Vieda vīra bailes

SEŠDESMIT PIRMĀ NODAĻA . panātre

PĒC CEĻOJUMA uz Severenu es noliku lautu un futrāli savā istabā un, cik aši vien spēdams, steidzos uz Alverona privātajām telpām. Steipss neizskatījās priecīgs, mani ieraugot, tomēr aizveda mani pie maera tikpat pieklājīgi un lietpratīgi kā vienmēr.

Alverons gulēja nekustīgs un nosvīdis, un palagi ap viņu bija savijušies grīstē. Tikai tagad es pamanīju, cik ļoti viņš ir novājējis. Viņa rokas un kājas bija stiegrainas un ādas krāsa kļuvusi bāli zaļgana. Kad iegāju istabā, viņš uzmeta man naidīgu skatienu.

Steipss sakārtoja maera palagus piedienīgāk un palīdzēja viņam uzslieties sēdus, aizlikdams aiz muguras spilvenus. Maers stoiski pacieta šīs rūpes un tad teica: Paldies, Steips! Viņa tonis liecināja, ka sulainis var iet projām, un Steipss aiziedams uzmeta man nepārprotami ne­laipnu skatienu.

Piegāju pie maera gultas un izņēmu no apmetņa kabatām vairākas atnestās lietas. Es dabūju visu, kas vajadzīgs, jūsu gaišība. Tiesa, ne gluži visu, ko biju cerējis. Kā jūs jūtaties?

Viņš uzmeta man skatienu, kas izteica ārkārtīgi daudz. Tev vajadzēja sasodīti ilgu laiku, lai atgrieztos! Kamēr tu biji projām, atnāca Kaudiks.

Centos apspiest bažas, kas sariesās pakrūtē. Un kas notika?

- Viņš man jautāja, kā es jūtoties, un es teicu taisnību. Viņš ieskatījās man acīs un rīklē un jautāja, vai es esot vēmis. Atbildēju, ka jā, un teicu, ka gribu vēl zāles un lai mani liek mierā. Viņš aizgāja un kaut ko atsūtīja.

Jutu sevī uzbangojam panikas vilni. Vai jūs to izdzērāt?

- Ja tu vēl ilgāk būtu kavējies projām, es būtu to darījis, un pie velna visus tavus spoku stāstus! Viņš izvilka no spilvena apakšas citu pudelīti. Nesaprotu, kādu ļaunumu tas var nodarīt. Es tikpat jau jūtu, ka mirstu! Viņš nikni iegrūda to man rokā.

- Ceru, ka spēšu kaut ko vērst par labu, jūsu gaišība. Atcerieties, ka šī nakts būs visgrūtākā. Rītdiena būs nepatīkama. Pēc tam vajadzētu kļūt labāk.

- Ja es tik ilgi nodzīvošu, viņš izgrūda.

Kaut gan tās bija pazīstamas, sīkumainas slima cilvēka žēlabas, tās tik precīzi atspoguļoja manas domas, ka es jutu pār muguru pārskrienam

saltas tirpas. Iepriekš nebiju iedomājies, ka maers, par spīti maniem pūliņiem, varētu nomirt. Taču tagad, redzēdams viņu tik vārgu, pelēku un drebošu, es aptvēru patiesību: viņš šo nakti patiešām var neizturēt.

- Vispirms iedzeriet šo, jūsu gaišība! Es izvilku alkoholam pare­dzēto pudeli.

- Brendijs? Alverons jautāja ar apslāpētu cerību balsī. Es papurināju galvu un izvilku korķi. Paodis to, viņš saviebās un atslīga spilvenos.

- Pie Dieva zobiem! It kā ar miršanu vēl nebūtu diezgan! Mencu aknu eļļa?

Es nopietni apstiprināju. Ieņemiet divus kārtīgus malkus, jūsu gai­šība! Tas pieder pie jūsu ārstēšanas.

Alverons nepakustējās. Es nekad neesmu spējis dabūt to iekšā, un pēdējā laikā man nāk atpakaļ pat tēja. Neesmu ar mieru ciest elles mocības, to dzerot, lai pēc tam izvemtu atpakaļ.

Es pamāju ar galvu un iebāzu korķi atpakaļ. Iedošu jums kaut ko, kas to apturēs. Uz naktsgaldiņa stāvēja trauks ar ūdeni, un es sāku gatavot viņam tēju.

Alverons nevarīgi pagrieza galvu, lai redzētu, ko es daru. Ko tu liec tur klāt?

- Līdzekli, kam jāaptur vemšana, un līdzekli, kas palīdzēs izvadīt indi no organisma. Drusciņ opija tinktūras, lai mazinātu tieksmi pēc narkotikas. Pārējais ir tēja. Vai jūsu gaišība dzer to ar cukuru?

