Vieda vīra bailes

DEVIŅDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . asinis un rūtu rūgtums

SĒDĒJU ZĪDA spilvenos, juzdams, ka paškontrole izslid no mana tvē­riena, un manu miesu pārklāja auksti sviedri. Sakodu zobus un jutu sevi iegailējamies sīku dusmu liesmiņu. Visā līdzšinējā dzivē mans prāts bija bijis vienīgais, uz ko varēju paļauties, vienīgais, kas pilnībā piederējis man pašam.

Apjautu, ka mana apņēmība gaist un dabiskās vēlmes nomaina dzīv­nieciska dziņa, kas nav savienojama ar domāšanu un pakļaujas vienīgi iekārei.

Tas, kas manī vēl bija no Kvouta, trakoja dusmās, bet mans ķerme­nis atsaucās viņas aicinājumam. Kā baisā hipnozē jutu, ka rāpjos pāri spilveniem pie Felurianas. Mana roka atrada viņas slaido vidukli, un izmisīgās alkās es noliecos viņu skūpstīt.

Es niknumā gaudoju pats sava prāta sprostā. Esmu sists un pērts, cietis badu un naža dūrienus. Bet prāts vienmēr ir piederējis man, lai kas notiktu ķermenī vai apkārtējā pasaulē. Es triecos pret neredzama, nesataustāma krātiņa restēm, ko veidoja mēnesgaisma un iekāre.

Un man izdevās atturēt sevi no viņas. Elpa gluži kā bēgdama izlauzās man no krūtīm.

Feluriana gulēja spilvenos, pacēlusi galvu pret mani. Viņas lūpas bija bālas un brīnišķi veidotas. Viņas acis bija pa pusei pievērtas un alku pilnas.

Piespiedu sevi novērst skatienu no viņas, taču man nebija kurp rau­dzīties. Viņas kakls bija gluds un smalki veidots, un tā āda trīsēja strau­jajā asiņu pulsā. Viena krūts, apaļa un pilnīga, slējās augšup, otra bija viegli noliekusies līdzi ķermeņa slīpumam. Viņai elpojot, tās tikko jaušami cēlās un krita, mezdamas maigas ēnas uz viņas gleznās miesas. Aiz bāli sārtajām, pavērtajām lūpām es redzēju viņas zobu nevainojamo baltumu.

Aizvēru acis, taču tā bija vēl ļaunāk. Viņas ķermeņa karstums dedzi­nāja kā uguns. Zem plaukstas jutu viņas vidukļa samtaino ādu. Viņa mazliet sakustējās, un viena krūts viegli pieskārās manai ādai. Jutu uz kakla viņas elpu. Nodrebēju un jutu, ka manu miesu pārklāj sviedri.

Atkal atvēris acis, redzēju, ka viņa cieši raugās mani. Viņas sejā bija nevainīga, gandrīz aizskarta izteiksme, it kā viņa nesaprastu, kāpēc tiek atraidīta. Mēģināju iekvēlināt savu dusmu liesmiņu. Tā neviens ar mani nedrīkstēja rīkoties. Neviens! Piespiedu sevi netuvoties viņai. Daiļajā pierē ievilkās viegla svītra, it kā viņa būtu aizkaitināta, sadusmota vai sasprindzinājusi uzmanību.

Feluriana pastiepa roku un pieskārās manai sejai, vērīgi lūkodamās manī, it kā gribētu izlasīt kaut ko mana prāta dziļumos. Mēģināju atrau­ties, atcerēdamies, ko nozīmē viņas pieskāriens, bet mans ķermenis tikai nodrebēja. Sīkas sviedru lāses krita no manas pieres lejup uz spilveniem un viņas plakanā vēdera.

Viņa maigi pieskārās manam vaigam. Tikpat maigi es liecos viņu noskūpstīt, un tad piepeši kaut kas manī salūza.

Salūza, noklikstēja, un četri manas dzīves gadi pazuda nebūtībā. Pēkšņi es atkal biju Tarbeanas ielās. Trīs zēni, lielāki par mani, taukai­niem matiem un trulām, alkatīgām acīm, bija izvilkuši mani no salauztās redeļu kastes, ko izmantoju sev par naktsmītni. Divi spieda mani pie zemes, atlauzuši rokas aiz muguras. Es gulēju sasmakušā, ledaini aukstā peļķē. Bija ļoti agrs rīts, un debesīs vēl spīdēja zvaigznes.

