Vieda vīra bailes

ČETRDESMIT CETURTĀ NODAĻA . Ķērājs

>

PAR SPĪTI Ambroza radītajiem sarežģījumiem, manai apsēstībai ar Arhīviem un daudzajiem neauglīgajiem ceļojumiem uz Imri, lai sastaptu Dennu, es tomēr pamanījos laikus pabeigt projektu, ko biju iesācis “Frakcijā”.

Es labprāt būtu gribējis, kaut manā rīcībā būtu vēl dažas dienkopas pārbaudēm un papildu darbībām. Taču man vienkārši nebija laika. Kār­tējo eksāmenu laika izloze bija jau tepat pie durvīm, un drīz pēc tam būs jāmaksā mācību nauda. Pirms varēju piedāvāt savu darbu pārdošanai, man bija vajadzīgs Kilvina apstiprinājums.

Tāpēc es ar diezgan bažīgu sirdi klauvēju pie Kilvina kabineta durvīm.

Artefakcijas maģistrs salīcis sēdēja pie sava darbgalda un uzmanīgi vilka ārā skrūves no kompresijas sūkņa bronzas apvalka. Nepaceldams galvu, viņš jautāja: Jā, Re’lar Kvout?

- Esmu pabeidzis, maģistr Kilvin, es vienkārši atbildēju.

Samirkšķinādams acis, viņš pacēla skatienu. Pabeidzis?

- Jā. Gribēju norunāt laiku, kad varētu jums to nodemonstrēt.

Kilvins sabēra skrūves paplātē un saberzēja plaukstas. Tādai vaja­dzībai es esmu brīvs kaut tūlīt.

Es pamāju ar galvu un cauri rosības pilnajai darbnīcai un garām “Novietnei” aizgāju uz atsevišķo telpu, kuru Kilvins bija man ierādījis. Izvilcis atslēgu, es atslēdzu smagās koka durvis.

Darbam šī telpa bija pietiekami plaša, un tai bija pašai sava uguns vieta, lakta, tvaiku nosūcējs, skalotājs un dažādas citas artefakcijas dar­bam vajadzīgas ierīces. Es biju pastūmis darbgaldu malā, lai atbrīvotu pusi telpas, atstājot pie sienas tikai dažas resnas salmu ķīpas.

Ķīpām priekšā no griestiem karājās rupji darināts putnubiedēklis. Biju uzvilcis tam savu pussadegušo kreklu un maisaudekla bikses. Klusībā vēlējos, kaut bikšu šūšanai un salmu vira piebāšanai iztērēto laiku būtu izmantojis dažām papildu pārbaudēm. Taču dziļākajā būtībā es esmu trupas aktieris, un tas allaž pakļauj manas pārejās vēlmes. Tāpēc nebiju spējis laist garām izdevību nodemonstrēt savas skatuviskās prasmes.

Aizvēru durvis, un Kilvins ziņkārīgi nopētīja telpu. Nolēmis, ka dar­bam jārunā par sevi pašam, es klusēdams izvilku stopu un pasniedzu to viņam.

Lācīgā maģistra seja sadrūma. Re’lar Kvout, viņš teica ar smagu pārmetumu balsi. Es gribu dzirdēt, ka tu neesi izšķiedis savu roku spējas, lai pilnveidotu tik atbaidošu riku.

- Varat man uzticēties, maģistr Kilvin! es teicu, gaidīdams, kad viņš to paņems.

Nomērojis mani ar ilgu, pētošu skatienu, Kilvins paņēma stopu un sāka to pētīt ar tāda cilvēka rūpību, kurš katru dienu veltījis darbam ar varbūtēji nāvējošām iekārtām. Viņš aptaustīja cieši novilkto stiegru un aplūkoja stopa metāla plecu.

Pēc vairākām garām minūtēm viņš pamāja ar galvu, ielika pēdu kāpsli un bez manāmas piepūles uzvilka stopu. Izklaidīgi prātoju, cik stiprs ir Kilvins. Mani pleci sāpēja, un rokas bija tulznainas pēc pēdējo dienu cīkstēšanās ar nepadevīgo darinājumu.

Iedevu viņam smago bultu, un ari to viņš uzmanīgi aplūkoja. Redzēju Kilvina sejā arvien lielāku neizpratni. Iemeslu es zināju. Stopam nebija nekādu redzamu pārveidojumu vai sigaldrijas. Tādu nebija ari bultai.

