Vieda vīra bailes

SIMT ČETRDESMIT CETURTĀ NODAĻA . zobens un ēnsegs

TAGAD, KAD mans naudas maks bija neticami pilns un Alverona kredltvēstule nodrošināja mācību maksu, ziemas dimestris man aizritēja bezrūpīgi kā pastaiga dārzā.

Bija ļoti savādi, ka nevajadzēja vairs dzivot kā sīkstulim. Es valkāju drēbes, kas man labi piegulēja, un varēju atļauties nodot tās mazgāšanā. Kad vien vēlējos, varēju dzert kafiju un ēst šokolādi. Man vairs nebija augu dienu jāsvlst “Frakcijā”, un es varēju darboties gluži vienkārši tādēļ, lai apmierinātu savu zinātkāri un īstenotu projektus, kuri man sagādāja patiesu prieku.

Tā kā gandrīz gadu biju pavadījis projām no Universitātes, man vaja­dzēja krietnu laiku, lai atkal iejustos tās dzīvē. Savādi šķita diendienā nenēsāt zobenu. Pret to šeit valdīja nelabvēlīga attieksme, un es zināju, ka tas nebūtu iemantoto nepatikšanu vērts.

Sākumā atstāju Cezūru savā istabā. Taču es labāk par daudziem citiem zināju, cik viegli ir šeit ielauzties un to nozagt. Loga papildu aizslēgs varēja atturēt tikai ļoti izsmalcinātu zagli. Lietišķāk noskaņots kramp­lauzis vienkārši izsistu stiklu, paņemtu, ko vēlas, un pazustu nepilnas minūtes laikā. Tā kā zobens bija neatvietojams vistiešākajā nozīmē un es biju solījis to glabāt drošībā, pēc neilga laika pārvietoju to uz slēp­tuvi Apakšzemē.

Ēnsegu turēt pie rokas bija vienkāršāk, jo es mācēju, nedaudz piestrā­dājot, mainīt tā apveidus. Tagad tas reti viļņoja pats no sevis. Biežāk bija vērojams, ka tas īpaši neplīvo pat spēcīgās vēja brāzmās. Varētu domāt, ka citi to tūlīt pamanīs, taču tā nenotika. Pat Vilems un Simmons, kas mēdza zoboties par manu sirsnību pret apmetni, nesaskatīja tajā neko citu kā tikai īpaši izsmalcinātu apģērba gabalu.

Patiesībā vienīgi Elodins ievēroja, ka tas nav gluži ikdienišķs apmet­nis. Kas tas tāds? viņš iesaucās, kad mēs sastapāmies nelielā iekšpagalmā blakus “Centram”. Kā tas noticis, ka tu esi enshaedn?

- Kā, lūdzu? es atjautāju.

- Tavs ēnu apmetnis, zēn! Tavs mainīgais ēnsegs! Kā, pie visiem Die­viem, tu tiki pie shaed? Manu izbrīnu viņš noturēja par nezināšanu.

- Vai tad tu pats nezini, kas tev mugurā?

- Es zinu, kas tas ir. Tikai brīnos, kā to zināt jūs, es atbildēju.

Elodins uzmeta man apvainotu skatienu. Es nebūtu nekāds vārdnieks, ja pa gabalu nepazītu feju ēnsegu! Viņš satvēra apmetņa stūri pirkstos. Jā, tas ir lielisks. Gabaliņš no senas maģijas, kādu reti gadās turēt rokās.

- īstenībā tā ir gluži nesena maģija, es teicu.

- Ko tu ar to gribi teikt? Elodins noprasīja.

Sapratis, ka mans paskaidrojums izvērtīsies garā stāstā, Elodins aiz­veda mani uz mazu, mājīgu krodziņu, kuru es agrāk nebiju pamanījis. Patiesībā to bija grūti pat saukt par krodziņu. Tajā nebija ne čalojošu studentu, ne alus dvingas. Tā bija krēslaina, klusa telpa ar zemiem gries­tiem un šur tur izvietotiem mīkstiem, ērtiem krēsliem. Gaisā jautās ādas un veca vīna smarža.

Mēs sēdējām blakus sildītājam un malkojām karstu sidru ar garšvie­lām, un es izstāstīju Elodinam visu par savu neparedzēto ceļojumu Fae valstībā. Tas man sagādāja brīnišķu atvieglojumu. Līdz šim es nevienam nebiju uzdrošinājies to stāstīt, jo baidījos, ka mani izsmies un izstums no Universitātes.