- Parasti nē. Bet šoreiz bez cukura tā droši vien būs visīstākā žurga. Piebēru tējkaroti cukura, samaisīju un sniedzu krūzi Alveronam.

- Dzer tu vispirms! Alverons pavēlēja. Bāls un drūms viņš cieši raudzījās manī vērīgām, pelēkām acīm. Viņa sejā parādījās atbaidošs smaids.

Es vilcinājos pavisam īsu bridi. Uz jūsu gaišības veselību! es teicu un iedzēru prāvu malku. Saviebies piebēru vēl vienu tējkaroti cukura.

- Jūsu gaišībai bija taisnība. Tā patiešām ir žurga.

Alverons satvēra krūzi un sāka dzer šķidrumu ašiem, apņēmīgiem malkiem. Atbaidošs draņķis! viņš noteica. Bet labāk nekā nekas. Vai tu zini, cik briesmīgi ir, ja slāpst, bet nevari dzert, jo baidies no vemšanas? Es nenovēlētu to pat sunim!

- Nesteidzieties izdzert visu uzreiz! es brīdināju. Jūsu māgai vajadzētu norimt dažu minūšu laikā.

Iegāju blakusistabā un ielēju jaunās pudelītes saturu putnu dzirdi­nāmajos traukos. Atvieglots redzēju, ka trillīši joprojām dzer sazāļoto nektāru. Biju bažījies, ka putni no tā varētu vairīties atšķirīgas garšas vai dabiska pašaizsardzības instinkta dēļ.

Raizējos ari par to, ka svins varbūt zeltknābīšiem nav kaitīgs. Raizējos, ka slimības pazīmes tiem var parādīties tikai pēc ilgāka laika, nevis pēc paris dienām. Raizējos, ka maera nepacietība un niknums var vērsties plašumā. Raizējos par viņa slimību. Raizējos, ka visi mani minējumi varbūt ir maldīgi.

Atgriezos maera guļamistabā un redzēju, ka viņš tur klēpī tukšu krūzi. Sagatavoju tādu pašu dzērienu vēlreiz, un viņš to ātri izdzēra. Pēc tam mēs apmēram stundas ceturksni sēdējām klusēdami.

- Kā jūtaties, jūsu gaišība?

- Labāk, viņš negribīgi atzina. Saklausīju viņa balsī tādu kā tru­lumu. Daudz labāk.

- Tas droši vien ir opija iespaids, es sacīju. Bet māgai tagad vajadzētu būt kārtībā. Paņēmu malā atlikto pudeli ar mencu aknu eļļu. Divus kārtīgus malkus, jūsu gaišība!

- Vai tiešām tas ir vienīgais, kas var līdzēt? viņš jautāja ar rie­bumu balsī.

- Ja man būtu pieejamas tās aptiekas, kas atrodas Universitātes tu­vumā, es atrastu kaut ko patīkamāku, bet pašreiz tas tiešām ir vienīgais, ko varu ieteikt.

- Ielej man vēl vienu tēju, lai varu to norīt! Viņš paņēma pudeli, norija divus mazus malciņus un ar atbaidošu sejas izteiksmi atdeva to man atpakaļ.

Es iekšēji nopūtos. Ja dzersiet to maziem malciņiem, tam vajadzēs visu vakaru. Divus kārtīgus malkus, kā jūrnieki dzer lēto viskiju!

Viņš nikni pablenza uz mani. Nerunā ar mani kā ar bērnu!

- Tad izturieties kā vīrs! es skarbi atbildēju, un viņš apstulbis ap­klusa. Divi malki jāiedzer ik pēc četrām stundām. Līdz rītam pudelei jābūt tukšai.

Maera pelēkās acis savilkās bīstami šauras. Man jāatgādina tev, ar ko tu runā!

- Es runāju ar slimu cilvēku, kas negrib dzert zāles, bezkaislīgi atbildēju.

Opija notrulinātajās acīs uzzibēja dusmas. Pinte zivju eļļas nav nekādas zāles! viņš iešņācās. Tā ir nejauka un nesaprātīga prasība. Tā nav izpildāma!

Pievērsu viņam iznīcinošu skatienu un izņēmu pudeli no viņa rokas. Acis nenovērsdams, iztukšoju visu pudeles saturu. Cits pēc cita eļļas malki ieplūda manī, mūsu skatieniem nenovēršoties vienam no otra. Redzēju, kā dusmas maera sejā nomaina riebums, kas savukārt pārtop mēmā, derdzīgā bijībā. Es apgriezu pudeli otrādi, pārvilku pirkstu kakla iekšpusei un nolaizīju to tīru.