Viens no zēniem ar plaukstu bija aizspiedis man muti. Tam nebija nozī­mes. Biju pavadījis Tarbeanā jau vairākus mēnešus. Zināju, ka nav jēgas kliegt pēc palīdzības. Labākajā gadījumā neviens to nedzirdēs un neatnāks. Sliktākajā gadījumā kāds atnāks, turklāt nevis viens, bet vairāki “palīgi”.

Divi zēni turēja mani cieši pie zemes. Trešais pārgrieza un norāva manas drēbes. Viņš pārgrieza man ādu. Uzbrucēji stāstīja, ko grasās ar mani darīt. Viņu atbaidošā, karstā elpa sitās man sejā. Viņi smējās.

Tur, Tarbeanā, gulēdams puskails un bezpalīdzīgs, es jutu sevi uzmu­tuļojam kādu neparastu sparu. Nokodu divus pirkstus no plaukstas, kas spieda manu muti. Dzirdēju kliedzienu un lamāšanos, un viens no uzbrucējiem aizstreipuļoja sānis. Pieliku visus spēkus, lai atbrīvotos no tā, kurš joprojām sēdēja man virsū. Dzirdēju, kā pārlūst mana roka, un svešais tvēriens atslāba. Es skaļi iegaudojos.

Nosviedu viņu no sevis. Joprojām kliegdams, piecēlos kājās, apģērba skrandām karājoties no pleciem. Notriecu vienu pretinieku zemē. Taustī­damies apkārt, atradu vaļīgu bruģakmeni un ar to pārlauzu viņam kāju. Atceros, kādu troksni tas izraisīja. Turpināju sist, līdz pārlauzu viņam abas rokas, tad ietriecu akmeni viņam galvā.

Paskatījies augšup, redzēju, ka zēns, kurš bija pārgriezis manas drē­bes un ievainojis mani, ir nozudis. Trešais uzbrucējs bija sakņupis pie sienas. Viņš spieda pie krūtīm asinīm noplūdušu plaukstu. Pustumsā redzēju viņa acu baltumus un pārbiedēto seju. Tad dzirdēju tuvojamies svešus soļus, nometu akmeni un skrēju, skrēju, skrēju…

Pēkšņi pēc daudziem gadiem es atkal biju pārtapis tajā mežonīgajā zēnā. Strauji atmetu galvu atpakaļ un neapzinātas esības dzīlēs atiezu zobus. Pašos dziļumos sajutu sevi kaut ko ļoti svarīgu. Sniedzos to satvert.

Mani viscaur pārņēma saspringts miers, kaut kas līdzīgs klusumam pirms vētras. Jutu, ka gaiss ap mani sāk kristalizēties.

Jutu laužamies sevī aukstumu. Kaut kur attālināti savācu sava prāta saskaldītās daļas un saliku tās kopā. Es biju Kvouts, ceļojošu aktieru trupas dalībnieks, dzimis un audzis Edema Rū cilts pārstāvis. Es biju Kvouts, Universitātes students, Elodina Re’lars. Es biju mūziķis Kvouts. Es biju Kvouts.

Es stāvēju, izslējies virs Felurianas.

Jutos tā, it kā šī būtu vienīgā reize manā mūžā, kad esmu pilnīgi nomodā. Visas kontūras izskatījās skaidras un asas, it kā es redzētu tās ar jaunām, citādām acīm. It kā man vispār nerūpētu, ko redz manas acis, un es skatītos pasaulē tieši un tikai ar savu prātu.

Dusošais prāts, manī atplaiksnīja kāda neskaidra atziņa. Tas vairs nav dusošs, es nodomāju un pasmaidīju.

Paskatījos uz Felurianu un tajā brīdī izpratu viņu līdz pat matu galiem. Viņa bija Fae valstības būtne. Viņai nerūpēja labais vai ļaunais. Gluži kā bērns viņa pakļāvās tikai savām vēlmēm. Bērns nenodarbina domas ar sekām, tāpat kā to nedara piepeša vētra. Feluriana bija līdzīga kā vienam, tā otram un reizē nebija līdzīga nevienam. Viņa bija mūžsena, nevainīga, varena un lepna.

