Vieda vīra bailes

SIMT SEŠPADSMITĀ NODAĻA . augstums

BIJU GANDRĪZ vai ērti iejuties Haertas apstākļos. Mana valodas prasme arvien vairāk uzlabojās, un es vairs nejutos tik nošķirts no pārējiem, kopš spēju pārmīt ar tiem īsas laipnību izpausmes. Vašeta reizēm ēda kopā ar mani, palīdzēdama man nejusties gluži kā izraidītajam.

Šo rītu bijām pavadījuši treniņos ar zobenu, un tas nozīmēja vieglu dienas sākumu. Vašeta joprojām skaidroja man, kā zobens iekļaujas ketanā, un pašas cīņas vingrinājumi bija samērā īsi un reti. Dažas stundas vēlāk pievērsāmies ademu valodas mācībām un pēc tam atgriezāmies pie zobenu cīņām.

Pēc pusdienām atsākām plaukstu treniņus. Es nespēju atvairīt pārlie­cību, ka vismaz šajā jomā man ir diezgan labi panākumi. Pēc pusstundas Vašeta ne vien smagi elpoja, bet sāka arī svīst. Skaidrs, ka es joprojām nebiju viņai nopietns pretinieks, tomēr pēc daudzām pazemojošas nevē­rības dienām viņa beidzot bija spiesta drusciņ piepūlēties, lai saglabātu savu pārākumu.

Tā nu mēs turpinājām cīnīties, un pēkšņi es pamanīju, ka viņa… kā lai to izsmalcināti pasaka? Viņa brīnumjauki smaržoja. Nevis pēc māks­līgām smaržām vai puķēm, vai kaut kā tamlīdzīga. Viņa smaržoja pēc tīriem sviedriem, eļļota metāla un samīdītas zāles, kurā es viņu pirms kāda laika biju nosviedis. Ta bija patīkama smarža. Viņa…

Laikam jau neizdosies to izsmalcināti aprakstīt. Patiesībā es gribēju sacīt, ka viņa smaržoja pēc seksa. Nevis tādā nozīmē, it kā nupat būtu ar to nodarbojusies, bet it kā tā būtu pati viņas esība. Kad viņa pie­nāca man saķeršanās tuvumā, viņas smarža līdz ar augumu, kas spiedās pret manējo… īsu mirkli es jutos tā, it kā man galvā būtu noklikšķējis kāds slēdzis. Spēju domāt tikai par to, kā skūpstu viņas muti, iekožos viņas kakla maigajā ādā, rauju nost viņas drēbes un laizu viņas svied­rus…

Protams, neko tādu es nedarīju. Taču tajā brīdi gribēju to par visu vairāk pasaulē. Atskatoties atpakaļ, tas šķiet mulsinoši, tomēr es nepū­lēšos aizbildināties; varu atgādināt tikai to, ka biju spēcīgs un veselīgs puisis pašā jaunības briedumā. Un viņa bija pievilcīga sieviete, kaut arī gadus desmit vecāka par mani.

Turklāt vēl jāatceras vienkāršais fakts, ka no Felurianas mīlošajiem skāvieniem un pēc tam no Losijas kaislīgajiem skāvieniem biju nokļuvis Tempi ilgajos, skarbajos treniņos ceļojumā uz Haertu. Tas nozimēja, ka trīs dienkopas biju nemitīgi juties pārguris, noraizējies, apmulsis un izbiedēts pēc kārtas vai vienlaikus.

Tagad nekā tamlīdzīga nebija. Vašeta bija laba skolotāja un rūpējās, lai es būtu atpūties un justos pēc iespējas ērti. Mana pašpārliecība par savām spējām auga, un kopā ar viņu es jutos arvien brīvāk.

Ja ņem vērā visus šos apstākļus, par manu reakciju nav jābrīnās.

Tomēr tobrīd es jutos tik iztrūcies un samulsis, kā var justies tikai jauns cilvēks. Pietvīcis un murminādams atvainošanos, atkāpos no Vašetas tālāk. Centos noslēpt savu acīmredzamo uzbudinājumu un tādējādi tikai pievērsu tam vēl lielāku uzmanību.