Kilvins ievietoja bultu stopā un, saraucis uzacis, paskatījās uz mani.

Ar izteiksmīgu žestu es norādīju uz salmu izbāzeni, cenzdamies izturēties ar lielāku pašpārliecību, nekā īstenībā jutu. Manas plaukstas bija nosvīdušas, un pakrūtē ņirbēja putniņi. Pārbaudes bija izdevušās nevainojami. Pārbaudes bija svarīgas. Pārbaudes bija tas pats, kas izrādei mēģinājums. Taču nozīme ir tikai tam, kas notiek skatītāju acu priekšā. To zina ikviens trupas aktieris.

Kilvins paraustīja plecus un pacēla stopu. Atspiests pret viņa masīvo plecu, tas izskatījās mazs, un viņš lēni un rūpīgi notēmēja. Izbrīnījies redzēju, ka viņš mierīgi ievelk elpu un lēni izelpo, nospiezdams mē­līti.

Stops nodrebēja, stiegra nostrinkšķēja, un bultas apveidi aizmiglojās.

Atskanēja ciets, metālisks tanks, un bulta apstājās gaisā, it kā tā būtu atsitusies pret neredzamu sienu. Tā grabēdama nokrita uz akmens grīdas istabas vidū, piecpadsmit pēdu attālumā no salmu izbāzeņa.

Es iesmējos, nespēdams apvaldīt prieku, un triumfējoši pacēlu gaisā rokas.

Izbrīnā savilcis uzacis, Kilvins paskatījās uz mani. Es pasmaidīju platu, gluži vai maniakālu smaidu.

Maģistrs pacēla bultu no grīdas un atkal to apskatīja. Pēc tam viņš to vēlreiz ielika stopā, notēmēja un nospieda mēlīti.

Tanks. Bulta otrreiz nokrita uz grīdas, aizslīdēdama mazliet sānis.

Šoreiz Kilvins atklāja trokšņa cēloni. Telpas tālākajā kaktā no gries­tiem karājās metāla priekšmets prāva lāktura lielumā. Tas šūpojās uz priekšu un atpakaļ un viegli griezās ap savu asi, it kā nupat kāds pa to būtu iesitis.

Noņēmu to no āķa un aizgāju atpakaļ pie darbgalda, kur gaidīja maģistrs Kilvins. Kas tas ir par priekšmetu, Re'lar Kvout? viņš ziņ­kāri jautāja.

Ar dobju žvadzoņu es noliku to uz galda. Vispārīgi runājot, maģistr Kilvin, tas automātiski iedarbināms kinētisks pretošanās rīks. Es lep­numā staroju. Konkrētāk runājot, tas aptur bultas.

Kilvins pieliecās, lai apskatītu to tuvāk, taču redzamas bija tikai ne­izteiksmīgas tumša metāla plātnes. Mans darinājums izskatījās pēc parasta, liela astoņmalu lāktura, kas viscaur veidots no metāla.

- Un kā tu to sauc?

Hi bija mana izgudrojuma daļa, kuru nebiju paveicis līdz galam. Do­mās biju pārcilājis simtiem vārdu, taču neviens nelikās īsti piemērots. “Bultu slazds” šķita pārāk ikdienišķs. “Ceļotāja draugs” bija prozaisks. “Bandīta lāsts” izklausījās smieklīgi melodramatisks. Ja es mēģinātu piešķirt savam darinājumam tādu vārdu, nevarētu vairs skatīties Kilvinam acīs.

- Ar nosaukumu man ir grūtības, es atzinos. Bet pagaidām es to saucu par bultu ķērāju.

- Hmm, Kilvins norūca. Ja gribam būt precīzi, tas bultu neķer.

- Es zinu, neapmierināts sacīju. Bet izvēlēties vajadzēja starp to un “žvadzekli”.

Kilvins iesāņus paskatījās uz mani, un viņa acīs jautās smaids. Va­rētu gaidīt, ka Elodina audzēknis apliecinās lielāku vārda došanas meis­tarību, Re’lar Kvout.

- Delivari atrada vieglu ceļu, maģistr Kilvin, es teicu. Viņš vien­kārši pagatavoja uzlabotu vārpstu un deva tai savu vārdu. Es nevaru šo te nosaukt par Kvoutu.

Kilvins klusi pasmējās. Taisnība. Viņš atkal pievērsās bultu ķērā­jam un ziņkārīgi to nopētīja. Kā tas darbojas?

