Vieda vīra bailes

SEPTIŅDESMIT OTRĀ NODAĻA . zirgi

VAIRĀKAS DIENAS pēc mūsu mēnesnīcas pastaigas dārzā es pabeidzu sacerēt Meluānai dziesmu, ko nosaucu “Vienīgi rozes”. Maers bija to īpaši lūdzis, un es ar prieku biju ķēries pie darba, zinādams, ka Denna smiesies locīdamās, kad es viņai to nospēlēšu.

Ieliku maeram domāto dziesmu aploksnē un paskatījos pulkstenī. Biju domājis, ka man pie tās paies visa nakts, taču dziesma bija padevusies apbrīnojami viegli. Tas nozīmēja, ka atlikušo vakara daļu es esmu brīvs. Bija vēls, taču ne pārlieku vēls. Tādā dzīvības pilnā pilsētā kā Severena Ugunskura vakaram nebija pārlieku vēls. Un varbūt nebija pārlieku vēls, lai atrastu Dennu.

Uzvilku tīras drēbes un aizsteidzos no muižas. Tā kā manā makā krājās nauda no Kaudika iekārtu pārdošanas un kāršu spēlēm ar aris­tokrātiem, kuri par modi zināja vairāk nekā par prāta treniņiem, es vieglu roku samaksāju par zirgu pacēlāju un pēc tam noskrēju pusjūdzi līdz Vītņu ielai. Dažus pēdējos kvartālus nogāju mierīgos soļos. Aizrautība ir cildināma, tomēr es negribēju ierasties Dennas viesnīcā elsodams un nosvīdis kā nodzīts zirgs.

Nejutos pārsteigts, kad viņu “Četrās Svecēs” neatradu. Denna nebija tā, kura sēdēs istabā un garlaikosies tikai tāpēc, ka es esmu aizņemts. Tomēr mēs abi krietnu mēneša daļu bijām pavadījuši, kopā staigājot pa pilsētu, un es varēju iedomāties vairākas vietas, kur viņa varētu būt.

Pēc piecām minūtēm es viņu ieraudzīju. Denna gāja pa ļaužu pilno ielu apņēmīgi un noteikti, it kā viņai būtu svarīgs mērķis.

Steidzos uz viņas pusi, bet tad sastomījos. Kurp viņa varētu tik apņē­mīgi iet viena pati vēlā vakara stundā?

Viņa droši vien iet tikties ar savu patronu.

Es labprāt teiktu, ka mani mocīja sirdsapziņa, kad nolēmu viņai sekot, bet tā tas nebija. Vilinājums beidzot uzzināt, kas ir viņas mīklainais patrons, bija pārāk spēcīgs.

Tāpēc es uzmetu galvā apmetņa kapuci un, slapstīdamies pūlī, gāju Dennai aiz muguras. Ja cilvēkam ir zināma pieredze, tas ir ārkārtīgi vienkārši. Tarbeanā es mēdzu to darīt treniņa pēc, lai pārliecinātos, cik tālu varu nepamanīts kādam sekot. Par laimi, Denna bija pietiekami saprātīga, lai ietu pa pilsētas labākajām ielām, kas bija gājēju pilnas, un mans apmetnis blāvajā gaismā izskatījās neizteiksmīgi melns.

Sekoju viņai apmēram pusstundu. Mēs pagājām garām tirgotāju ra­tiem, kuru īpašnieki pārdeva kastaņus un taukainus gaļas pīrāgus. Pūli zibēja sardzes viri, un apkārtni spoži apgaismoja ielu lampas un lāk­turi, kas karājās virs viesnīcu durvīm. Šur tur spēlēja kāds noplucis ielu muzikants, nolicis priekšā apvērstu cepuri, un reiz mēs pagājām garām mīmu grupai, kas nelielā bruģētā laukumiņā izrādīja lugu.

