Vieda vīra bailes

SIMT DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . cezūra

NĀKAMAJĀ RĪTĀ es pamodos diezgan apdullis. Nebiju pārāk daudz dzē­ris, taču mans organisms no tā bija atradinājies, tāpēc katru izdzerto kausu tajā rītā izjutu trīskārt stiprāk. Aizsteberēju līdz pirtīm, iegrem­dējos viskarstākajā baseinā, kādu spēju paciest, un pēc tam centos pēc iespējas noberzt nepatīkamās sajūtas.

Kad devos uz ēdamzāli, gaiteni mani notvēra Vašeta un Šehinni. Vašeta pamāja, lai sekoju, un es devos viņām līdzi. Nemaz nejutos noska­ņots treniņam vai oficiālai sarunai, taču atteikties, šķiet, nebūtu bijis reāli.

Izllkumojuši cauri vairākiem gaiteņiem, mēs beidzot izgājām ārā sko­las vidienē. Šķērsojām nelielu pagalmu un nokļuvām pie nelielas, četrstū­rainas ēkas, ko Šehinni atslēdza ar mazu dzelzs atslēgu: tās bija pirmās aizslēgtās durvis, ko man bija gadījies redzēt visā Haertā.

Trijatā iegājām šaurā priekštelpā bez logiem. Vašeta aizvēra ārdur­vis, un telpa iegrima melnā tumsā, apslāpējot nebeidzamo vēja troksni. Tad Šehinni atvēra iekšējās durvis. Mūs apsveica silta sveču gaisma, ko izstaroja pusducis degošu sveču. Pirmajā brīdī šķita savādi, ka tās atstātas degam tukšā istabā…

Tad es ieraudzīju, kas karājas pie sienām. Sveču gaismā mirdzēja vairāki desmiti zobenu. Tie visi bija kaili, un to makstis bija izvietotas zemāk.

Te nebija ceremoniālu greznojumu, kādus varētu ieraudzīt tehliešu baznīcā. Nebija gobelēnu, nebija gleznu. Tikai zobeni. Tomēr nepārpro­tami varēja redzēt, ka šī ir nozīmīga vieta. Gaisā jautās spraigums, kādu iespējams sajust Arhīvos vai senā kapsētā.

Šehinni pagriezās pret Vašetu. Izvēlies!

Vašetu tas, šķiet, pārsteidza, gandrīz vai satrieca. Viņa mēģināja izda­rīt rokas kustību, bet Šehinni pacēla roku, pirms viņa paguva iebilst.

- Viņš ir tavs audzēknis, Šehinni teica. Noraidījums. Tu viņu ievedi skolā. Šī ir tava izvēle.

Vašeta paskatījās no Šehinni uz mani, tad pārlaida skatienu mirdzošo zobenu klāstam. Tie visi bija slaidi un biedējoši, un katrs mazliet atšķīrās no pārējiem. Daži bija izliekti, daži garāki vai biezāki par citiem. Daži izskatījās pamatīgi nolietoti, citi bija līdzīgi Vašetas zobenam, ar apdilu­šiem rokturiem un spožiem, nesaskrambātiem pelēka metāla asmeņiem.

Vašeta lēni aizgāja līdz sienai labajā pusē. Viņa paņēma kādu zobenu, pacilāja to un pakāra atpakaļ. Pēc tam viņa nocēla no sienas citu zobenu, stingri satvēra to rokā un sniedza man.

Es to paņēmu. Tas bija plāns un viegls kā čuksts.

- Meitene Sukā Matus, Vašeta teica.

Es paklausīju, juzdamies mazliet neveikli, jo mani vēroja Šehinni. Bet nebiju paguvis izdarīt slīdošo kustību līdz pusei, kad Vašeta jau purināja galvu. Paņēmusi zobenu atpakaļ, viņa aiznesa un pakāra to agrākajā vietā.

Pēc brīža viņa sniedza man citu zobenu. Tam pār asmeni kā vijīga efeja stiepās apdilis gravējums. Pēc Vašetas aicinājuma es izpildīju Krī­tošo Gārni. Metālam zibot, augstu atvēzējos un izdarīju zemu tēmējumu. Vašeta jautājoši savilka uzacis.

Es papurināju galvu. Gals man ir par smagu.

Vašeta neizskatījās īpaši izbrīnījusies un aiznesa zobenu vietā.

Tā tas turpinājās vēl kādu laiku. Vašeta deva man zobenus un lielāko daļu bez vārdiem aiznesa atpakaļ. Izmēģināju trīs citus, izpildīdams viņas norādītos ketana paņēmienus, un viņa pakāra tos pie sienas, nejautājusi manas domas.

