Vieda vīra bailes

ČETRDESMITĀ NODAĻA . lellis

- PATS SVARĪGĀKAIS ir izturēties laipni, Simmons paklusi sacīja, kad kopā gājām pa šauro gaiteni, kura abās malās pa visu sienu rindojās grāmatas. Mūsu simpātijas lampas raidīja pār plauktiem gaismas kūļus, likdamas ēnām nervozi dejot. Bet neizturies ar žēlīgu laipnību! Viņš ir… nu, mazliet dīvains, bet viņš nav muļķis. Vienkārši izturies tā, kā tu izturētos pret jebkuru citu.

- Tikai piedevām jābūt laipnam, es dzēlīgi piebildu, juzdamies noguris no viņa padomiem.

- Tieši tā, Simmons nopietni atbildēja.

- Bet kurp mēs vispār ejam? es jautāju, galvenokārt tāpēc, lai apturētu Simmona nogurdinošo padomu straumi.

- Uz trešo apakšstāvu, Vilems atbildēja, un mēs devāmies lejup pa garu akmens pakāpienu posmu. Gadsimtu gaitā akmens bija nodeldēts, un pakāpieni izskatījās ielīkuši kā grāmatām piekrauti plaukti. Lejupkāpienā ēnas šķita izlīdzinām negludumus, un pakāpieni izskatījās gludi, tumši un izplūduši kā upes gultne virs nogludināta klintsakmens pa­mata.

- Vai tu droši zini, ka viņš būs tur?

Vilems pamāja ar galvu. Cik zinu, viņš reti iziet no savām istabām.

- No istabām? es pārjautāju. Viņš tur dzīvo?

Neviens man neatbildēja, un Vilems noveda mūs lejā pa vēl vienu kāpņu posmu un devās tālāk pa garu, platu gaiteni ar zemiem gries­tiem. Beidzot mēs apstājāmies pie ļoti necila izskata durvīm, kas šķita iespiestas pašā kaktā. Citkārt es būtu nodomājis, ka aiz tām atrodas viens no daudzajiem lasāmkambariem, kas bija izvietoti daudzās “Krā­tuves” vietās.

- Tikai nedari neko tādu, kas viņu satrauktu! Simmons nervozi teica.

Vilems pieklauvēja pie durvīm, un es uzklāju sejai tik laipnu masku,

cik savos skatuves gudrību krājumos spēju atrast. Durvju rokturis sakus­tējās gandrīz nākamajā mirklī. Durvis pavērās šķirbā un pēc tam atsprāga plati vaļā. Durvīs stāvēja Lellis. Viņš bija ievērojami garāks par katru no mums. Viņa melnā ietērpa piedurknes iespaidīgi plīvoja atvērto durvju gaisa plūsmā.

Bridi viņš lūkojās uz mums ar augstprātīgu skatienu, tad itin kā sa­mulsa un pacēla plaukstu pie sejas. Pagaidiet, es aizmirsu savu kapuci! viņš teica un ar kāju aizgrūda durvis ciet.

Lai cik šī īsā parādīšanās bija dīvaina, es biju pamanījis kaut ko vēl satraucošāku. Pie Dieva pārogļotajām miesām! es čukstus iesaucos.

- Viņam tur iekšā ir sveces! Vai Lorrens to zina?

Simmons pavēra muti, lai atbildētu, bet tajā brīdī durvis vēlreiz strauji atvērās. Lellis atkal stāvēja mums pretī, un viņa tumšais ietērps spilgti izcēlās uz siltās sveču gaismas aiz muguras. Tagad viņam galvā bija kapuce un viņš stāvēja paceltām rokām. Garās tērpa piedurknes, gaisam strāvojot, iespaidīgi viļņojās. Gaisa plūsma satvēra arī viņa kapuci, un tā daļēji noslīdēja viņam no galvas.

- Sasodīts! viņš izklaidīgā balsī noteica. Kapuce pa pusei sedza viņa galvu un vienu aci. Viņš atkal aizcirta durvis.