Es pasmīnēju un izvilku lielu papīra rituli, uz kura rindojās diagram­mas, sarežģīta sigaldrija, metalurģijas simboli un sīkas kinētiskās kon­versijas formulas.

- Te ir divas galvenās daļas, es teicu. Pirmā ir sigaldrija, kas automātiski veido simpātisku saikni ar jebkuru tievu metāla priekšmetu, kas atrodas straujā kustībā, divdesmit pēdu attālumā. Teikšu atklāti, ka šie aprēķini man prasīja divas garas dienas.

Es uzsitu pirkstu pa atbilstošajām rūnām uz papīra lapas. Sākumā es domāju, ka ar to varētu būt diezgan. Man bija cerība: ja sasaistīšu tuvojošos bultu ar nekustīgu dzelzs gabalu, tas uzņems sevī bultas kus­tību un padarīs to nekaitīgu.

Kilvins papurināja galvu. Tas ir izmēģināts jau agrāk.

- Man to vajadzēja saprast jau pirms izmēģināšanas, es teicu.

Labākajā gadījumā tas uzņemtu tikai trešo daļu no bultas kustības spēka, un jebkurš, kas atrastos divu trešdaļu šāviena spēka attālumā, tik un tā smagi ciestu.

Norādīju uz kādu no shēmām. Īstenībā man bija vajadzīgs kaut kas tāds, kas spētu spiest bultu atpakaļ. Un spiest vajadzētu ļoti ātri un ļoti spēcīgi. Galu galā es izmantoju atsperes tēraudu lāču lamatām. Protams, pārveidotu.

Es paņēmu no galda rezerves bultas uzgali un attēloju tā kustību pretī bultu ķērājam. Pirmkārt, bulta nonāk tuvumā un izveido sasaisti. Otrkārt, lidojošās bultas kustības spēks iedarbojas uz atsperes sprūdu, gluži kā iekāpjot slazdā. Es skaļi noklakstināju pirkstus. Tad atspe­res uzkrātā enerģija izdara spiedienu uz bultu un to aptur vai pat atsit atpakaļ.

Kilvins klausīdamies māja ar galvu. Ja šis rīks pēc katra izman­tojuma ir jāiestāda no jauna, kā tas varēja apturēt manu otro bultu?

Es norādīju uz centrālo shēmu. Ja tas spētu apturēt tikai vienu bultu, no tā liela labuma nebūtu, es teicu. Tāpat kā tad, ja tas aptu­rētu tikai bultas, kas lido no vienas puses. Es to izveidoju tā, lai pēc kārtas darbotos astoņas atsperes. Un tam vajadzētu apturēt bultas, kas lido no dažādām pusēm vienlaikus. Mazliet vainīgi paraustīju plecus.

- Teorētiski. Man nav iznācis to pārbaudīt.

Kilvins paskatījās uz salmu izbāzeni. Abas manas bultas lidoja no vienas puses, viņš teica. Kā tika apturēta otrā, ja atspere bija jau palaista?

Es satvēru bultu ķērāju aiz gredzena, ko biju iestrādājis tam augšdaļā, un parādīju, cik brīvi tas riņķo. Tas karājas pie gredzena, kas griežas ap savu asi, es teicu. Pirmās bultas trieciens to iekustināja, tāpēc attiecīgajā vietā nonāca jauna atspere. Arī tad, ja tas nebūtu noticis, lidojošās bultas enerģija to sašūpotu, pavēršot pretī kādu neizlietotu atsperi. Kaut kas līdzīgs tam, kas notiek ar vēja rādītāju.

To es patiesībā nebiju ieplānojis. Tā bija veiksmīga sagadīšanās, taču es neredzēju iemeslu atklāt to Kilvinam.

Pieskāros sarkanajiem punktiem, kas bija redzami uz visām astoņām bultu ķērāja plaknēm. Šie punkti parāda, kuras atsperes ir izmantotas.

Izvilku no darbgalda apakšas metāla ierīci, kas izskatījās pēc vien­kārša dzelzs gabala ar pievienotu garu sviru. Tad parādīju Kilvinam bultu ķērāja apakšdaļā izveidoto caurumu ar astoņām šķautnēm. Ievietoju bultas uzgali ierīcē un spiedu kāju pret kāpsli, līdz dzirdēju spalgu klikt. Tad pagriezu bultu ķērāju un atkārtoju to pašu vēlreiz.

Kilvins noliecās, lai to paceltu, un pagrozīja to savās varenajās plauks­tās. Smags, viņš noteica.