Gar nākamo sienu Vašeta virzījās lēnāk. Viņa iedeva man zobenu, kas bija viegli izliekts kā Penthes ierocis, un es aizturēju elpu, redzēdams, ka asmens tam ir tikpat nesaskrambāts un spodri pelēks kā Vašetas zobenam. Paņēmu to, bet satvēriens maniem pirkstiem nebija ērts. Kad atdevu to atpakaļ, redzēju Vašetas sejā nepārprotamu atvieglojumu.

Iedama gar sienu, Vašeta paretam pameta īsu skatienu uz Šehinni. Tajos brīžos viņa nepavisam neatgādināja manu pašpārliecināto, bravū­rīgo skolotāju un izskatījās pēc jaunas sievietes, kas izmisīgi cer saņemt padomu. Šehinni seja palika nemainīga.

Beidzot Vašeta nonāca pie trešās sienas, un viņas kustības kļuva arvien lēnākas. Tagad viņa izmēģināja gandrīz katru zobenu un nolika tos atpakaļ tikai pēc ilgas vilcināšanās.

Tad viņa lēni uzlika plaukstu uz kāda zobena pelēki pulētā asmens. Viņa noņēma ieroci no sienas, cieši satvēra to rokās un piepeši izskatījās par desmit gadiem vecāka.

Vairīdamās paskatīties uz Šehinni, Vašeta pasniedza zobenu man. Pie roktura tam bija izcilnis, kas varētu mazliet pasargāt plaukstu. Tas nebija īsts rokas aizsargs. Tāds būtu pārāk masīvs un ievērojami mazi­nātu ketana paņēmienu efektu. Tomēr izskatījās, ka tas varētu drusku pasargāt pirkstus, un tas man šķita pievilcīgi.

Spals iegula man plaukstā ērti kā lautas grifs.

Pirms Vašeta paguva kaut ko sacīt, es izpildīju paņēmienu Meitene Sukā Matus. Tas šķita kā izstaipīšanās pēc ilgas gulēšanas stivuma. Pār­gāju pie Divpadsmit Akmeņiem un īsu mirkli jutos tikpat graciozs, kāda cīņas laikā izskatījās Penthe. Izpildīju Krītošo Gārni, un tas padevās viegli un tīkami kā skūpsts.

Vašeta pastiepa roku, lai paņemtu zobenu. Es negribēju to atdot, tomēr paklausīju. Sapratu, ka šī nepavisam nav vieta, kurā varētu atļau­ties scēnu.

Turēdama zobenu, Vašeta pagriezās pret Šehinni. Šis ir viņa zobens, viņa teica, un pirmoreiz, kopš biju iepazinies ar savu skolotāju, viņas balss skanēja tā, it kā tajā būtu apdzēstas visas smieklu dzirkstis. Tā bija neskanīga un sausa.

Šehinni pamāja ar galvu. Es piekrītu. Tu veiksmīgi prati to atrast.

Vašetas atvieglojums bija acīm redzams, kaut gan viņas seja joprojām izskatījās pārakmeņojusies. Varbūt tas atlīdzinās par viņa vārdu, Vašeta teica. Viņa sniedza zobenu vecākajai sievietei.

Šehinni atbildēja ar kustību noraidījums. Nē. Tavs audzēknis. Tava izvēle. Tava atbildība.

Vašeta noņēma no sienas zobena maksti un ielika tajā zobenu. Tad viņa pagriezās un sniedza to man. To sauc Saicere.

- Cezūra? es pārjautāju, jo vārds mani pārsteidza. Vai tad tā Simmons nebija nosaucis dalījumu eldvintiešu dzejas rindas vidū? Vai man tiek piešķirts dzejnieka zobens?

- Saicere, ~ Vašeta klusi atkārtoja, kā izrunādama Dieva vārdu. Viņa atkāpās, un es jutu iegulstam rokās zobena svaru.

Juzdams, ka man kaut kas jādara, izvilku zobenu no maksts. Niecī­gais ādas un metāla gredzens šķita kā zobena vārda čuksts: Saicere. Tas viegli iegula manā plaukstā. Uz asmens tam nebija nevienas skrambas. Ieslidināju to atpakaļ maksti, un skaņa bija citāda. la atgādināja dalījuma pauzi dzejas rindā. Tā teica: Caesura.

Šehinni atvēra istabas durvis, un mēs devāmies atpakaļ, godbijīgi klusēdami.

* * *

Pārējo dienas daļu atšķirībā no rīta cēliena nevarēja saukt par emo­cionāli aizraujošu. Ar stūrgalvīgu un drūmu neatlaidību Vašeta mācīja mani, kā zobenu kopt un glabāt. Kā zobenu tīrīt un eļļot. Kā zobenu izjaukt un salikt kopā. Kā piestiprināt zobena maksti pie pleca vai gurna. Kā mazliet palielinātais aizsargs var ietekmēt dažas ketana kustības un satvērienus.