Vilems un Simmons saglabāja nopietnu seju. Es atturējos no jebkā­dām piezīmēm.

Brīdi valdīja klusums. Beidzot no durvju otras puses atskanēja apslā­pēta balss: Vai jūs varētu pieklauvēt vēlreiz? Citādi neliekas īsti pareizi.

Vilems paklausīgi paspēra soli uz priekšu un pieklauvēja. Vienreiz, otrreiz, un tad durvis atsprāga vaļā. Mēs atkal stāvējām pretī lielam stā­vam melnā apmetnī. Cieši uzvilktā kapuce apēnoja viņa seju, un tērpa garās piedurknes plīvoja vējā.

- Kas atnācis apmeklēt Taborlinu Lielo? Lellis dziedoši ierunājās. Viņa balss bija skanīga, taču to daļēji apslāpēja nolaistā kapuce. Viņš izstiepa roku dramatiskā žestā. Tu! Simmon! Pēc īsa klusuma brīža balss atskanēja bez teatrālās intonācijas. Es tevi šodien jau satiku, vai ne?

Simmons pamāja ar galvu. Jutu, ka viņā virmo smiekli, meklējot ceļu uz āru.

- Cik sen tas bija?

- Apmēram pirms stundas.

- Hmm. Kapuce piekrītoši pamāja. Vai šoreiz man izdevās labāk? Pastiepis roku, viņš atbīdīja kapuci, un es ievēroju, ka ietērps viņam ir pārāk liels: piedurknes karājās līdz pat pirkstu galiem. Seja, kas iznira no kapuces apakšas, šķelmīgi smīnēja kā bērnam, kas spēlē teātri, pār­ģērbies vecāku drēbēs.

- Iepriekšējā reizē tu netēloji Taborlinu, Simmons atgādināja.

- Ak tā! Lellis izskatījās mazliet apmulsis. Un kāds es biju šoreiz? Tas ir, pēdējā reizē? Vai Taborlins izdevās labs?

- Diezgan labs, Simmons apstiprināja.

Lellis paskatījās uz Vilemu.

- Man patika tērps, Vilems teica. Bet es vienmēr biju iztēlojies Taborlinu ar maigu balsi.

- Ā! Lellis beidzot paskatījās uz mani. Sveiks!

- Sveiks! es atbildēju, cik laipni vien spēju.

- Es tevi nepazīstu. Klusums. Kas tu esi?

- Es esmu Kvouts.

- Tu par to izskaties ļoti pārliecināts, viņš teica, vērīgi lūkodamies mani. Vēl viens klusuma brīdis. Viņi sauc mani par Lelli.

- Kuri “viņi”?

- Kādi viņi? Lellis izlaboja, paceldams pirkstu.

Es pasmaidīju. Kādi viņi tie būtu?

- Kādi viņi tie ir?

- Kādi “viņi” tie ir, ja tādi ir, un kādi būtu, ja būtu? es pārveidoju sakāmo, un mans smaids neviļus kļuva platāks.

Lellis izklaidīgi pasmaidīja pretī un nenoteikti atmeta ar roku. Tu jau zini. Cilvēki. Viņš turpināja raudzīties manī tā, kā es varētu aplūkot interesantu akmeni vai agrāk neredzētu koka lapu.

- Un kā tu pats sevi sauc? es jautāju.

Lellis izskatījās drusku izbrīnījies un paraudzījās man acīs ar ikdie­nišķāku skatienu. Skat, ko tu gribētu zināt! viņš teica ar pārmetuma pieskaņu balsī. Tad viņš pameta skatienu uz Simmonu un Vilemu, kas stāvēja klusēdami. Tagad jums vajadzētu nākt iekšā. Lellis pagriezās un iegāja istabā.

