Vieda vīra bailes

SIMT VIENPADSMITĀ NODAĻA . melis un zaglis

MĒS AR Šehinni atgriezāmies pie akmens ēku pudura, kur stāvēja Tempi, nervozi mīņādamies no vienas kājas uz otru. Tas apstiprināja manas aizdomas. Viņš nebija sūtījis Šehinni mani pārbaudīt. Viņa bija atradusi mani pati.

Kad pienācām pietiekami tuvu, Tempi pacēla labajā rokā zobenu ar lejup vērstu smaili. Ar kreiso roku viņš izdarīja kustību dziļa cieņa.

- Šehinni, viņš teica, es…

Šehinni pamāja, lai viņš tai seko, un iegāja zemajā akmens ēkā. Ar skatienu sameklējusi kādu zēnu, viņa teica: Atved šurp Karseretu! Zēns skriešus aizsteidzās projām.

Ziņkārība, es ar kustību vēstīju Tempi.

Viņš neskatījās uz mani. Dziļa nopietnība. Saglabā uzmanību. Mani nenomierināja tas, ka tādas pašas kustības viņš bija izdarījis ceļā uz Krosonu, kad šķita, ka esam uzskrējuši slēpnim. Ievēroju, ka viņa rokas viegli trīc.

Šehinni aizveda mani līdz atvērtām durvīm, kur mums pievienojās vēl kāda sieviete sarkanās algotņu drānās. Pamanīju viņai virs uzacīm un zoda tievas rētas. Tā bija Karsereta, tā pati sieviete, kuru bijām sastapuši ceļā uz Severenu un kura bija mani pagrūdusi.

Šehinni ar rokas mājienu raidīja abus algotņus tālāk, bet mani aptu­rēja turpat. Gaidi šeit. Tas, ko darīja Tempi, nebija labi. Es paklausīšos. Pēc tam nolemšu, kas darāms.

Es paliku stāvam, un viņa aizvēra durvis aiz sevis.

* * *

Nogaidīju stundu, tad divas. Sasprindzināju dzirdi, taču neviena skaņa no durvju otras puses nesasniedza manas ausis. Garām pa gaiteni pagāja daži cilvēki: divi ģērbušies sarkanajā algotņu apģērbā, viens pašaustās pelēkās drānās. Visi tie pārlaida skatienu maniem matiem, tomēr attu­rējās no uzbāzīgas vērošanas.

Mēs nepārmijām smaidus un galvas mājienus, kā pieņemts barbaru vidū; es saglabāju neizteiksmīgu seju, atbildēju uz atturīgajām sveicienu kustībām un vairījos no acu kontakta.

Kad bija pagājušas mazliet vairāk nekā trīs stundas, durvis atvērās un Šehinni aicināja mani iekšā.

Iegāju labi apgaismotā istabā ar apstrādāta akmens sienām. Tā bija apmēram tik liela kā prāva viesnīcas guļamistaba, bet izskatījās vēl plašāka, jo tajā nebija gandrīz nekādu vērā ņemamu mēbeļu. Pie vienas sienas stāvēja maza dzelzs krāsniņa, kas izstaroja tīkamu siltumu, un vidū cits pret citu aptuvenā aplī bija salikti četri krēsli. Trijos no tiem sēdēja Tempi, Šehinni un Karsereta. Pēc Šehinni mājiena es apsēdos ceturtajā.

- Cik daudzus tu esi nogalinājis? Šehinni jautāja. Viņas tonis bija citāds nekā iepriekš. Valdonīgs. Tāds pats tonis, kādā bija runājis Tempi, kad mēs apspriedām lethani.

- Daudzus, es nevilcinādamies atbildēju. Reizēm varbūt esmu neat­tapīgs, tomēr zinu, kad mani pārbauda.

- Cik daudzi ir daudzi? Tas nebija aicinājums paskaidrot tuvāk. Tas bija jauns jautājums.

- Ja nogalina cilvēku, arī viens ir daudz.

Viņa tikko jaušami pamāja ar galvu. Vai tu esi nogalinājis cilvēkus ārpus lethani?

- Varbūt.

- Kāpēc tu nesaki “jā” vai “nē”?

- Tāpēc, ka neesmu vienmēr skaidri izpratis lethani.

- Un kāpēc tā?

- Tāpēc, ka lethani mācība vienmēr nav skaidra.

- Kas dara lethani skaidru?

Bridi vilcinājos, kaut gan zināju, ka tas nav vēlams. Skolotāja vārdi.

^ Vai lethani var iemācīt?

Sāku izdarīt kustību nenoteiktība, bet tad atcerējos, ka šeit roku valoda nav vietā. Varbūt, es atbildēju. Es to nevaru.

Tempi mazliet sakustējās savā krēslā. Kaut kas negāja labi. Tā kā neko labāku nevarēju iedomāties, es dziļi ievilku elpu, atslābinājos un uzmanīgi ievirzīju prātu Virpuļojošā Lapā.

- Kurš zina lethani? Šehinni jautāja.