- Tam vajadzēja būt masīvam, es paskaidroju. Stopa bulta spēj caururbt divas collas biezu ozolkoka plāksni. Man vajadzēja, lai atspere darbotos pretī vismaz ar trīskārt lielāku spēku, citādi tā nespētu apturēt bultu.

Kilvins izklaidīgi pakratīja bultu ķērāju, pacēlis to pie auss. Nekāds troksnis nebija dzirdams. Un ko tad, ja bultu uzgaļi nav gatavoti no metāla? viņš jautāja. Stāsta, ka Vi Sembi uzbrucēji lietojot krama vai obsidiāna bultas.

Pievērsu skatienu plaukstām un nopūtos. Jā… es lēni novilku. Ja bultu uzgaļi nebūs no kāda dzelzs paveida, bultu ķērājs neiedarbosies, kad bulta būs divdesmit pēdu atstatumā.

Kilvins kaut ko iecietīgi norūca un ar būkšķi nolika bultu ķērāju at­pakaļ uz galda.

- Tomēr tad, ja tā nonāks piecpadsmit pēdu atstatumā, es moži teicu, jebkurš ass akmens vai stikla gabals iedarbinās cita veida sasais­tes. Es piesitu pirkstu pie savas shēmas. Es ar to lepojos, jo biju tāl­redzīgi iegravējis iestrādātajos obsidiāna gabalos sigaldriju, kas domāta divkāršas stiprības stiklam. Tādējādi trieciens tos neiznīcinātu.

Kilvins ieskatījās shēmā, lepni pasmaidīja un guldzoši pasmējās.

- Labi. Labi! Un ja bultas uzgalis ir no kaula vai ziloņkaula?

- Tādam niecīgam Re'laram kā es netiek uzticētas kaulam paredzētās rūnas, es skumīgi atbildēju.

- Bet ja būtu? Kilvins neatlaidās.

- Tad es tās tomēr neizmantotu, es teicu, lai kāds bērns, kas met kūleņus, nejauši neiedarbinātu bultu ķērāju ar strauju galvas kustību.

Kilvins atzinīgi pamāja ar galvu. Man prātā bija auļojošs zirgs, viņš sacīja, bet šeit tu apliecināji atzīstamu gudrību. Parādīji, ka tev piemīt artefakcijas meistaram nepieciešamā piesardzība.

Es atkal pievērsos shēmai un pastiepu pirkstu. Vēl varu piebilst, maģistr Kilvin, ka cilindrisks koka gabals straujā kustībā iedarbinātu bultu ķērāju desmit pēdu attālumā. Es nopūtos. Tā nav teicama saikne, bet ar to pietiek, lai apturētu bultu vai vismaz to novirzītu.

Kilvins pieliecās un aplūkoja shēmu tuvāk. Viņa acis vairākas garas minūtes klejoja pa aprakstīto papīra lapu. Vai tas viss ir no dzelzs? viņš jautāja.

- Drīzāk no tērauda, maģistr Kilvin. Baidījos, ka dzelzs ilgākā laika posmā varētu izrādīties pārāk trausla.

- Un visas šis astoņpadsmit sasaistes ir iegravētas katrā atsperē? viņš jautāja un norādīja ar roku.

Es apstiprinoši pamāju ar galvu.

- Tā ir pamatīga spēku dubultošana, Kilvins teica, runādams drīzāk nevērīgi nekā pārmetoši. Daži teiktu, ka tas ir pārspīlējums.

- Man maz rūp, ko domā citi, maģistr Kilvin, es atbildēju. Man rūp, ko domājat jūs.

Viņš norūcās, atrāva skatienu no papīra un paskatījās uz mani.

- Man ir četri jautājumi.

Es gaidoši lūkojos viņā.

- Visupirmām kārtām, kāpēc tu izvēlējies gatavot tieši šo? viņš noprasīja.

- Nevienam nav jāmirst uzbrukumā uz ceļa, es noteikti atbildēju.

Kilvins brīdi gaidīja, bet man šajā sakarā nekas vairs nebija piebil­stams. Tad viņš paraustīja plecus un norādīja uz istabas otru malu.

- Otrkārt, kur tu dabūji… viņa pierē ievilkās nelielas rievas, Tevethem. Kur tu dabūji plakanloku?

Pēc šī jautājuma man sažņaudzās pakrūte. Biju naivi cerējis, ka Kil­vins, būdams keldietis, nezina, ka šeit, Kopvalstibā, tādi priekšmeti ir aizliegti. Biju cerējis, ka viņš to vienkārši nejautās.