Elodins izrādījās apbrīnojami uzmanīgs klausītājs. Sevišķi viņu iein­teresēja cīņa starp mani un Felurianu, kad viņa bija centusies pakļaut mani savai gribai. Kad biju beidzis stāstīt, Elodins apbēra mani ar jautā­jumiem. Vai es atceroties, ko esot teicis, lai izsauktu vēju? Ko es tobrīd esot jutis? Vai dīvainās modrības stāvoklis esot vairāk atgādinājis sajūtas dzērumā vai pēc spēcīga trieciena?

Atbildēju, cik sakarīgi spēju, un beidzot Elodins atlaidās krēslā, pie­krītoši mādams pats sev ar galvu. Tā ir laba zīme, ja audzēknis dodas ķert vēju un patiešām to notver, viņš atzinīgi teica. Tagad tu esi to izsaucis jau divreiz. Turpmāk būs arvien vieglāk.

- Patiesībā trīsreiz, es teicu. Kad biju Ademrē, es to notvēru vēlreiz.

Elodins iesmējās. Tu medīji vēju līdz pat kartes malai! viņš iesau­cās un izdarīja plašu žestu ar kreiso roku, izpletis pirkstus. Bezgala pārsteigts, es sapratu, ka tā ir daļa no ademu roku valodas ar nozīmi izbrīns un godbijība. Kā tu tobrīd juties? Kā tev šķiet, vai tu spētu vēlreiz atrast vēja vārdu, ja rastos vajadzība?

Koncentrēju domas, cenzdamies ievirzīt prātu Virpuļojošajā Lapā. Pēdējoreiz biju to darījis pirms mēneša un tūkstoš jūdžu attālumā, un nebija viegli iedabūt prātu dīvainajā, kustīgajā tukšumā.

Beidzot man tas izdevās. Pārlaidu skatienu mazajai telpai, cerēdams ieraudzīt vēja vārdu kā pazīstama drauga seju. Taču redzēju vienīgi putekļu krislīšus zibam saules gaismā, kas slīpi staroja no loga.

- Nu? Elodins jautāja. Vai tu varētu to izsaukt, ja vajadzētu?

Es vilcinājos. Varbūt.

Elodins saprotoši pamāja ar galvu. Bet droši vien ne jau tad, kad tev to lūgtu kāds cits?

Biju spiests piekrist un jutos visai sarūgtināts.

- Nezaudē dūšu! Tas mums dos virzienu, kurā strādāt. Viņš plati pasmaidīja un uzsita man pa plecu. Bet man šķiet, ka tavs stāsts ietver vairāk, nekā tu apzinies. Tu izsauci kaut ko vairāk par vēju. No tava teiktā es spriežu, ka tu izsauci pašas Felurianas vārdu.

Brīdi kavējos domās. Manas atmiņas par Fae valstībā pavadīto laiku bija dīvaini saraustītas, un tikpat miglainas bija arī atmiņas par saskar­smi ar Felurianu: izplūduši, sapņiem līdzīgi mirkļi. Kad pūlējos atcerēties tos sīkāk, gandrīz šķita, ka tas viss noticis ar citu cilvēku. Laikam tas ir iespējams.

- Vairāk nekā iespējams! Elodins apgalvoja. Ļoti šaubos, vai tik senu un varenu būtni kā Feluriana varētu pakļaut tikai ar vēju. Negribu noniecināt tavus sasniegumus, viņš steigšus piebilda. Izsaukt vēju spēj labi ja viens students no tūkstoša. Bet izsaukt dzīvas būtnes vārdu, turklāt vēl tad, ja tā ir Fae valstības būtne… Viņš lūkojās uz mani, izbrīnā savilcis uzacis. Tas jau ir gluži cits stāsts.

- Kāpēc dzīvas būtnes vārdam jābūt tik atšķirīgam? es jautāju un pats atbildēju uz savu jautājumu. Tāpēc, ka cilvēks ir komplicētāks.

- Tieši tā! Elodins atsaucās. Mana atskārsme viesa viņā pacilātību.

- Lai kaut ko nosauktu vārdā, tev tas pilnībā jāizprot. Akmens vai vēja brāzma ir gana sarežģīti. Bet cilvēks… Viņš zīmīgi apklusa.

- Neuzdrošinos teikt, ka būtu izpratis Felurianu, es sacīju.

- Kaut kas tevī viņu izprata, Elodins nepiekrita. Tavs dusošais prāts. Tas ir nenoliedzams retums. Ja tu būtu apzinājies, cik tas ir grūti, tev nebūtu nekādu cerību to izdarīt.

