūziķi kā no zila gaisa.

Threpe draudzīgi pasmaidīja. Biju iedomājies, ka tieši tā kāds ir darījis ar tevi, viņš atzinās. Tu uzradies ne no kurienes un tūlīt dabūji stabulītes. Nodomāju, ka tevi kāds turējis slepenībā, līdz biji ga­tavs krāšņam uznācienam.

- Man tas nebija ienācis prātā, es teicu.

- Tā gadās, Threpe sacīja. Tomēr visas tās dīvainās tikšanās vietas un vēl apstāklis, ka viņa nezina tā cilvēka vārdu… Saraucis pieri, viņš papurināja galvu. Labākajā gadījumā tas ir vienkārši nepiedienīgi. Vai nu tas vīrs izklaidējas, tēlodams cilvēku ārpus likuma, vai patiešām ir blēdis.

Kādu brīdi Threpe sēdēja, iegrimis domās, un bungoja ar pirkstiem pa leti. Saki, lai tava paziņa ir uzmanīga un tur acis vaļā! Ir briesmīgi, ja patrons izmanto sievieti. Tā ir nodevība. Taču es esmu pazinis tādus, kuri neko nepūlas darīt, bet tēlo patronus, lai iegūtu sievietes uzticību. Viņa seja bija barga. Tas ir visbēdīgākais.

Kad biju nogājis pusi ceļa atpakaļ uz Universitāti un tālumā jau redzēju Akmens tiltu, sajutu rokā nepatīkamu, durstošu karstumu. Vis­pirms nodomāju, ka vainīgas divkārt liktās šuves uz elkoņa, jo tās bija dedzinājušas un niezējušas jau visu dienu.

Taču karstums nemitējas, bet izplatījās arvien tālāk pa roku un krūšu kreiso pusi. Es sāku svīst, it kā mani būtu pārņēmis drudzis.

Noņēmu apmetni, lai atvēsinātos, un sāku atpogāt kreklu. Dzestrais rudens vējš palīdzēja, un es apvēdināju sevi ar apmetņa malu. Tomēr karstums pastiprinājās un kļuva pat sāpīgs, it kā es būtu aplējies ar verdošu ūdeni.

Par laimi, šis ceļa posms veda gar upīti, kura ietecēja netālajā Omethi upē. Nespēdams izdomāt neko labāku, es nometu zābakus, noņēmu no pleca lautu un ielēcu ūdenī.

Nokļuvis saltajā straumē, es ieelsojos un sāku sprauslāt, tomēr ūdens atvēsināja svilstošo miesu. Stāvēju, cenzdamies neizskatīties pārlieku muļķīgs, līdz garām pagāja jauns pāris, sadevušies rokās un uzsvērti nepievērsdami man uzmanību.

Dīvainais karstums izplatījās pa visu manu ķermeni, it kā manī degtu uguns, kas meklē ceļu uz āru. Tas sākās kreisajā pusē, tad pārgāja uz kājām un pēc tam atkal atgriezās labajā rokā. Kad tas pārņēma manu galvu, es ieniru ūdenī.

Pēc dažām minūtēm nepatīkamā sajūta pārgāja, un es izkāpu no upes. Drebinādamies ietinos apmetnī un nopriecājos, ka uz ceļa nav neviena gājēja. Tā kā nekas cits man neatlika, es uzmetu plecā lautu un turpināju garo atpakaļceļu uz Universitāti ar pilošām drēbēm un nepatīkamām bailēm sirdī.