Tad Denna nogriezās, atstājot labākās ielas aiz muguras. Itin drīz apgaismojuma bija mazāk, toties vairāk iereibušu svinētāju. Muzikantus ielu malās nomainīja ubagi, kas vērsās pie garāmgājējiem ar saucieniem vai tvēra tos aiz drēbēm. Tuvējo krogu un viesnīcu logi joprojām apgais­moja ceļu, taču cilvēku bija daudz mazāk. Gājēji turējās pulciņos pa divi vai trīs, sievietes valkāja korsetes, un vīriešiem bija splvi skatieni.

Godīgi sakot, šis ielas nebija bīstamas. Vai, precīzāk izsakoties, tās bija tikpat bīstamas kā saplēsts stikls. Saplēsts stikls neskrien tev pretī, lai darītu pāri. Ja esi piesardzīgs, vari tam pat pieskarties. Bet citas ielas ir tikpat bīstamas kā traki suņi, un nekāda piesardzība tur nepalīdzēs.

Kad biju sācis manāmi nervozēt, ieraudzīju, ka Denna piepeši apstājas kādas ēnainas šķērsielas galā. īsu brīdi viņa kā ieklausīdamās pielieca galvu. Tad, ieskatījusies tumsā, metās uz priekšu.

Vai viņai tur būtu tikšanās ar savu patronu? Varbūt viņa izvēlējusies īsāko ceļu, lai izietu uz citu ielu? Bet varbūt viņa vienkārši ievēro sava paranoiķa norādījumus, lai neviens viņai nevarētu sekot?

Es klusi pie sevis nolamājos. Ja došos Dennai pakaļ tumšajā šķērsielā un viņa mani pamanīs, tūlīt kļūs skaidrs, ka esmu viņai sekojis. Bet, ja to nedarīšu, tad es viņu pazaudēšu. Un, kaut gan šī nebija bīstamākā pilsētas daļa, es negribēju pamest viņu vienu tik vēlā vakara stundā.

Tāpēc nopētīju tuvējās ēkas un kādas priekšā ieraudzīju lielu, apdrupušu laukakmeni. Aši paskatījies apkārt, es uzskrēju pa to augšup veikli kā vāvere, izmantodams vienu no derīgajām, drūmajos pusaudža gados apgūtajām prasmēm.

Līdzko biju ticis uz jumta, pavisam vienkārši bija pārskriet pāri vai­rāku blakus esošo māju jumtiem un paslēpties skursteņa ēnā, no kuras varēju paskatīties lejup uz ielu. Debesis spīdēja tieva mēness svītra, un es gaidīju, ka ieraudzīšu Dennu ātri ejam pa izvēlēto īso ceļu vai arī slepeni tiekamies ar viņas viltīgo patronu.

Taču neko tamlīdzīgu es neredzēju. Nespodra lampas gaisma no augš­stāva loga apspīdēja sievieti, kas nekustīgi gulēja zemē. Mana sirds mežonīgi salēcās, taču nākamajā brīdī es aptvēru, ka tā nav Denna. Denna bija ģērbusies kreklā un garās biksēs. Šai sievietei mugurā bija balta kleita, kas sagumzīta tinās ap augumu, un kailās kājas bāli iezī­me jās uz tumšo akmeņu fona.

Pametis apkārt zibenīgu skatienu, es ieraudzīju Dennu stāvam ēnā blakus gaismas lokam. Viņai blakus stāvēja plikgalvains, plecīgs vīrietis, un mēnesgaisma apspīdēja viņa kailo pakausi. Vai viņi ir apskāvušies? Vai tas ir viņas patrons?

Beidzot manas acis tiktāl pielāgojās tumsai, ka es redzēju patieso .unu: viņi stāvēja cieši viens otram blakus, bet nebija apskāvušies. Denna bija piespiedusi roku pie viņa skausta, un tajā vietā es redzēju balta meness stara atspīdumu uz metāla, gluži kā tālīnu zvaigzni.