* * *

Tā kā trūkums vairs nespieda mani nebeidzamas stundas strādāt “Frakcijā”, es varēju nodoties mācibām daudz vairāk nekā agrāk. Turpi­nāju ierastos kursus, pilnveidojot simpātijas, medicīnas un artefakcijas prasmes, tad pievienoju tiem nodarbības ķīmijā, herboloģijā un salīdzi­nošajā sieviešu anatomijā.

Sastapšanās ar Loklesu neatslēdzamo lādi bija uzjundījusi manu ziņ­kāri, un es mēģināju izdibināt kaut ko par illiešu stāstu mezgliem. Tomēr drīz atklāju, ka grāmatas par Illu ir galvenokārt vēsturiskas, nevis ling­vistiskas un nesniedz nekādu informāciju par to, kā mezgls faktiski iz­lasāms.

Tad ķēros pie Mirušajiem reģistriem un kādā no nepievilcīgajiem zemo griestu pagrabstāva kaktiem atradu atsevišķu plauktu ar pamestām grāmatām par Illu. Pēc tam, meklēdams vietu, kur apsēsties un lasīt, aiz sastatņu plaukta izvirzījuma atklāju mazu, skatienam slēptu istabiņu.

Tas nebija lasāmkambaris, kā man šķita pirmajā brīdī. Tajā bija novie­totas neskaitāmas koka spoles, ap kurām satītas mezglotas auklas. Tās nebija grāmatas vārda precīzajā nozīmē, bet gan savdabīgs illiešu ekvi­valents. Pāri visam klājās plāna putekļu kārta, un es šaubījos, vai pēdējos gadu desmitos kāds šajā istabā ir spēris kāju.

Slepenas lietas man allaž ir nozīmējušas lielu vilinājumu. Tomēr es drīz atklāju, ka izlasīt mezglus ir neiespējami, ja vispirms nav apgūta illiešu valoda. Tādu nodarbību Universitātē nebija, un pēc ilgākas tau­jāšanas es neatradu nevienu Valodniecības maģistra gilleru, kurš zinātu vairāk par dažiem atsevišķiem vārdiem.

Tas mani īpaši nepārsteidza, jo Illa bija tikpat kā saberzta putekļos zem Aturas impērijas dzelzs zābaka. Nelielo daļiņu, kas pastāvēja vēl šodien, apdzīvoja galvenokārt aitas. Un, stāvot illiešu zemes vidū, varēja aizsviest akmeni pāri robežai. Tomēr tāds meklējumu iznākums mani nepārprotami sarūgtināja.

Bet pēc dažām dienām Valodniecības maģistrs ataicināja mani pie sevis uz kabinetu. Viņš bija uzzinājis par manu interesi, un izrādījās, ka viņš itin labi prot illiešu valodu. Valodniecības maģistrs piedāvāja man individuālas mācības, un es ar prieku pieņēmu šo piedāvājumu.

Kopš ierašanās Universitātē biju redzējis Valodniecības maģistru tikai eksāmenu laikā un tajās reizēs, kad biju izsaukts “uz ragiem” par disciplīnas pārkāpumiem. Rektora amatā viņš bija diezgan drūms un oficiāls. Taču tad, kad maģistrs Herma nesēdēja rektora krēslā, viņš bija apbrīnojami prasmīgs un patīkams skolotājs, asprātīgs cilvēks ar apbrī­nojami negodbijīgu humora izjūtu. Kad viņš man pirmoreiz pastāstīja piedauzīgu anekdoti, es aiz pārsteiguma gandrīz apgāzos.

Elodinam šajā dimestri nebija nodarbību, bet es viņa vadībā uzsāku vārdu meistarības privātstundas. Tagad, kad šķietamajā Elodina plān­prātībā biju saskatījis zināmu metodi, šis darbs padevās krietni vieglāk.

Grāfs Threpe bija bezgala sajūsmināts, ieraudzīdams mani dzīvu, un sarīkoja augšāmcelšanās svinības, kurās lepni iepazīstināja mani ar vietējo aristokrātiju. Šim notikumam par godu es pasūtīju īpašu apģērbu un nostalģijas uzplūdā liku to pašūt senajās krāsās, kādas bija valkājusi mana trupa: zaļajos un pelēkajos lorda Greifallova toņos.

Pēc svinībām, sēžot pie vīna pudeles Threpes viesistabā, es izstāstīju viņam savus piedzīvojumus. Notikumus ar Felurianu paturēju pie sevis, jo zināju, ka viņš tik un tā tiem neticētu. Nevarēju stāstīt arī visu, ko biju darījis, būdams maera dienestā. Tāpēc Threpe nosprieda, ka Alverona atlīdzība bijusi visai dāsna. Es nepūlējos to apstrīdēt.