Vašeta paskatījās lejup uz to, ko manas rokas veltīgi pūlējās aizsegt.

- Labi, es uzskatīšu to par komplimentu, nevis par jaunu, savdabīgu uzbrukuma paņēmienu.

Ja no kauna varētu nomirt, tas ar mani būtu noticis.

- Vai tu vēlies tikt ar to galā pats? Vašeta nepiespiesti noprasīja.

- Vai labāk gribētu partneri?

- Kā, lūdzu? es apstulbis atjautāju.

- Beidz! Viņa pamāja uz manām rokām. Pat tad, ja tev izdotos novērst domas no tā, tas tik un tā izsitīs tevi no līdzsvara. Viņa klusi, guldzoši pasmējās. Tev vajadzēs par to parūpēties, pirms mēs turpinām mācības. Varu atstāt to tevis paša ziņā, vai arī mēs varam atrast ērtu vietu un divatā noskaidrot, kurš par kuru ir pārāks.

Nevērīgais tonis pārliecināja mani, ka esmu viņu pārpratis. Tad viņa paskatījās uz mani ar viszinīgu smīnu, un es aptvēru, ka esmu sapratis pilnīgi pareizi.

- Tur, no kurienes es nāku, audzēknis ar skolotāju nekad… Sasto­mījos, meklēdams pieklājīgus vārdus, lai izlīdzinātu radušos situāciju.

Vašeta pabolīja acis, un aizkaitinātā izteiksme izskatījās dīvaini neie­derīga ademietes sejā. Vai jūsu skolotāji un audzēkņi nekad necīnās? Nesarunājas? Nekad neēd kopā?

- Bet tas… es mēģināju sacīt, tas…

Viņa nopūtās. Kvout, tev kaut kas jāatceras! Tu nāc no barbaru zemes. Liela daļa no uzskatiem, ar kuriem tu esi uzaudzis, ir pilnīgi bezjēdzīgi un ačgārni. Un jo īpaši tās dīvainās paražas, ko jūs, barbari, esat uzbūvējuši ap seksu.

- Vašeta, es…

Viņa ar asu kustību mani pārtrauca. Lai ko tu teiktu, es visu to neapšaubāmi esmu dzirdējusi agrāk no sava karaliskā dzejnieka. Bet dienai ir tikai noteikts gaismas stundu daudzums. Tāpēc es tev jautāju: vai tu vēlies seksu?

Bezpalīdzīgi paraustīju plecus, zinādams, ka nav jēgas to noliegt.

- Vai tu vēlies seksu ar mani?

Es joprojām jutu viņas smaržu. Tajā brīdī es to vēlējos vairāk nekā jebko citu. Jā.

- Vai tu esi brīvs no slimībām? viņa nopietni jautāja.

Pamāju ar galvu, juzdamies pārāk izsists no sliedēm, lai atklātais jautājums mani iztrūcinātu.

- Ļoti labi. Ja pareizi atceros, tepat netālu ir ērts, sūnām apaudzis aizvēja klajums. Viņa devās augšup tuvējā paugurā, pirkstiem darbo­joties ap sprādzi, kas turēja zobena maksti pie pleca. Nāc līdzi!

Atmiņa viņu nebija vīlusi. Zem divu koku nolīkušajiem zariem, blakus nelielai klintij, pletās mīksta sūnu gulta, ko biezi krūmi aizsargāja no vēja.

Tūlīt kļuva skaidrs, ka Vašeta nebūt nav iecerējusi dīku pēcpusdienas gulšņāšanu koku paēnā. Netaisni būtu sacīt, ka viņa bija auksti lietišķa, jo Vašetas smiekli allaž skanēja brīvi un nepiespiesti. Taču viņā nebija nekādas koķetērijas vai kautrības.

Bez jebkādas valšķības viņa novilka sarkano algotnes apģērbu, at­segdama vairākas rētas un rūdītu, kalsnu ķermeni ar stiegrainiem mus­kuļiem. Taču tas nenozīmē, ka viņas augumam trūktu pievilcīgo sievietes apaļumu. Tad viņa pazobojās, ka es blenžot tā, it kā nekad nebūtu redzējis kailu sievieti, kaut gan vienkāršā patiesība bija tāda, ka es nekad nebiju redzējis sievieti stāvam kailu spožā dienasgaismā.