Zemē gulošā sieviete sakustējās, un Denna viņai kaut ko uzsauca. Meviete nevarīgi uzslējās kājās, streipuļodama uzkāpa uz savas kleitas, tad lēni pavirzījās viņiem garām, turēdamās tuvu pie sienas, un devās uz ieliņas galu.

Līdzko sieviete bija attālinājusies, Denna sacīja vēl kaut ko. Es atra­dos pārāk tālu, lai saklausītu vārdus, taču viņas balss bija tik skarba un dusmīga, ka manas rokas pārklāja zosāda.

Denna palaida plecīgo vīrieti vaļā, un viņš atkāpās, turēdams plaukstu pie kakla. Tad pēkšņi viņš sāka neganti lamāt Dennu, spļaudīdamies un izdarīdams draudīgas kustības ar brīvo roku. Vīrieša balss bija skaļāka, bet vārdi neskaidri saplūda kopā, un es nesapratu viņa teikto, dzirdēju tikai atsevišķus vārdus, un starp tiem vairākas reizes skaidri atkārtojās "palaistuve”.

Bet, lai cik draudīgi bija vārdi, viņš nemēģināja iet Dennai tuvāk par rokas stiepiena attālumu. Denna vienkārši stāvēja viņam pretī, un viņas stāja bija stingra un droša. Priekšā viņa turēja zemu nolaistu nazi, vērs­dama to pret svešinieku. Viņas poza šķita gandrīz vai nevērīga. Gandrīz.

Kādu brīdi lamājies, vīrietis šļūcoši paspēra pussoli uz priekšu un savicināja dūri. Denna kaut ko teica un ar īsu, strauju kustību pavērsa nazi pret vīrieša kājstarpi. Ieliņā iestājās klusums, un vīrieša pleci mazliet saguma. Denna atkārtoja kustību, un vīrietis, klusi lamādamies, pagrie­zās un devās projām pa ielu, joprojām spiezdams roku pie kakla sāna.

Denna noskatījās, kā viņš aiziet, tad viņas sasprindzinājums atslāba, un viņa uzmanīgi iebāza nazi kabatā. Viņa pagriezās un devās uz šķērs­ielas izeju.

Es steigšus metos pajumtu tajā pašā virzienā. Lejā redzēju Dennu un otru sievieti stāvam laternas staru lokā. Tagad, labākā apgaismojumā, es sapratu, ka sieviete ir krietni jaunāka, nekā man bija licies. Viņa bija tīrā meitene, un viņas pleci drebēja elsās. Denna mierinoši berzēja viņai muguru, un meitene pamazām nomierinājās. Pēc brīža abas devās pa ielu tālāk.

Aizsteidzos atpakaļ uz šķērsielas pusi, kur biju pamanījis vecu dzelzs notekcauruli, pa kuru varēja itin viegli nokļūt lejā. Tomēr tas prasīja man vairākas minūtes un pamatīgi nobrāztu ādu uz pirkstu kauliņiem.

Man vajadzēja krietni saņemties, lai neskrietu ārā no šķērsielas un necenstos tūlīt panākt Dennu un otru meiteni. Es neparko nevēlējos, lai Denna uzzinātu, ka esmu viņai sekojis.

Par laimi, viņas gāja diezgan lēni, un itin drīz es viņas ieraudzīju. Denna izveda meiteni pilsētas drošākajā daļā un ieveda viņu piedienīga izskata viesnīcā, kurai uz izkārtnes bija uzgleznots gailis.

Es brīdi kavējos ārpusē, pa logu pētīdams viesnīcas iekārtojumu. Tad nolaidu kapuci zemāk pāri galvai, nevērīgi apgāju apkārt viesnīcas aizmugures daļai un, iegājis iekšā, ieslīdēju sēdvietā otrā pusē starpsie­nai, aiz kuras sēdēja Denna un jauniņā meitene. Ja gribētu, es varētu pastiepties uz priekšu un redzēt viņu galdiņu, taču pašreizējā stāvoklī ne viņas, ne es nevarējām cits citu redzēt.