Izvilku no apmetņa kabatas otru pudeli. Šai vajadzēja būt jūsu rītdienas devai, bet tagad jums tā būs jāizdzer šonakt. Vajadzētu pietikt ar vienu malku ik pēc četrām stundām, ja tā jums ir vieglāk. Pastiepu viņam pudeli, joprojām nenovērsdams skatienu no viņa sejas.

Maers to klusēdams paņēma, iedzēra divus prāvus malkus un drūmā apņēmībā aizkorķēja pudeli. Cīņā ar aristokrātiju lepnums allaž ir labāks ierocis nekā saprāts.

Vēlreiz iebāzu roku vienā no sava krāšņā vīna krāsas apmetņa kaba­tām un izvilku maera gredzenu. Iepriekš aizmirsu jums to atdot, jūsu gaišība. Pastiepu gredzenu viņam.

Alverons pastiepa roku, bet tā apstājās pusceļā. Pagaidām paturi! viņš teica. Šķiet, ka tik daudz esi nopelnījis.

- Paldies, jūsu gaišība! es sacīju, uzmanīgi saglabādams savaldīgu sejas izteiksmi. Viņš neaicināja mani to nēsāt, tomēr atļauja paturēt gre­dzenu nozīmēja jūtamu soli uz attiecību uzlabošanos. Lai kā man veiktos ar uzmanības apliecinājumiem lēdijai Laklesai, šodien es uz Alveronu biju atstājis nenoliedzamu iespaidu.

Ielēju viņam vēl vienu krūzi tējas un nolēmu izklāstīt pārējos notei­kumus, kamēr neesmu zaudējis viņa uzmanību. Šis trauks jums šonakt jāiztukšo, jūsu gaišība. Bet atcerieties, ka ar to jāiztiek līdz pat rītam. Kad atsūtīsiet ziņu, lai ierodos, es pagatavošu jums jaunu porciju. Šonakt jums jācenšas uzņemt pēc iespējas vairāk šķidruma. Vislabākais būtu piens. Pielieciet tam medu, un to būs vieglāk iedzert.

Alverons piekrita, un es redzēju, ka viņš kļūst miegains. Zinādams, cik grūta nakts paredzama, es viņu vairs netraucēju. Savācis savas lietas, devos ārā no istabas.

Ārpusē pie Alverona istabām gaidīja Steipss. Pateicu viņam, ka maers ir aizmidzis, un piekodināju neizliet sagatavoto tēju, jo viņa gaišība pēc pamošanās vēlēsies to dzert.

Kad gāju projām, Steipss mani pavadīja ar skatienu, ko vairs nevarēja saukt tikai par saltu vai nedraudzīgu. Tas bija naidīgs, pilns indes. Tikai tad, kad biju aiz sevis aizvēris durvis, es aptvēru, kāds šis stāvoklis izskatās viņa acīm. Steipss domāja, ka es cenšos gūt labumu, izmantojot maera vājuma brīdi.

Tādu cilvēku pasaulē netrūkst. Ir daudz ceļojošu ārstu, kas bez sirds­apziņas pārmetumiem izmanto izmisušu slimnieku bailes. Labākais pie­mērs tam ir Panātre, zāļu tirgotājs lugā “Trīs peniji par vēlēšanos”. Tas neapšaubāmi ir viens no maziskākajiem tēliem visā lugā, un pub­lika vienmēr gavilē, kad ceturtajā cēlienā viņš tiek pielikts pie kauna staba.

Domādams par to, es atcerējos, cik maers bija izskatījies nevarīgs un pelēks. Dzīvodams Tarbeanā, biju redzējis, kā veseli jauni cilvēki aiziet bojā, vairs nesaņemdami ofalu, un maers nebija ne jauns, ne vesels.

Ja viņš nomirtu, kurš tiktu uzlūkots par vainīgo? Protams, ne jau Kaudiks, viņa uzticamais padomdevējs. Un ne ari Steipss, iemīļotais sulainis…

Tas būtu es. Par vainīgo visi uzlūkotu mani. Maera stāvoklis bija pasliktinājies drīz pēc manas ierašanās. Steipss, bez šaubām, tūlīt steig­tos pastāstīt, ka esmu pavadījis laiku ar maeru divatā pie viņa slimības gultas. Un vakarā pirms mokošas nakts esmu pagatavojis viņam tēju.

Labākajā gadījumā es izskatītos pēc jauna Panātres. Sliktākajā gadī­jumā pēc nozāļotāja.

Tādas domas riņķoja manā galvā, kamēr gāju atpakaļ uz savām ista­bām. Apstājos tikai vienu reizi, lai izliektos pa kādu no logiem ar skatu uz Lejas Severenu un izvemtu pinti aukstas mencu aknu eļļas.