- Es… es to sagādāju, maģistr Kilvin, izvairīgi sacīju. Man to vajadzēja, lai pārbaudītu bultu ķērāju.

- Kāpēc tu nevarēji izmantot parastu mednieka loku? Kilvins bargi vaicāja. Un izvairīties no nelikumīgu priekšmetu iegādes?

- Tas būtu par vāju, maģistr Kilvin. Man vajadzēja droši pārliecināties, ka šī konstrukcija apturēs jebkuru bultu, un šāds stops izšauj bultu ar lielāku spēku nekā citi.

- Modegas garais loks ir tikpat efektīvs kā plakanloks, Kilvins teica.

- Bet to es neprotu lietot, es atzinos. Un nopirkt tādu ar maniem līdzekļiem nebūtu ne mazākās iespējas.

Kilvins smagi nopūtās. Iepriekšējā reizē, kad tu pagatavoji zagļu lampu, tu ar labiem paņēmieniem pagatavoji sliktu lietu. Man tas nepa­tīk. Viņš paskatījās lejup uz shēmu. Šoreiz tu esi pagatavojis labu lietu ar sliktiem paņēmieniem. Tas ir labāk, bet nav gluži labi. Vislabāk būtu pagatavot labu lietu ar labiem paņēmieniem. Vai piekrīti?

Es pamāju ar galvu.

Viņš uzlika vienu masīvo plaukstu uz stopa. Vai kāds tev ir to redzējis?

Es papurināju galvu.

- Tādā gadījumā teiksim, ka tas ir mans un tu to izveidoji pēc mana ieteikuma. Tas pievienosies “Novietnes” krājumiem. Viņš bargi paskatījās uz mani. Un turpmāk, ja radīsies līdzīga vajadzība, tu nāksi pie manis!

Tas sāpīgi iedzēla, jo es biju iecerējis pārdot to atpakaļ Slītam. Tomēr varēja būt ari ļaunāk. Vismazāk es vēlējos nonākt sadursmē ar dzelzs likumu.

- Treškārt, es neredzu, ka tavā shēmā jebkur būtu minēta zelta vai sudraba stieple, viņš teica. Un nevaru ari iedomāties, kāds šādā ierīcē no tām būtu labums. Paskaidro, kāpēc tu “Novietnē” prasīji tādus materiālus!

Ar neparastu asumu es piepeši sajutu pie rokas kļaujamies gramma vēso metālu. Tajā bija iestrādāts zelts, taču to es Kilvinam nedrīkstēju sacīt. Man trūka naudas, maģistr Kilvin. Un man vajadzēja materiālus, kurus es nevarēju dabūt “Novietnē”.

- Piemēram, savu plakanloku.

Es pamāju ar galvu. Un salmus, un lāču lamatas.

- Viena aplama rīcība izraisa nākamo, Kilvins pārmetoši teica.

- “Novietne” nav naudas aizdevēju bodīte, un to nedrīkst tā izmantot! Es atceļu tavu atļauju saņemt dārgmetālus.

Noliecu galvu, cerēdams, ka izskatos pēc patiesa nožēlnieka.

' Turklāt par sodu tev būs divdesmit stundas jānostrādā “Novietnē”. Ja kāds jautā, tev atklāti jāpasaka, ko esi izdarījis. Un pastāsti, ka par sodu tev vajadzēja atmaksāt metālu vērtību un vēl divdesmit procentus. Ja tu izmanto “Novietni” kā augļotāja veikalu, tev jāmaksā tādi paši procenti kā augļotājam.

Es sarāvos, to dzirdēdams. Jā, maģistr Kilvin.

- Un visbeidzot, Kilvins teica, pagriezdamies un uzlikdams vienu pamatīgo plaukstu uz bultu ķērāja, kā tev šķiet, par cik šādu priekš­metu varētu pārdot, Re’lar Kvout?

Mana sirds krūtīs sāka straujāk dauzīties. Vai tas nozīmē, ka jūs apstiprināt to pārdošanai, maģistr Kilvin?

Lācīgais artefakcijas meistars neizpratnē paskatījās uz mani. Pro­tams, es to apstiprinu, Re’lar Kvout! Tas ir apbrīnojams izgudrojums. Tas ir pasaules pilnveidojums. Katru reizi, kad kāds redzēs tādu priekšmetu, viņš domās par to, kā artefakcijas māksla tiek izmantota cilvēku drošības labā. Viņš domās par' artefakcijas meistariem visu labāko, jo tie pratuši pagatavot tādu lietu.