Vai šeit bija kaut kas no Elodina pasaules skatījuma? Vai šī bija ma­ģija, par kuru viņš mēdza runāt? Nevis noslēpumi vai mīklaini triki, bet Taborlina Lielā maģija? Tā, kas vienmēr bija tepat, tikai es līdz šim brīdim to nespēju redzēt?

Tas bija skaistums.

Sastapu Felurianas skatienu, un pasaule kļuva lēna un gurda. Jutos tā, it kā būtu pagrūsts zem ūdens, it kā manī vairs nebūtu elpas. Tajā īsajā mirklī es kļuvu notrulināts un apdullis, it kā mani būtu ķēris zibens spēriens.

Neilgais mirklis pagāja, un apkārtne atkal sakustējās. Taču tagad, ieskatīdamies Felurianas mijkrēšļa acis, es viņu izpratu daudz dziļāk nekā līdz matu galiem. Šajā brīdī es viņu sapratu līdz pat kaulu sma­dzenēm. Viņas acis bija kā četras skaidri iezīmētas nošu līnijas. Manu prātu atkal spēji pārņēma viņas dziesma. Ievilku elpu un izdziedāju to četros spalgi skanīgos toņos.

Feluriana uzslējās sēdus. Viņa pārlaida plaukstu pār acīm un izrunāja vārdu, kas skanēja asi kā stikla lauska. Man galvā iedunējās sāpe, skarba kā pērkona grāviens. Redzeslauka malās uzzibsnīja tumsa. Sajutu mutē asiņu un rūgto rūtu garšu.

Pasaule atgriezās savā vietā, un es tik tikko noturējos kājās, neļau­dams sev krist.

Feluriana sarauca pieri. Iztaisnojās. Nostājās kājās. Saspringtu seju viņa paspēra soli uz priekšu.

Stāvēdama kājās, viņa neizskatījās nedz pārlieku gara, nedz biedējoša. Viņas galva tik tikko sniedzās man līdz zodam. Garie mati karājās lejup kā ēnains kūlis, taisns kā nazis, līdz gurna izliekumam. Viņa bija trausla, bāla un nevainojami skaista. Nekad neesmu redzējis tik valdzinošu seju, tik vilinošu muti, kas radīta skūpstiem. Viņa vairs nerauca pieri. Viņa pat nesmaidīja. Viņas maigās lūpas bija gaidošas un viegli pavērtas.

Viņa paspēra vēl vienu soli uz priekšu. Vienkāršā kājas kustība bija deja, nesamākslotais gurna slīdējums bija vilinošs kā uguns. Basās pēdas izliekums pauda tādu seksuālu spriedzi, kādu es savā jaunajā mūžā nekad nebiju pieredzējis.

Vēl viens solis. Pilnasinīgs, neapvaldīts smaids. Viņa bija brīnišķa kā mēness. Sievietes neatvairāmā vara kļāvās ap viņu kā mantija. Tā drebināja gaisu. Tā pletās aiz viņas kā plati, neredzami spārni.

Viņa stāvēja tikai rokas stiepiena attālumā, un es jutu, kā viņas vara piestrāvo gaisu. Iekāre uzbangoja manī kā jūra vētrā. Viņa pacēla roku. Viņa pieskārās man pie krūtīm. Es nodrebēju.

Mūsu skatieni sastapās, un es viņas acīs atkal izlasīju četras skaidras, mijkrēšļa toņos rakstītas dziesmas rindas.

Es tās nodziedāju. Hs izlauzās no manis kā putni, kas tikuši brīvā gaisā.

Piepeši mans prāts atkal noskaidrojās. Es ievilku elpu un nenovērsu skatienu no viņas acīm. Dziedāju atkal, un šoreiz mana dziesma bija spīva niknuma pilna. Izkliedzu četras spalgās dziesmas skaņas. Tās izskanēja spraigas, baltas un cietas kā dzelzs. Un to skanējumā es jutu, kā viņas vara nodreb un sabrūk, atstājot tukšajā gaisā tikai sāpes un dusmas.

Feluriana izbiedēta iekliedzās un tik piepeši apsēdās, ka to varēja noturēt par kritienu. Pievilkusi ceļgalus sev klāt, viņa sakņupusi sēdēja un skatījās manī platām, izbiedētām acīm.