- Vēja nesta lapa, es atbildēju, kaut gan, godīgi sakot, nevaru pa­skaidrot, ko ar to biju domājis.

- No kurienes nāk lethani?

- No turienes, kur dzimst smiekli.

Brīdi vilcinājusies, Šehinni jautāja: Kā cilvēks seko lethani?

- Kā cilvēks seko mēnesim?

Kopā ar Tempi pavadītais laiks man bija iemācījis novērtēt dažādu veidu pauzes, ar kurām var akcentēt sarunu. Ademu valodā ar klusumu var pateikt tikpat daudz, cik ar vārdiem. Ir piesātināta pauze. Pieklājības pauze. Apjukuma pauze. Ir pauze, kas pasaka nepateikto, pauze, ar kuru atvainojas, pauze, kas piešķir uzsvaru…

Šī pauze bija piepešs tukšums sarunas vidū. Tas bija ievilktas elpas tukšums. Es nojautu, ka esmu pateicis kaut ko ļoti gudru vai kaut ko ļoti muļķīgu.

Šehinni sakustējās krēslā, un oficiālā gaisotne izzuda. Juzdams, ka ejam tālāk, es ļāvu prātam iziet no Virpuļojošās Lapas.

Šehinni pagriezās pret Karseretu. Ko tu teiksi?

Karsereta visu laiku bija sēdējusi kā statuja neizteiksmīga, mēma un nekustīga. Es saku to pašu, ko iepriekš. Tempi ir netinad mūs visus. Viņš ir jāizslēdz. Tāpēc mums ir savi likumi. Neievērot likumu nozīmē to dzēst.

- Akli sekot likumam nozīmē būt vergam, Tempi ātri sacīja.

Šehinni ar kustību pauda ass pārmetums, un Tempi samulsis pietvīka.

- Bet tas tur, Karsereta pamāja uz mani, viņš nav no Ademres. Labākajā gadījumā viņš ir muļķis. Sliktākajā gadījumā melis un zaglis.

- Un tas, ko viņš šodien teica? Šehinni jautāja.

- Suns spēj riet trīs reizes, nemācēdams skaitīt.

Šehinni pagriezās pret Tempi. Izteikdamies ārpus kārtas, tu zaudēji savu iespēju izteikties. Tempi atkal pietvīka, viņa lūpas nobāla, un viņš visiem spēkiem centās saglabāt savaldību.

Šehinni dziļi ievilka elpu un lēni izelpoja. Ketans un lethani ir tas, kas mūs dara par Ademres cilti, viņa teica. Barbars nedrīkst zināt par ketanu. Gan Tempi, gan Karsereta sakustējās, bet Šehinni pacēla roku. Tajā pašā laikā iznīcināt cilvēku, kurš izprot lethani, ir nepareizi. Lethani sevi neiznīcina.

“Iznīcināt” viņas mutē skanēja ļoti nevērīgi. Cerēju, ka varbūt esmu nepareizi sapratis šī ademu vārda dziļāko būtību.

Šehinni turpināja: Daži varētu teikt: “Šim pietiek! Nemāciet viņam lethani, jo tas, kam ir zināšanas par lethani, spēj pārvarēt visu.”

Šehinni bargi paskatījās uz Karseretu. Bet es neesmu no tiem, kuri tā teiktu. Manuprāt, pasaule būtu labāka, ja tajā būtu vairāk no lethani. Jo lethani dod ne tikai varu; lethani dod viedu prātu, kā šo varu izmantot.

Sekoja ilgs klusums. Kamols man māgā savilkās arvien ciešāks, un es visiem spēkiem pūlējos saglabāt mierīgu ārieni. Es domāju, Šehinni beidzot teica, ka varbūt Tempi tomēr nav maldījies.

Tas izklausījās tālu no atklātas atzinības, bet Karseretas spēji sastin­gusī mugura un Tempi lēnā, atvieglotā izelpa ļāva man domāt, ka tieši tāda ir bijusi mūsu cerība.

- Es nodošu viņu Vašetai, Šehinni teica.

Tempi sastinga. Karseretas žests bija plašs un izteiksmīgs kā plān­prātīgā smaids: atzinība.

Tempi balss skanēja saspringti. Tu nodosi viņu Kalvei? Viņa roka ziboši sakustējās. Cieņa. Noliegums. Cieņa.

Šehinni piecēlās kājās, apliecinādama, ka saruna beigusies. Kurš būtu vēl labāks? Kalve pārliecināsies, vai viņš ir dzelzs, ko vērts kalt.

To teikusi, Šehinni pavilka Tempi sānis un īsu bridi runāja ar viņu divatā. Viņa viegli pārlaida plaukstas Tempi rokām. Viņas balss bija pārāk klusa pat manām labi trenētajām noklausītāja ausīm.

Es stāvēju blakus savam krēslam, pieklājīgi gaidīdams turpmāko. Tempi šķita zaudējis visu agrāko cīņas sparu, un viņa kustības vienmuļā ritmā pauda vienu un to pašu: piekrišana un cieņa.