Zobens nebija mans. Zobens piederēja skolai. Ademrei. Kad vairs ne­būšu spējīgs cīnīties, man tas jāatdod atpakaļ.

Kaut gan parasti man trūkst pacietības daudz reižu klausīties vienu un to pašu, es ļāvu Vašetai runāt. Tas bija mazākais, ko varēju darīt viņas labā, jo viņa bija acīm redzami satraukta un pūlējās sakārtot domas.

Pēc piecpadsmitās atkārtošanās es pajautāju, kas man jādara, ja zo­bens salūztu. Nevis spals vai aizsargs, bet pats asmens. Vai man tomēr jānes tas atpakaļ?

Vašetas skatiens bija tik satriekts, ka robežojās gandrīz vai ar šaus­mām. Viņa neatbildēja, un es centos vairs neko nejautāt.

* * *

Pēc pusdienām Vašeta atkal aizveda mani uz Magvinas alu. Manas skolotājas noskaņojums šķita mazliet uzlabojies, tomēr viņa joprojām bija tālu no savas allaž atraisītās dabas.

- Magvina tev izstāstīs Saicere stāstu, viņa paskaidroja. Tev tas jāatceras.

- Zobena stāstu? es atjautāju.

Vašeta paraustīja plecus. Ademu valodā to sauc Atas. Ta ir tava zobena vēsture. Par katru, kas ir to nēsājis. Par visu, kas ar to darīts. Tas tev noteikti jāzina.

Mēs nonācām takas galā un apstājāmies pie Magvinas durvīm. Vašeta nopietni paskatījās uz mani. Tev jāuzvedas, cik piedienīgi vien iespē­jams, un jābūt laipnam.

VCentīšos, es atbildēju.

- Magvina ir svarīga persona, un tev uzmanīgi jāuzklausa viss, ko viņa saka.

- Centīšos, es atkārtoju.

Vašeta pieklauvēja un ieveda mani iekšā.

Magvina sēdēja pie tā paša galda, kur iepriekš. Cik varēju spriest, viņa pārrakstīja to pašu grāmatu. Ieraudzījusi Vašetu, viņa pasmaidīja, tad pamanīja mani un uzklāja sejai ierasto ademu pasivitātes masku.

- Magvina, Vašeta sacīja. Izcili pieklājīgs lūgums. Šim cilvēkam vajadzīgs sava zobena Atas.

- Kuru zobenu tu viņam izvēlējies? Magvina jautāja, cenzdamās saskatīt to, ko gribēja zināt, un viņas seja savilkās vēl sīkākās krokās.

- Saicere, Vašeta atbildēja.

Magvina iesmējās, un viņas smiekli skanēja kā klukstēšana. Viņa pie­cēlās no krēsla. Neteikšu, ka esmu pārsteigta, viņa sacīja un pazuda aiz durvīm, kuras veda dziļāk klintī.

Vašeta izgāja ārā, un es paliku neveikli stāvam, juzdamies tā, kā palaikam notiek sliktā sapni, kad stāvu uz skatuves un nespēju atcerē­ties, kas jāsaka un pat kāda loma man jāspēlē.

Magvina atgriezās, nesdama biezu grāmatu brūnos ādas vākos. Viņa pamāja, un mēs apsēdāmies krēslos viens otram pretī. Viņai bija mīksti polsterēts ādas krēsls. Manējais tāds nebija. Sēdēju, turēdams Cezūru klēpī. Daļēji tāpēc, ka tā šķita pareizi, un daļēji tāpēc, ka man patika izjust zobena klātesamību.

Magvina atvēra grāmatu, un sējuma ādas vāki nokrakstēja viņai klēpī. Brīdi viņa šķirstīja lapas, līdz atrada meklēto vietu. “Pirmais bija Haels,” viņa sāka lasīt, “kas ugunī piešķīra man apveidus nezināmam mērķim. Viņš mani nēsāja, līdz nolika malā.”

Magvina paskatījās augšup, nespēdama izdarīt žestus, jo abas rokas viņai aizņēma lielā grāmata. Nu? viņa noprasīja.

- Ko jūs vēlaties, lai es darītu? pieklājīgi pavaicāju. Pārsēji neļāva man izdarīt vajadzīgos žestus. Mēs abi bijām teicams mēmo pāris.

- Atkārto! viņa aizkaitinātā balsī teica. Tev tas viss ir jāiemācās.

- Pirmais bija Haels, es atkārtoju, kas ugunī piešķīra man apveidus nezināmam mērķim. Viņš mani nēsāja, līdz nolika malā.

Magvina pamāja ar galvu un turpināja lasīt: “Pēc tam nāca Etēns…”

Es atkārtoju. Tā mēs turpinājām apmēram pusstundu. īpašnieks pēc īpašnieka. Vārds pēc vārda. Zvērēta uzticība un nonāvēti ienaidnieki.