Istaba nebija visai liela. Taču šeit, pašos Arhīvu dziļumos, tā izskatī­jās dīvaini neiederīga. Tajā bija dziļš, mīksti polsterēts krēsls, liels koka galds un divas citas durvis, kas veda uz tālākajām istabām.

Visas malas, šķiet, aizņēma grāmatas. Tās rindojās pārpildītos plauk­tos un grāmatskapjos, slējās kaudzēs uz grīdas un krēsliem, gulēja izmē­tātas pa galdiem. Izbrīnu izraisīja aizvilkti aizkari, kas sedza vienu no sienām. Saprāts mani cīnījās ar iespaidu, ka aiz tiem jābūt logam, taču es zināju, ka mēs atrodamies dziļi pazemē.

Istabu apgaismoja lampas un sveces tievas un garas, zemas un resnas piloša vaska kolonnas. Katra liesmas mēle viesa manī neskaid­ras bažas par atklātu uguni ēkā, kurā glabājas simtiem un tūkstošiem vērtīgu grāmatu.

Un vēl istabā bija lelles. Tās karājās pie plauktiem un sienas āķiem. Tas saņurcītas gulēja kaktos un zem krēsliem. Dažas tika darinātas vai labotas un gulēja uz galda, izmētātas starp darbarīkiem. Pie sienām rindojās statuetēm piekrauti plaukti, un katra no tām bija prasmīgi veidots un izkrāsots cilvēka atdarinājums.

Ceļā uz galda pusi Lellis nokratīja melno tērpu un ļāva tam nevērīgi nokrist uz grīdas. Zem tā bija vienkāršs apģērbs saburzīts balts krekls, saburzītas tumšas bikses un nesaderīgas zeķes ar pamatīgi nolāpītiem papēžiem. Es nopratu, ka Lellis ir krietni vecāks, nekā biju domājis. Viņa seja bija gluda, bez grumbām, taču mati bija pilnīgi balti un galvvidū diezgan šķidri.

Lellis atbrīvoja man vienu no krēsliem, uzmanīgi noceldams no sēdekļa mazu marioneti, kurai sameklēja vietu tuvējā plauktā. Tad viņš apsēdās pie galda, atstājis Simmonu un Vilemu stāvam kājās. Draugiem par godu jāteic, ka viņi neizskatījās par to īpaši satraukti.

Brīdi parakņājies nekārtībā uz galda, viņš izvilka neregulāras formas koka gabalu un mazu nazīti. Vēlreiz ilgi un vērīgi ielūkojies man sejā, Lellis sāka vienmērīgiem vēzieniem grebt koku, ļaudams cirtainajām skaidām krist uz galda virsmas.

Lai cik savādi, es nejutu nekādu vēlēšanos jautāt, kas šeit notiek. Ja cilvēks ir radis uzdot tik daudz jautājumu kā es, viņš iemācās sajust, kad tie ir vietā.

Turklāt es jau iepriekš zināju atbildes. Lellis bija viens no talantīga­jiem nelielu prāta noviržu cilvēkiem, kas atraduši Universitātē savu nišu.

Arkanuma mācība atstāj nedabisku iespaidu uz studentu prātiem. Visspilgtākā no šīm nedabiskajām izpausmēm ir spēja veikt to, ko vairā­kums cilvēku sauc par maģiju, bet mēs saucam par simpātiju, sigaldriju, alķīmiju, vārdnieka mākslu un tā tālāk.

Daži prāti to uzņem viegli, citiem rodas grūtības. Smagākajos gadī­jumos tādi studenti sajūk prātā un nokļūst “Patvērumā”. Tomēr lielākā daļa prātu zem Arkanuma spiediena nesalūst, tikai mazlietiņ ieplaisā. Dažreiz tādu plaisu izpausme ir niecīga un izpaužas kā sejas muskuļu raustīšanās vai stomīšanās. Citi studenti dzird balsis, zaudē atmiņu, kļūst akli vai mēmi… Reizēm tāds iespaids ilgst tikai stundu vai dienu. Citreiz tas paliek uz visiem laikiem.