Ēdamzāle bija gandrīz tukša, un viesu apkalpotāja pienāca pie manis, līdzko biju apsēdies. Viņa nopētīja mana apmetņa krāšņo audumu un pasmaidīja. Ko varu jums atnest?

Pārlaidu skatienu iespaidīgajam mirdzošā stikla klāstam aiz bāra letes. Pamāju, lai viesmīle pieliecas man tuvāk un teicu klusā, čerkstošā balsī, it kā nupat būtu pārcietis nopietnu krupu: Glāzi jūsu labākā viskija! Un glāzi laba Feloras vīna!

Sieviete pamāja ar galvu un aizgāja.

Pievērsu savu labi trenēto noklausītāja ausi starpsienai un galdiņam aiz tās.

- … tavs akcents, dzirdēju Dennu sakām. No kurienes tu esi?

Pēc klusuma brīža atskanēja neskaidra meitenes balss. Tā kā viņa

sēdēja ar muguru pret mani, es nesaklausīju viņas atbildi.

- Tas ir kaut kur rietumu pusē, vai ne? Denna jautāja. Tu esi ļoti tālu no mājām.

No meitenes puses atplūda neskaidra murdoņa. Pēc tam es ilgāku laiku nedzirdēju neko. Nevarēju pateikt, vai viņa neko nesaka vai arī runā pārāk klusu, lai es varētu dzirdēt. Apspiedu vēlēšanos paliekties uz priekšu un paskatīties uz viņu galdiņu.

Tad atkal atskanēja ļoti klusa murdoņa.

- Protams, viņš teica, ka tevi mīl! Denna saudzīgi sacīja. Tā saka viņi visi!

Viesmīle nolika man priekšā vīna un viskija glāzes. Divi biti.

Žēlīgais Tehlu! Ja cenas ir tādas, nav brīnums, ka krogs ir gandrīz tukšs.

Izmetu viskiju vienā paņēmienā, apslāpēdams vēlmi noklepoties, kad tas dedzinādams ielija rīklē. Tad izvilku no maka apaļu sudraba raundu. Noliku smago monētu uz galda un tai virsū uzliku tukšo viskija glāzi.

Vēlreiz ar rokas mājienu aicināju apkalpotāju pieliekties tuvāk. Man ļums ir kāds priekšlikums, es klusi teicu. Šobrīd es nevēlos neko citu kā tikai mierīgi šeit sēdēt, dzert vīnu un gremdēties domās.

Pieklaudzināju pa apvērsto viskija glāzi virs sudraba monētas. Ja man atļauts to visu netraucēti darīt, tad, atvelkot maksu par dzērieniem, t.i ir jūsējā! Meitenes acis mazliet iepletās un vēlreiz pievērsās monētai.

Bet, ja kāds nāks mani traucēt, kaut vai gribēdams būt izpalīdzīgs, kaut vai taujādams, vai gribu pasūtīt vēl kaut ko, tad es vienkārši samaksāšu un iešu projām. Paskatījos augšup uz apkalpotāju. Vai varat man palidzēt pavadīt šo vakaru savrupībā?

Viņa dedzīgi piekrita.

- Paldies! es teicu.

Apkalpotāja aizsteidzās un tūlīt piegāja pie citas sievietes, kas stāvēja aiz letes, kaut ko pateica viņai un pamāja uz manu pusi. Es nomierinā­jos, diezgan droši nojauzdams, ka viņas nepiesaistīs man citu cilvēku uzmanību.

Iedzēru malku vīna un ieklausījos.

- …dara tavs tēvs? Denna jautāja. Es pazinu šo balss toni. Tādā pašā klusā, iejūtīgā tonī mans tēvs mēdza sarunāties ar tramīgiem dzīv­niekiem. Šī toņa nolūks bija nomierināt un ļaut atbrīvoties.