Palūkojies apkārt, es ieraudzīju vēju. Ne tā, kā varētu ieraudzīt dūmus vai miglu. Es ieraudzīju pašu mūžam mainīgo vēju. Tas bija pazīstams kā senaizmirsta drauga seja. Iesmējos un izpletu rokas, sajūsminādamies par tā plūstošajiem apveidiem.

Pacēlu pie mutes saliektas plaukstas un iepūtu tukšajā saujā elpu. Skaļi izsaucu vārdu. Ar plaukstas kustībām saviju elpas plūsmu smalkā timekļa pavedienā. Tā aizplūda no manis kā vilnis, apmeta loku ap Felui lanu un ar sprakstu pārtapa sudraba liesmā, cieši ieskaujot viņu sava mainīgā vārda gūstā.

Tā es viņu turēju krietnu bridi. Feluriana raudzījās manī ar bailēm un neticību, un viņas tumšie mati plīvoja kā otra liesma sudraba liesmas iekšienē.

Tajā brīdī es sapratu, ka varu viņu nogalināt. Tas būtu tikpat vien­kārši kā aizsviest papīra lapu vējā. Taču šī doma šķebināja, un es jutos tā, it kā grasītos noraut tauriņam spārnus. Nogalināt viņu nozīmētu iznīcināt kaut ko neparastu un brīnišķīgu. Pasaule bez Felurianas kļūtu nabadzīgāka. Hda pasaule būtu daudz nepievilcīgāka. Tas būtu tikpat kā salauzt Iljena lautu. Tikpat kā nodedzināt bibliotēku un pielikt punktu savai dzīvei.

Tomēr nedrīkstēju aizmirst, ka uz spēles ir likta mana drošība un skaidrais saprāts. Šī pasaule, es spriedu, būtu interesantāka arī ar Kvoutu.

Bet nogalināt es viņu nespēju. Tas būtu nožēlojami. Savu jaunatklāto maģiju es nedrīkstēju pārvērst par miesnieka nazi.

Iesaucos vēlreiz, un vējš apsēdināja viņu spilvenos. Izdarīju rāvienam līdzīgu kustību, un sudraba liesma, kas iepriekš bija mana elpa, pārtapa sarautas dziesmas trijās skaņās un aizlidoja rotāties starp kokiem.

Es apsēdos. Viņa atlaidās pusguļus. Mēs vairākas minūtes raudzījā­mies viens otrā. Viņas acīs uzzibsnīja vispirms bailes, tad piesardzība un visbeidzot ziņkāre. Es redzēju savu atspulgu viņas acīs, guļam kailu starp spilveniem. Mana vara mirdzēja man pierē kā balta zvaigzne.

Tad es sajutu atslābumu. Aizmiršanos. Aptvēru, ka vēja vārds nav vairs man mutē, un paskatīdamies redzēju apkārt tikai tukšu gaisu. Ārēji centos saglabāt mieru, taču, šim vilnim aizplūstot, jutos kā lauta, kurai pārgrieztas stīgas. Mana sirds sažņaudzās tik skaudrā zaudējuma smeldzē, kādu nebiju izjutis kopš vecāku nāves.

Gaiss ap Felurianu tikko jaušami mirgoja, un es redzēju, ka viņas spēks pamazām atgriežas. Centos tam nepievērst uzmanību un drudžaini pūlējos paturēt kaut daļu no tā, ko biju iemācījies. Taču tas bija tikpat kā noturēt saujā smiltis. Ja jūs esat kādreiz sapnī lidojuši un pēc tam pamodušies ar sāpīgu vilšanos, apzinoties, ka to vairs nespējat, varat aptuveni nojaust, kā es jutos.

Pilienu pa pilienam mana vara aizplūda projām, līdz no tās nekas vairs nebija palicis. Jutu sevī lielu, sāpīgu tukšumu, tik mokošu, it kā būtu atklājis, ka mana ģimene nekad nav mani mīlējusi. Centos norīt kamolu rīklē.

Feluriana mani ziņkārīgi vēroja. Es joprojām redzēju savu atspulgu viņas acis, un zvaigzne manā pierē bija kļuvusi par sīku, spožu punktiņu. Tad sāka izgaist arī mans skaidrais dusošā prāta redzējums. Izmisis rau­dzījos uz pasauli sev visapkārt. Acis iepletis, centos paturēt atmiņā tās izskatu.

Un tad tas pazuda pavisam. Es nokāru galvu bēdās. Arī tādēļ, lai slēptu asaras.