Es nojautu, ka Lellis ir students, kura prāts ieplaisājis pirms vairākiem gadiem. Tāpat kā Auri, viņš šķita atradis savu vietu, tomēr es brīnījos par to, ka Lorrens ir ļāvis viņam šeit lejā iekārtot savu mājvietu.

- Vai šitāds viņš izskatās vienmēr? Lellis jautāja Vilemam un Simmonam. Ap plaukstām viņam bija sakrājušās bālas koka skaidiņas.

- Parasti jā, Vilems atbildēja.

- Tas ir, kāds? noprasīja Simmons.

- Tāds, it kā viņš būtu izdomājis jau trīs nākamos gājienus tirāni spēlē un izprātojis, kā tevi uzvarēt. Lellis vēlreiz ilgi ielūkojās man sejā un atšķēla vēl vienu koka skaidu. Godīgi sakot, tas kaitina.

Vilems rēcoši iesmējās. Tā ir viņa domātāja seja, Lelli! To viņš valkā bieži, tomēr ne visu laiku.

- Ko nozīmē tirāni? jautāja Simmons.

- Tas ir domātājs, Lellis prātnieciski atbildēja. Par ko tu pašlaik domā?

- Es domāju, ka tu esi ļoti uzmanīgs cilvēku vērotājs, Lelli, es pieklājīgi atbildēju.

Lellis nicīgi nosēcās, nepaceldams skatienu. Kāda jēga ir uzmanībai? Un kāda jēga ir vērošanai? Cilvēki vienmēr kaut ko vēro. Bet vajadzētu redzēt. Es redzu to, uz ko skatos. Es esmu re-dzē-tājs.

Viņš nopētīja koka gabalu, ko turēja plaukstā, tad atkal ieskatījās man sejā. Šķietami apmierināts, viņš sakļāva plaukstas virs sava gre­buma, tomēr pirms tam es paguvu saskatīt pats savu profilu, kas bija prasmīgi iestrādāts kokā. Vai tu zini, kas tu esi bijis, kas tu neesi un kas tu būsi? viņš noprasīja.

Tas izklausījās pēc mīklas. Nē.

- Re-dzē-tājs! viņš pārliecināti teica. Jo tieši tāda ir E’lira nozīme.

- Kvouts īstenībā ir Re’lars, Simmons bijīgi iestarpināja.

Lellis vēlreiz nicīgi nosēcās. Diez vai! viņš teica, cītīgi lūkodamies manī. Varbūt tu kādreiz kļūsi re-dzē-tājs, bet vēl tu tāds neesi. Pašlaik tu esi ska-tī-tājs. Kaut kad pienāks brīdis, kad tu kļūsi par īstenu E’liru. Ja iemācīsies atslābināties. Viņš pacēla man pretī izgrebto koka seju.

- Ko tu šeit redzi?

Tas vairs nebija neregulārs koka gabals. No koksnes šķiedras pretī skatījās mana seja, savilkta nopietnā izteiksmē. Es paliecos uz priekšu, lai ieskatītos ciešāk.

Lellis iesmējās un noplātīja rokas. Par vēlu! viņš iesaucās un brīdi izskatījās pavisam bērnišķīgs. Tu skatījies pārāk cieši un neredzēji pietiekami daudz. Pārāk cītīga skatīšanās var aizšķērsot ceļu redzēšanai, saproti?

Lellis nolika izgrebto seju uz galda, un tā šķita raugāmies vienā no blakus gulošajām marionetēm. Vai redzi šo mazo Kvoutu? Vai redzi, kā viņš skatās? Ļoti cieši. Ļoti apņēmīgi. Viņš var tā skatīties simt gadu, bet vai viņš jebkad redzēs to, kas viņam acu priekšā? Lellis atlaidās atzveltnē, un viņa apmierinātais skatiens slīdēja pāri istabai.