Meitene kaut ko nomurmināja, un Denna atbildēja: Tas ir teicams darbs. Bet kāpēc tad tu esi šeit?

Sarunu biedrene atkal kaut ko nomurmināja.

- Sāka palaist rokas? Denna lietišķi pārjautāja. Jā, tāda ir vecāko dēlu daba.

Meitene atkal sāka runāt, un šoreiz viņas balss bija krietni dedzīgāka, tomēr vārdus saprast man neizdevās.

Es ar apmetņa malu mazliet nospodrināju vīna glāzes ārpusi un pēc tam pašķiebu to ieslīpi projām no sevis. Vīns bija tik tumši, sulīgi sarkans, ka to gandrīz varēja saukt par melnu. Novietoju glāzi tā, lai stikla sāns kalpotu par spoguli. Tas nebija burvju spogulis, bet tādējādi es varēju redzēt niecīgus apveidus sēdētājām pie blakusgaldiņa.

Dzirdēju Dennu nopūšamies, un viņa pārtrauca meitenes klusināto vārdu plūdumu. Ļauj, es minēšu! Denna teica mazliet aizkaitinātā tonī. Tu nozagi sudrabu vai kaut ko tamlīdzīgu un aizbēgi uz pilsētu.

Meitene mazajā spoguļattēlā palika nekustīgi sēžam.

- Bet turpmākais notika citādi, nekā tu biji iedomājusies, vai ne? Denna jautāja, un šoreiz viņas balss skanēja saudzīgāk.

Redzēju, ka meitenes pleci nodreb, un aiz starpsienas atskanēja klusi, izmisīgi šņuksti. Novērsu skatienu no vīna glāzes un noliku to taisni uz galda.

- Ņem! Pret galdiņa virsmu noklikstēja stikls. Izdzer šo te! Denna teica. Tas drusciņ palīdzēs. Daudz ne. Bet drusciņ.

Šņuksti apklusa. Meitene pārsteigumā it kā ieklepojās, it kā aizrijās.

- Ai, nabaga muļķīte! Denna klusi sacīja. Satikt tevi ir vēl sliktāk nekā ieskatīties spogulī.

Pirmo reizi meitene ierunājās tik skaļi, ka es varēju sadzirdēt viņas vārdus: Es domāju: ja jau viņš tikpat mani iegūs un dabūs par velti, tad labāk es aizeju turp, kur varu izvēlēties un kur man par to maksā…

Viņas sacītais atkal neskaidri izplūda tukšumā, un es vairs nesa­klausīju vārdus; dzirdēju tikai apslāpētās balss kāpumus un kritumus.

- “Desmit peniju karalis”? Denna viņu pārtrauca ar neticības pie­skaņu balsī. Viņas tonis bija indīgāks, nekā man jebkad bija gadījies dzirdēt. Kist un crayle, kā es ienīstu to nolādēto lugu! Modegas sēnalu pasakas! Pasaulē nekas tāds nenotiek.

- Bet… meitene iesāka.

Denna viņu pārtrauca. Pasaulē nav tāda jauna prinča, kas ģērbjas skrandās un gaida, kad varēs tevi glābt! Pat tad, ja tāds būtu, par ko tu kļūtu? Tu būtu kā šunelis, ko viņš pacēlis no rensteles. Tu būtu viņa īpašums. Un pēc tam, kad viņš aizvestu tevi uz savām mājām, kurš tevi glābtu no viņa?

īss klusuma brīdis. Meitene atkal ieklepojās, bet tikai mazdrusciņ.

- Nu, ko tad ar tevi lai iesāk? Denna teica.

Meitene nošņaukājās un kaut ko atbildēja.

-Ja tu spētu pati par sevi rūpēties, tad mēs šeit nesēdētu! Denna atmeta.

Neskaidra murdoņa.

