Vieda vīra bailes

SIMT ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA . mērķis

MĒS AR Vašetu cīnījāmies, virzīdamies turp un atpakaļ gar Ademres kalnu pakāji.

Pēc visa aizvadītā laika es tikpat kā vairs nejutu vēju. Tas bija kļuvis par tādu pašu apkārtnes daļu kā nelīdzenā zeme zem kājām. Reizēm tas bija rāms un tikai zīmēja zālē rakstus vai meta man acis matu šķipsnas. Reizēm tas bija tik spēcīgs, ka raustīja apģērbu un sita plandošās daļas pa ādu. Tas varēja nākt no gluži negaidītas puses bez jebkāda brīdinā­juma un pagrūst cilvēku tikpat stipri, it kā to darītu nezināma roka.

- Kāpēc mēs tik daudz laika veltījam plaukstu cīņai? es jautāju Vašetai, izdarīdams Āboliņa Plūkšanu.

- Tāpēc, ka tu to dari ļoti lempīgi, viņa atbildēja, apturēdama mani ar Ūdens Vēdām. Tāpēc, ka tu liec man justies neērti katrā cīņas reizē. Un tāpēc, ka trijās reizēs no četrām tu ļauj sevi uzvarēt bērnam, kas uz pusi mazāks par tevi.

- Bet ar zobenu es cīnos vēl sliktāk, es teicu, apļodams viņai apkārt un mēģinādams atrast iespēju viņai piekļūt.

- Sliktāk gan, Vašeta piekrita. Tāpēc es ļauju tev cīnīties tikai ar mani. Tu esi pārāk neapvaldīts. Vari kādu ievainot.

Es pasmaidīju. Biju domājis, ka tieši tāda ir cīņas jēga.

Vašeta sarauca pieri, tad nevērīgi pastiepa roku, sagrābdama manu plaukstas locītavu un plecu Guļošā Lāča tvērienā. Viņas labā roka turēja manu plaukstu man virs galvas, izstiepjot manu roku neveiklā leņķī, bet kreisā plauksta stingri spieda manu plecu. Biju spiests bezpalīdzīgi saliekties viduklī un blenzt zemē.

- Jā, es pakļāvīgi izdvesu.

Bet Vašeta nelaida mani vaļā. Viņa pagriezās, un spiediens pret manu plecu kļuva stiprāks. Plaukstas pamatnes kauliņi iesmeldzās sāpēs.

- Jā! iesaucos skaļāk, domādams, ka viņa nav mani dzirdējusi. Tomēr viņa neatlaida tvērienu, tikai pagrieza manu plaukstu vēl jūtamāk. Vašeta! Es mēģināju pagriezt galvu un paskatīties uz viņu, bet šādā stāvoklī varēju redzēt tikai viņas kāju.

- Ja cīņas jēga ir ievainot otru, viņa teica, kāpēc lai es laistu tevi vaļā?

- Tā es nebiju domājis… Vašeta piespieda vēl stiprāk, un es apklusu.

- Kāds ir Guļošā Lāča mērķis? viņa rāmi noprasīja.

- Padarīt pretinieku nevarīgu, es atbildēju.

- Labi. Vašeta sāka spiest mani lejup ar šļūdoņa lēno, nesaudzīgo spēku. Manu plecu un plaukstas locītavu arvien vairāk pārņēma trulas sāpes. Drīz tava roka būs izgriezta no pleca. Tavas cīpslas izstiepsies un atrausies no kaula. Tavi muskuļi pārplīsīs, un roka karāsies tev gar sāniem kā slapja lupata. Vai tad Guļošais Lācis būs sasniedzis savu mērķi?

Mēģināju cīnīties pretī, tīri dzīvnieciska instinkta vadīts. Taču tas tikai padarīja trulās sāpes asākas, un es mitējos. Daudzo treniņu gaitā es ne vienreiz vien biju nokļuvis situācijā, no kuras nespēju izrauties. Bezpalī­dzīgs biju juties katru reizi, taču šoreiz jutos bezpalīdzīgāks nekā jebkad.

- Guļošā Lāča mērķis ir kontrole, Vašeta mierigi sacīja. Pašlaik tu esi manā varā, un es varu darīt ar tevi, ko gribu. Varu tevi grūstīt, lauzīt vai atlaist vaļā.

- Man patiktu, ja tu mani atlaistu vaļā, es teicu, cenzdamies ielikt balsī cerību, nevis izmisumu.

Sekoja neilgs klusums. Tad Vašeta rāmi vaicāja: Kāds ir Guļošā Lāča mērķis?

- Kontrole.

Jutu, ka viņas rokas atlaižas, un izslējos taisni, lēnām grozīdams plecus, lai mazinātu sāpes.

Vašeta stāvēja un sarauktu pieri raudzījās manī. Jebkuras cīņas jēga ir kontrole. Vispirms jāiemācās kontrole pār sevi pašu. Pēc tam varēsi iegūt kontroli pār to, kas tev apkārt. Tas ir lethani.

* * *

Pēc Haertā pavadīta nepilna mēneša man arvien vairāk šķita, ka no­tikumi tiecas virzīties labvēlīgā gultnē. Vašeta atzina, ka mana valoda ir uzlabojusies, un paslavēja mani ar izteikumu, ka es runājot kā bērns, nevis kā plānprātiņš.