- Vai E’lirs nozīmē “redzētājs”? Simmons jautāja. Vai pārējās pakāpes arī kaut ko nozīmē?

- Tā kā tu esi students ar brīvu pieeju Arhīviem, es nešaubos, ka tu to vari noskaidrot pats, Lellis atbildēja. Viņa skatiens pievērsās kādai no lellēm, kas gulēja uz galda viņa priekšā. Viņš aiz aukliņām uzmanīgi nolaida to lidz grīdai, neļaudams saitēm samudžināties. Tā bija pelēki tērpta tehliešu priestera precīza miniatūra.

- Vai tev ir padoms, kādā virzienā viņš varētu sākt to meklēt? es jautāju, ļaudamies intuitīvai tieksmei.

- Renfalka “Dictum”. Leļļa rokas vadīta, tehliešu marionete pacēlās no grīdas un sāka pēc kārtas staipīt rokas un kājas, it kā mostos pēc ilga miega.

- Tā man nav pazīstama.

- Otrajā stāvā, dienvidaustrumu stūrī, Lellis izklaidīgi atbildēja.

- Otrā rinda, otrā sastatne, trešais plaukts, labā puse, sarkans ādas iesē­jums. Tehlieša atdarinājums lēnām apgāja apkārt Leļļa kājām. Vienā rokā tas bija cieši satvēris maziņu “Takas grāmatu”, precīzu atveidojumu līdz pat sīkam spieķota riteņa zīmējumam uz vāka.

Mēs visi trīs vērojām, kā Lellis rausta mazā priestera auklas, likdams tam staigāt turp un atpakaļ, līdz beidzot tehlietis apsēdās uz Leļļa zeķē ieautās pēdas.

Vilems bijīgi nokremšļojās. Lelli?

- Jā? uzrunātais atsaucās, nepaceldams skatienu no kājām. Tev ir jautājums. Vai, pareizāk sakot, jautājums ir Kvoutam, un tu gudro, kā uzdot to viņa vietā. Viņš sēž savā krēslā, mazliet saliecies uz priekšu. Viņam ir saraukta piere un uzmestas lūpas, un nav grūti uzminēt viņa vēlēšanos. Ļauj viņam jautāt pašam! Varbūt tas nāks viņam par labu.

Es sastingu, juzdams, ka esmu tieši tāds un daru tieši to, ko viņš sacījis. Lellis turpināja darbināt mazā tehlieša aukliņas. Priesteris uzma­nīgi un piesardzīgi izpētīja apkārtni ap Leļļa pēdām, savēcināja rokās turēto grāmatu, tad apstaigāja galda kājas un ieskatījās Leļļa pamesta­jās kurpēs. Marionetes kustības bija tik pārdabiskas, ka novērsa manu uzmanību, un, aizmirsis, ka vēl tikko esmu juties neveikli, es nemanot ļāvu sasprindzinājumam atslābt.

- Īstenībā es interesējos par Amiru. Mans skatiens neatrāvās no tā, kas notika ap Leļļa kājām. Ainā bija iesaistījusies vēl viena lelle jauna meitene zemnieciskās drēbēs. Viņa tuvojās priesterim un izstiepa roku, it kā gribēdama tam kaut ko iedot. Nē, viņa uzdeva jautājumu. Tehlietis pagrieza viņai muguru. Meitene bikli pieskārās viņa elkonim. Priesteris augstprātīgi atkāpās tālāk. Gribēju uzzināt, kas likvidēja viņu ordeni. Valdnieks Nalto vai baznīca?

- Viņš joprojām skatās, Lellis novilka laipnākā tonī nekā iepriekš.

- Tev kādu laiku jādodas tvarstīt vēju, tu esi pārāk nopietns. Tas tevi ievedīs nepatikšanās. Pēkšņi tehlietis pagriezās pret meiteni. Niknumā drebēdams, tas draudēja viņai ar grāmatu. Meitene izbiedēta atkāpās

un nokrita ceļos. Skaidrs, ka viņus izformēja baznīca. To varēja izdarīt tikai ar pontifika izdotu ediktu. Tehlietis iesita meitenei ar grāmatu.