Sākumā daudzie vārdi un vietas tikai kaitināja. Pēc tam, sarakstam turpinoties, mani arvien vairāk pārņēma grūtsirdība, jo gandrīz katra epizode beidzās ar īpašnieka nāvi. Un tās nebija mierīgas nāves. Daži krita karā, citi ņēma galu divkaujās. Daudzi vienkārši tika “nonāvēti” vai “nokauti”, nepieminot nekādus tuvākus apstākļus. Pēc trīsdesmit zobena nesēju uzskaitījuma es vēl ne reizi nebiju dzirdējis kaut ko līdzīgu frāzei “mierīgi šķīrās no šīs pasaules miegā, labi paēdušu mazbērnu pa­vadīts”.

Pēc tam saraksts vairs neviesa grūtsirdību, bet vienu vienīgu gar­laicību.

- Nākamais bija Finols ar skaidru un mirdzošu skatienu, es paklau­sīgi atkārtoju. Lielais Dulsenas mīlulis. Viņa pati nonāvēja divus darunas, un pēc tam viņu nogalināja gremmeni pie Drosenas vārtiem.

Pirms Magvina paguva nolasīt nākamo rindkopu, es skaļi nokremš­ļojos. Vai drīkstu vaicāt, es uzdrošinājos bilst, cik cilvēku visu šo gadu gaitā ir nēsājuši Cezūru?

- Saicere, Magvina skarbi izlaboja. Neuzdrošinies mainīt šo vārdu! Tas nozīmē lauzt, tvert un lidot.

Paskatījos lejup uz makstī ielikto zobenu sev klēpi. Jutu tā svaru un salto metālu zem pirkstiem. Virs maksts augšdaļas bija redzama šaura gludā, pelēkā asmens svītriņa.

Kā gan to pasacīt, lai jūs varētu saprast? Saicere bija skaists vārds. Tas bija plāns, spožs un draudīgs. Tas derēja zobenam kā cimds rokai.

Bet tas nebija īstais vārds. ŠI zobena vārds bija Cezūra. Šis zobens bija krass šķēlums nevainojamas dzejas rindā. Tas bija pārtraukta elpa. Tas bija gluds, ātrs, ass un biedējošs. Šis vārds nepiekļāvās plaukstai kā cimds. Tas piekļāvās kā āda. Vēl vairāk. Tas bija kauls, muskulis un kustība. Tas, kas veidoja plaukstu. Un Cezūra bija zobens. Tas bija gan vārds, gan ierocis pats.

Nevaru jums pateikt, kā es to zināju. Bet es zināju pavisam skaidri.

Turklāt es spriedu: ja man lemts kļūt par vārdu meistaru, tad es taču varu pats izvēlēties sava zobena vārdu!

Paskatījos uz Magvinu. Tas ir labs vārds, es pieklājīgi sacīju, nolēmis paturēt savas domas pie sevis līdz brīdim, kad būšu tālu projām no Ademres. Es tikai gribēju noskaidrot, cik īpašnieku šim zobenam pavisam ir bijis. Arī to man vajadzētu zināt.

Magvina greizi paskatījās uz mani, un es redzēju, ka viņa saskata manu pārākuma attieksmi. Tomēr viņa pāršķīra vēl dažas grāmatas lapas. Un pēc tam vēl dažas.

Un vēl dažas.

- Divsimt trīsdesmit seši, viņa teica. Tu būsi divsimt trīsdesmit sep­tītais. Tad Magvina atgriezās saraksta sākumā. Ņemsim vēlreiz visu no gala! Viņa ievilka elpu un teica: “Pirmais bija Haels, kas ugunī piešķīra man apveidus nezināmam mērķim. Viņš mani nēsāja, līdz nolika malā.”

Apspiedu vēlmi smagi nopūsties. Pat ar visu manu aktiera spēju ātri iemācīties teksta rindas vajadzēs daudz nogurdinošu dienu, lai visu to iesēdinātu atmiņā.

Tad sapratu, ko tas viss patiesībā nozīmē. Ja katrs īpašnieks bija lietojis Cezūru desmit gadus un zobens nekad nebija stāvējis dīkā ilgāk par pāris dienām, tad Cezūra pat pēc ļoti aptuvena aprēķina bija vairāk nekā divtūkstoš gadu vecs.

* * *

Nākamo pārsteigumu es piedzīvoju pēc trim stundām, kad mēģināju aizbildināties ar vakariņu laiku. Kad piecēlos, lai dotos projām, Magvina paskaidroja, ka man jāpaliekot pie viņas, līdz es būšot iemācījies visu Cezūras stāstu no galvas. Kāds atnesīšot mums ēdamo, un tepat blakus esot istabiņa, kurā es varēšot pārgulēt.

“Pirmais bija Haels…”