Es turpināju cīņas ar Seleanu zaļajā klajumā pie zobena koka. Šīs tikšanās es gaidīju ar nepacietību par spīti tam, ka viņa katru reizi mani sakāva ar bērna dzīvespriecīgo nežēlību. Tikai pēc trim dienām man beidzot izdevās viņu uzvarēt.

Tā ir interesanta rinda, ko pievienot manam garajam dzīvesstāstam, vai ne?

"Nu klausieties, es vēstīšu jums stāstu Par gudrību un drosmi neparastu:

Par Bezasiņu Kvouta brīnumdarbiem Un jauniegūtu cīņas meistarību,

Ko ademi ar paņēmieniem skarbiem Tam kaldināja, rūdot prasmi, gribu.

Viņš spēkiem mērojās ar karotāju sīku,

Kam ritēja vien vienpadsmitais gads,

Ar sitienu visnotaļ meistarīgu,

No kura apžilbst parasts prāts un acs,

To zemē notrieca kā stiebru vējā Un lepni staroja par savām spējām.”

Droši vien tas izklausās atbaidoši, bet es patiešām jutos lepns. Un ne jau bez iemesla. Pēc šī notikuma mani apsveica arī Seleana pati, izskatīdamās visai izbrīnījusies, ka man tas izdevies. Turpat zobena koka garajā ēnā viņa man pasniedza balvu: parādīja savu Uzvarētās Lauvas divu plaukstu variantu un paglaimoja ar familiāri draišķīgu smīnu.

Tajā dienā mēs samērā agri pabeidzām paredzētās cīņas. Es aizgāju un apsēdos uz netālā akmens, kas bija nogludināts līdzens kā ērta sēd­vieta. Atpūtināju sāpīgās vietas, ko bija atstājušas cīņas, un nolēmu vērot zobena koku, līdz Vašeta atnāks man pakaļ.

Taču Seleana nebija būtne, kas spēj sēdēt un gaidīt. Viņa pieskrēja pie zobena koka un apstājās tikai dažus soļus no vietas, kur vējā spa­rīgi līgojās un šūpojās zemākie zari, apaļajām, griezīgi asajām lapām griežoties trakulīgā riņķa dejā.

Tad, saliekusi plecus, viņa zibenīgi paskrēja zem zaru vainaga, nostā­damās pašā vidū starp neskaitāmām neganti virpuļojošām lapām.

Biju pārāk iztrūcies, lai iekliegtos, bet, tikko paguvu pielēkt kājās, izdzirdēju Seleanas smieklus. Apstulbis skatījos, kā viņa šaudās, griežas un virpuļo un sīkais stāvs izlokās starp vēja mētātajām lapām gluži kā “sunīšu” rotaļā. Viņa pieskrēja tuvu stumbram, bet pusceļā apstājās. Tad viņa nolieca galvu, izstiepa roku un pasita sānis lapu, kas būtu varējusi viņu ievainot.

Nē. Tā nebija parasta izvairīšanās. Viņa izpildīja Slīdošās Kupenas. Es skatījos, kā viņa virzās arvien tuvāk koka stumbram, līkumodama turp un atpakaļ un aizsargādama sevi. Vispirms viņa izmantoja Meiteni Sukājam Matus, tad Deju Atpakaļgaitā.

Pēc tam Seleana atlēca sānis un ketanu vairs neizmantoja. Viņa pietupās, izlēca cauri lapotnes spraugai un aizskrēja līdz pašam stumbram, viegli uzsitot tam ar plaukstu.

Pēc brīža viņa atkal atradās lapotnes vidū. Izpildījusi Sidra Spiešanu, viņa noliecās, apsviedās apkārt un metās skriet, līdz bija izkļuvusi ārā no lapotnes. Viņa neizkliedza nekādu triumfa saucienu, kā būtu darījis Kopvalstības bērns, bet palēcās gaisā, pacēlusi rokas uzvaras žestā. Pēc tam, joprojām smiedamās, viņa apmeta gaisā kūleni.

Elpu aizturējis, es skatījos, kā Seleana atkārto šo rotaļu vēl un vēlreiz, ieskriedama koka kustīgajā lapotnē un izskriedama ārā no tās. Ne katru reizi viņai izdevās tikt līdz stumbram. Divas reizes viņa atkāpās atpakaļ, vairīdamās no lapotnes pieskāriena, neaizskrējusi tālāk, un es pat no savas attālās vietas redzēju, ka tas viņu ir saniknojis. Vienu reizi viņa paslīdēja un bija spiesta izbēgt no lapotnes rāpus.

Tomēr četras reizes viņai izdevās aizskriet līdz stumbram un atpa­kaļ, un pēc katras veiksmīgās reizes viņa iegavilējās, paceldama rokas, smiedamās un pārmezdama gaisā kūleni.

Seleana to pārtrauca tikai tad, kad atgriezās Vašeta. Es pa gabalu noskatījos, kā Vašeta piesteidzas Seleanai klāt un skarbi aizraida viņu projām no koka. Pašu sarunu es nedzirdēju, taču ķermeņu valoda bija pietiekami izteiksmīga. Seleana nodūra acis un švīkāja kājas. Vašeta pakratīja pirkstu un viegli iesita meitenei vienā pusē pa galvu. Tas bija ikdienišķs bāriens, kādu palaikam saņem ikviens bērns. Nelien kaimiņa dārzā! Nekaitini Bentonu aitas! Nespēlējies ar savas tautas svētā koka tūkstoš virpuļojošiem nažiem!