- Tā ir viena no iespējām, Denna teica. Viņi paņēms pusi no tā, ko tu pagatavosi, tomēr tas ir labāk nekā nekas un piedevām vēl apgriezts kakls. Domāju, ka tu šovakar pati to saprati.

Dzirdēju auduma švīkstoņu un piešķiebu vīna glāzi, lai redzētu notiekošo, taču Denna tikai izdarīja neskaidru kustību. Paskatīsimies, kas mums šeit ir! viņa teica. Pēc tam atskanēja pazīstama šķindoņa, monētām atsitoties pret galdu.

Meitene kaut ko bijīgi nomurmināja.

- Nē, neesmu vis! Denna teica. Tas nemaz nav daudz, ja tā ir visa nauda, ar ko jāiztiek. Tagad tev jau vajadzētu zināt, cik dārgi izmaksā patstāvīga dzīve pilsētā.

Murdoņa ar kāpjošu intonāciju. Jautājums.

Dzirdēju, kā Denna ievelk elpu un pēc tam lēni izelpo. Tāpēc, ka .111 man kāds reiz palīdzēja, kad tas bija vajadzīgs. Un tāpēc, ka bez palīdzības tu aiziesi bojā jau dienkopas laikā. Pieņem to no sievietes, kura savulaik ir pati pieņēmusi aplamus lēmumus!

Dzirdēju monētas slīdam pār galda virsmu. Nu tā! Denna teica.

Pirmā iespēja. Mēs tevi iekārtojam par mācekli. Tu esi mazliet vecāka, nekā vajadzētu, un tas kaut ko maksās, bet mēs varam to nokārtot. Nekāds smalkais darbs tas nebūs. Aušana. Apavu labošana. Tevi nostrādinās pamatīgi, toties tev būs pajumte un ēdiens un tu iemācīsies amatu.

Vēlreiz jautājoša murdoņa.

- Ar tavu akcentu? Denna zobgalīgi atjautāja. Vai tu proti sacirtot dāmai matus? Izkrāsot seju? Pielabot apģērbu? Darināt mežģīnes? īss klusuma brīdis. Nē, istabmeitai nav mācekles iespēju, un es nezinātu, ko šajā nolūkā piekukuļot.

Atskanēja monētu šķindas, kādam tās savācot kopā. Otra iespēja, Denna teica. Mēs tev sameklējam istabu, kur dzīvot, līdz pazūd tavs zilums. Vēlreiz monētu slīdēšana pa galdu. Un pēc tam nopērkam tev vietu karietē uz mājām. Atkal monētu šķindas. Tu esi projām jau mēnesi. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai tuvinieki par tevi sāktu nopietni raizēties. Kad tu atgriezīsies mājās, viņi vienkārši būs laimīgi, ka tu esi dzīva.

Atbildes murdoņa.

- Stāsti viņiem, ko gribi! Denna teica. Bet, ja tev ir kaut cik prātiņa, sadomā jēdzīgu stāstu! Neviens neticēs, ka tu esi satikusi princi, kurš tevi aizsūtījis uz mājām.

Klusa, gandrīz nedzirdama murdoņa.

- Protams, tas būs grūti, muļķa meitēn! Denna skarbi atbildēja.

- Viņi tev to atgādinās visu atlikušo dzīvi. Kad tu iesi pa ielu, cilvēki noskatīsies un sačukstēsies. Tev būs grūti atrast vīru. Tu zaudēsi drau­gus. Bet tā ir cena, kas tev jāmaksā, ja gribi atgriezties normālā dzīvē.

Monētas atkal nošķindēja, kādam tās savācot kopā. Trešā iespēja. Ja tu esi pārliecināta, ka gribi pelnīt iztiku, sevi pārdodot, mēs varam to iekārtot tā, lai tevi neatrastu beigtu grāvi. Tev ir glīta seja, bet vaja­dzīgs kārtīgs apģērbs. Monētu slīdēšana. Un kādam jāiemāca tev labas manieres. Vēlreiz monētu slīdēšana. Un vēl kādam jāpalīdz tev atbrīvoties no akcenta. Vēlreiz monētu slīdēšana.