Karsereta stāvēja attālāk un cieši skatījās uz mani. Viņas seja bija rāma un bezkaislīga, bet acīs gailēja dusmas. Paslepšus no pārējiem diviem viņa ar nolaisto roku izdarīja vairākas neuzkrītošas kustības. Vie­nīgā, ko es sapratu, nozīmēja riebums, bet es gluži labi varēju atminēt pā­rējās.

Par atbildi izdarīju kustību, kas nepiederēja pie ademu ķermeņa valo­das. Taču, redzēdams, kā samiedzas Karseretas acis, es nojautu, ka viņa ir gluži labi sapratusi tās nozīmi.

Trīs reizes spalgi noskanēja zvans. Pēc brīža Tempi noskūpstīja Še­hinni rokas, pieri un muti. Tad viņš pagriezās un ar rokas mājienu aici­nāja mani sekot.

Mēs kopā aizgājām līdz lielai istabai ar zemiem griestiem. Tajā bija daudz cilvēku, un gaisā valdīja ēdiena smarža. Tā bija ēdamzāle ar gariem galdiem un tumša koka soliem, kas laika gaitā ieguvuši gludu spīdumu.

Es gāju līdzi Tempi un uzliku ēdienu uz gluda koka šķīvja. Tikai tad aptvēru, cik ļoti man gribas ēst.

Pretēji gaidītajam šī ēdamzāle nepavisam nelīdzinājās Universitātes “Ēstūzim”. Tā bija krietni klusāka, un ēdiens bija daudz labāks. Baudī­jām svaigu pienu un liesu galu; es spriedu, ka tā varētu būt kazas gaļa. Galdā bija ciets, pikants siers un mīksts, krēmīgs siers, un divu veidu maize, vēl silta pēc cepšanas. Bija dabūjami āboli un zemenes. Uz visiem galdiem brīvi stāvēja sālnīcas, un katrs varēja lietot sāli, cik vēlējās.

Savādi bija atrasties istabā, kurā visapkārt skanēja ademu valoda. Cilvēki sarunājās tik klusi, ka es nespēju izšķirt atsevišķus vārdus, taču redzēju viņu roku zibošās kustības. Kaut gan saprast es spēju tikai vienu no katriem desmit žestiem, neparasti bija vērot dažādās, mainīgās emo­cijas sev apkārt: uzjautrinājums. Dusmas. Samulsums. Noliegums. Riebums.

Sevī prātoju, cik daudz no tā visa varētu attiekties uz mani, barbaru viņu vidū.

Apkārtējo pulkā bija vairāk sieviešu un nepieaugušu bērnu, nekā biju gaidījis. Dažām mugurā bija pazīstamās asinssarkanās algotņu drēbes, tomēr vairāk bija tādu, kas ģērbušās vienkāršās, pelēkās drānās, kādas biju redzējis pastaigas laikā ar Šehinni. Pārējo vidū pamanīju arī baltu kreklu un pārsteigts attapos, ka tā ir pati Šehinni, kas ēd kopā ar visiem pārējiem.

Neviens atklāti neblenza uz mani, taču visi skatījās. Liela uzmanība tika veltīta maniem matiem, un tas bija gluži saprotami. Istabā bija piecdesmit galvu ar smilškrāsas matiem: dažas tumšākas, dažas gaišā­kas, citas nosirmojušas. Es vienīgais izcēlos to vidū kā degoša svece.

Mēģināju ievilkt Tempi sarunā, taču viņš atturējās un visu uzmanību veltīja ēdienam. Tempi nebija piekrāvis šķīvi tik pilnu kā es un apēda tikai nelielu daļu no paņemtā ēdiena.

Tā kā laiku neaizpildīja sarunas, es paēdu ātri. Kad mans šķīvis bija tukšs, Tempi beidza izlikties ēdam un mēs devāmies projām. Iziedams no istabas, jutu, ka man mugurā urbjas vairāki duči skatienu.

Tempi izveda mani pa vairākiem gaiteņiem, līdz nonācām pie kādām durvīm. Viņš tās atvēra, un es ieraudzīju mazu istabiņu ar logu un gultu. Turpat atradās mana lauta un ceļamaiss. Zobena nebija.

- Tev būs cits skolotājs, Tempi beidzot teica. Dari, ko vari. Izturies pieklājīgi. Tavs skolotājs izlems svarīgus jautājumus. Nožēla. Mani tu neredzēsi.

Viņš bija acīmredzami noraizējies, bet es nezināju, ko sacīt, lai viņu nomierinātu. Tāpēc tikai īsi apskāvu viņu, un šķita, ka viņš to uztver labvēlīgi. Tad viņš pagriezās un, neteicis ne vārda, izgāja ārā.

Palicis istabā viens, es noģērbos un likos gulēt. Šķiet, atbilstoši būtu sacīt, ka es mētājos un vārtījos, neziņā raizēdamies par to, kas gaidāms. Tomēr vienkāršā patiesība ir tāda, ka es biju pārguris un gulēju ciešā miegā kā jaunpiedzimis bērns pie mātes krūts.