Kilvins paskatījās lejup uz bultu ķērāju un domīgi savilka pieri. Bet, ja mēs gribam to pārdot, tai jānosaka cena. Ko tu ierosini?

Es biju apsvēris šo jautājumu jau sešas dienkopas. Patiesība bija pavi­sam vienkārša: es cerēju, ka izgudrojums man ienesis pietiekami daudz naudas, lai es varētu samaksāt mācību maksu un procentus Devi parādam. Pietiekami daudz naudas, lai es noturētos Universitātē vēl vienu dimestri.

- Es patiešām nezinu, maģistr Kilvin, es teicu. Cik jūs būtu gatavs maksāt, lai izvairītos no garas oša bultas, kas var caururbt jums plaušas?

Viņš klusi pasmējās. Manas plaušas ir gana vērtīgas, viņš sacīja.

Bet padomāsim citādā izteiksmē! Materiāli izmaksā… Kilvins ieska­tījās shēmā. Apmēram deviņus džotus. Vai mans aprēķins ir pareizs?

Tas bija nedabiski pareizs. Es atbildēju apstiprinoši.

- Cik stundu tev vajadzēja, lai to pagatavotu?

- Apmēram simts, es atbildēju. Varbūt simt divdesmit. Bet krietna daļa darba bija eksperimenti un pārbaudes. Nākamo es droši vien paga­tavotu piecdesmit vai sešdesmit stundās. Un, ja būs lējumi, tad vēl īsākā laikā.

Kilvins pamāja ar galvu. Mans ierosinājums ir divdesmit pieci talanti. Vai tev tā šķiet saprātīga cena?

Man aizrāvās elpa. Pat pēc tam, kad es samaksātu “Novietnei” par materiāliem un darbnīca paņemtu četrdesmit procentu komisijas naudu, mans ieguvums būtu sešreiz lielāks, nekā es varēju nopelnīt par klāja lampām. Tā bija gluži fantastiska summa!

Sāku paust jūsmīgu piekrišanu, bet tad man kaut kas iešāvās prātā. Tas bija sāpīgi, tomēr es papurināju galvu. Godīgi sakot, maģistr Kilvin, es labprātāk pārdotu to par zemāku cenu.

Kilvins izbrīnā savilka uzacis. Pircēji maksās! viņš pārliecinoši teica. Esmu redzējis, kā cilvēki maksā lielāku naudu par mazāk vēr­tīgām lietām.

Es paraustīju plecus. Divdesmit pieci talanti ir liela nauda, es sacīju. Drošība un sirdsmiers jādara pieejami ne tikai tiem, kuriem ir biezi maki. Es teiktu, ka astoņi talanti ir pietiekami daudz.

Kilvins veltīja man ilgu skatienu, tad pamāja ar galvu. Lai notiek pēc tava prāta! Astoņi talanti. Viņš pārlaida plaukstu pāri bultu ķērājam, gandrīz to noglāstīdams. Bet, tā kā šis ir pirmais un šobrīd vienīgais tāda veida priekšmets, es tev par to maksāšu divdesmit piecus talan­tus. Ievietošu to savā personīgajā kolekcijā. Viņš jautājoši piešķieba galvu. Lhinsatva?

- Lhin, es pateicīgi atbildēju un jutu, ka man no pleciem noveļas smaga nasta.

Kilvins pasmaidīja un pamāja uz galda pusi. Es gribētu ari vaļas brīžos pastudēt tavu shēmu. Vai tu varētu izgatavot man kopiju?

- Par divdesmit pieciem talantiem jūs varat dabūt oriģinālu, es smaidīdams atbildēju un pabīdīju papīra lapu viņam pretī.

* * *

Kilvins man izrakstīja kvīti un aizgāja, iespiedis padusē bultu ķērāju kā bērns jauniegūtu, mīļu rotaļlietu.

Steidzos ar savu papīra strēmeli uz “Novietni”. Vajadzēja nokārtot parādu par materiāliem, tostarp par zelta stiepli un sudraba stieņiem. Bet pat pēc tam, kad darbnīca paņēma savu komisijas naudu, man palika gandrīz vienpadsmit talantu.

Atlikušo dienas daļu es staigāju smaidīdams un svilpodams kā plān­prātiņš. Taisnība ir tiem, kas saka: smags maks dara vieglu sirdi.