Vienreiz, otrreiz, līdz meitene nokrita zemē un palika nekustīgi guļam.

- Nalto nevarēja viņiem pavēlēt pat pāriet otrā ielas pusē.

Leļļa skatienu piesaistīja tikko jaušama kustība. Ak vai! viņš iesaucās, pagriezdams galvu pret Vilemu. Vai redzi, ko es redzu? Galva ir viegli pieliekta. Zods ir saspringts, bet acis nekam nav pievērstas, tās raida aizkaitinājumu uz iekšu. Ja es būtu tāds cilvēks, kas spriež no skatīšanās, es teiktu, ka Vilems ir tikko zaudējis derības. Vai tu nezini, ka baznīca neatzīst azartspēles un derības? Priesteris pie Leļļa kājām draudīgi atvēzēja grāmatu augšup uz Vilema pusi.

Tad tehlietis sakļāva rokas un aizgriezās projām no gulošās meitenes.

Pagājis pāris soļu tālāk, tas nolieca galvu kā lūgšanā.

Es piespiedu sevi atrauties no teatrālās ainas un paskatījos augšup uz mūsu namatēvu. Lelli? es jautāju. Vai tu esi lasījis Feltemi Reisa “Vēstures izgaismojumus”?

Pamanīju, ka Simmons uzmet Vilemam bažīgu skatienu, tomēr neli­kās, ka Lellim tāds jautājums šķistu dīvains. Tehlietis pie viņa kājām piecēlās un sāka līksmi dejot un lēkāt. Jā.

- Kāpēc Reiss raksta, ka Apura Prolycia Amyr esot valdnieka Nalto sešdesmit trešais dekrēts?

- Reiss neko tamlīdzīgu neapgalvotu, Lellis atbildēja, nepaceldams skatienu no marionetes pie savām kājām. Tās ir pilnīgas blēņas.

- Bet mēs atradām “Izgaismojumu” eksemplāru, kurā tieši tā teikts! es neatlaidos.

Lellis paraustīja plecus, dancinādams tehlieti sev pie kājām.

- Varbūt tā ir pārrakstītāja kļūda, prātoja Vilems. Atkarībā no rakstīšanas laika baznīca pati varēja mainīt šo informācijas daļu. Impera- | tors Nalto ir vēstures iecienītākais peramais zēns. Iespējams, ka baznīca

centās attālināties no Amira. Beigu posmā viņi darīja briesmu lietas.

- Gudri, gudri, Lellis novilka. Tehlietis pie viņa kājām pagriezās un zemu paklanījās pret Vilemu.

Man iešāvās prātā piepeša doma. Lelli, es teicu, vai tu zini, kas atrodas aiz aizslēgtajām durvīm vienu stāvu virs mums? Aiz lielajām akmens durvīm?

Tehlietis pārstāja lēkāt, un Lellis pacēla galvu. Viņa skatiens vērās manī ilgi un bargi. Viņa acis bija nopietnas un skaidras. Nedomāju, ka studentam varētu būt darīšana gar četru plātņu durvīm. Vai tu esi citādās domās?

Es jutu, ka pietvīkstu. Nē, atbildēju un novērsu skatienu.

Sasprindzinājumu pārtrauca tālīna skaņa no zvanu torņa. Simmons paklusi nolamājās. Esmu aizkavējies! viņš teica. Piedod, Lelli, bet man jāiet.

Lellis piecēlās un pakāra tehlieti pie sienas. Man tik un tā ir laiks pāriet pie lasīšanas, viņš teica. Aizgājis līdz polsterētajam krēslam, viņš apsēdās un atvēra grāmatu. Atved šo līdzi kādu citu reizi! Viņš pamāja uz mani, neatraudams skatienu no grāmatas. Man ar viņu vēl jāpastrādā.