Kad es, pēc Vašetas domām, izģērbos pārāk lēni, viņa atkal iesmējās un pazobojās par manu biklumu. Pienākusi klāt, viņa izģērba mani kailu kā noplūktu cāli, tad noskūpstīja manas lūpas, un siltais augums cieši piekļāvās pie manējā.

- Es nekad neesmu skūpstījis sievieti, kas būtu vienā augstumā ar mani, nomurmināju, kad pārtraucām skūpstu, lai atvilktu elpu. Tas ir citāds pārdzīvojums.

- Redzi nu, es esmu tava skolotāja arī citās jomās, viņa teica.

- Nākamā mācība, kas tev jāielāgo, ir tāda: visām sievietēm guļus stāvoklī ir vienāds augstums. Protams, par jūsu dzimumu to pašu nevar sacīt. Ļoti svarīgs ir vīrieša noskaņojums un dabas dāvanas.

Vašeta pavilka mani aiz rokas, un mēs abi apgūlāmies mīkstajās sūnās. Redzi nu! viņa teica. Tā jau es domāju. Tagad tu esi augstāk par mani. Ceru, ka tas tev ļauj justies brīvāk.

* * *

Kad mēs ar Vašetu atgriezāmies no koku pudura treniņu vietā, biju sagatavojies, ka mūsu attiecībās būs ienākusi zināma neveiklība, un jutos izbrīnījies, ka nekā tamlīdzīga nebija. Vašetas izturēšanās nebija pēkšņi kļuvusi koķetāka, un labi, ka tā, jo es nebūtu zinājis, kā uz to atbildēt. Viņa neizrādīja arī nekādu tieksmi izturēties pret mani ar jaun­atklātu maigumu. To es pilnīgi sapratu pēc tam, kad viņa piekto reizi bija pamanījusies novērst manu uzmanību no aizsardzības, trāpīt man ar Augšupskrejošo Pērkonu un sparīgi nosviest mani zemē.

Visā visumā viņa izturējās tā, it kā nekas neikdienišķs nebūtu noticis. Tas nozīmēja vai nu to, ka nekas neikdienišķs patiešām nebija noticis, vai ari bija noticis kaut kas ārkārtīgi neikdienišķs un viņa to uzsvērti ignorēja.

Tas savukārt nozīmēja, ka vai nu viss ir labi, vai ari viss ir sagājis pilnīgi greizi.

Vēlāk, vienatnē ēzdams vakariņas, domās pārcilāju to, ko zināju par ademiem. Viņiem nebija barjeru attiecībā uz kailumu. Fizisku saskarša­nos viņi neuzlūkoja par īpaši intīmu parādību. Vašeta bija izturējusies ļoti nevērīgi gan pirms, gan pēc mūsu saskarsmes, gan arī tās laikā.

Atcerējos kailo ademu pāri, kam pirms dažām dienām biju nejauši uzskrējis virsū. Viņi bija satrūkušies, bet nebija jutušies neveikli.

Acīmredzot seksu šeit uzlūkoja citādi. Tomēr konkrētās atšķirības es nezināju. Tas nozīmēja, ka nezināju ari to, kā pieklājas izturēties. Un tas savukārt nozīmēja, ka darīt to, ko es daru, ir tikpat bīstami kā staigāt aizsietām acīm. Vai, precīzāk izsakoties, skriet aizsietām acīm.

Parasti savus nezināmos jautājumus par ademu kultūru es uzdevu Vašetai. Viņa bija mans pārbaudes akmens un izziņas avots. Taču šoreiz es jutu, ka tāda saruna pārāk viegli var aiziet nevēlamā virzienā, un Vašetas labvēlība bija vienīgais, kas varēja glābt mani no pirkstu zaudēšanas.

Līdz maltītes beigām es biju izprātojis, ka pats prātīgākais būtu vien­kārši sekot Vašetas norādījumiem. Viņa taču bija mana skolotāja.