Murdoņa.

- Tāpēc, ka tas ir vienīgais prātīgais risinājums, Denna cieti atbil­dēja.

Vēlreiz murdoņa.

Denna izdvesa saspringtu, aizkaitinātu nopūtu. Labi! Tātad tavs tēvs ir staļļu pārzinis, vai ne? Atceries visus dažādos zirgus, kas ir barona īpašumā: arklu vilcēji, kariešu vilcēji, medību zirgi…

Pacilāta murdoņa.

- Tieši tā! Denna teica. Un, ja tev būtu jāizvēlas, kāds zirgs tu gribētu būt? Zirgs, kas velk arklu, strādā smagi, bet vai tas dabū visla­bāko steliņģi? Vislabāko ēdienu?

Murdoņa.

- Pareizi. To dabū vissmalkākie zirgi. Tos glāsta, labi baro un darbā sūta tikai tad, ja notiek parāde vai kāds grib jāt medībās.

Denna turpināja: Tāpēc, ja gribi būt palaistuve, esi smalka! Nevis prasts darba zirgs, bet hercogiene! Tāda, ko vīrieši aplido. Kam sūta dāvanas.

Murdoņa.

- Jā, dāvanas. Ja viņi maksās, viņi jutīsies pārliecināti, ka tu esi viņu īpašums. Šovakar tu redzēji, kā tas notiek. Tu vari paturēt savu akcentu un dziļi izgrieztu ņieburu un ļaut, lai jūrnieki tevi apgrābsta un atmet puspeniju par reizi. Un tu vari iemācīties labas manieres, eleganti sakār­tot matus un izklaidēt dižciltīgus džentlmeņus. Ja būsi interesanta un glīta un pratīsi klausīties, vīrieši meklēs tavu sabiedrību. Viņi gribēs vest tevi uz dejām, ne vien dabūt gultā. Tad groži būs tavās rokās. Hercogienei neviens neprasa iepriekšēju samaksu par istabu. Hercogieni rupji tēviņi nedrāž tumšā šķērsielā un nesper viņai pa zobiem, kad ir dabūjuši savu.

Murdoņa.

- Nē! Denna atbildēja, un viņas balss izklausījās drūma. Monētas nošķindēja, sabirstot makā. Nemelo pati sev! Pat vissmalkākais zirgs ir un paliek zirgs. Tas nozīmē, ka agri vai vēlu kāds būs jātnieks.

Jautājoša murdoņa.

- Tad dodies projām! Denna teica. Ja viņi grib vairāk, nekā tu esi gatava dot, tā ir vienīgā izeja. Tad tu ātri un klusi pazūdi nakts tumsā. Bet tādā gadījumā tu nodedzināsi tiltus. Tā ir cena, kas jāmaksā.

Stomīga murdoņa.

- To es tev varu pateikt, Denna atbildēja. Tev pašai jāizlemj, ko tu gribi. Gribi braukt mājās? Par to ir jāmaksā. Gribi pati virzīt savu dzīvi? Par to ir jāmaksā. Gribi iespēju brīvi pateikt “nē”? Par to ir jāmaksā. Par visu vienmēr ir jāmaksā.

Dzirdēju, ka no galda tiek atvilkts krēsls, un piespiedos pie starpsie­nas, saprazdams, ka viņas ceļas kājās. Tas katram ir jāizlemj pašam! Denna teica, un viņas balss pamazām attālinājās. Ko tu vēlies vairāk par visu? Ko tu vēlies tik ļoti, lai maksātu jebkādu cenu?

Pēc viņu aiziešanas es ilgi sēdēju turpat, lēni tukšodams vīna glāzi.