Vieda vīra bailes

SIMT DIVDESMIT OTRĀ NODAĻA . aiziešana

NĀKAMAJĀ RĪTĀ es pamodos agri, aši paēdu un atgriezos savā istabā, kamēr lielākā daļa skolas apmeklētāju vēl atradās savās gultās.

Uzliku plecā lautu un ceļamaisu. Apliku ap pleciem savu ēnsegu un pārbaudīju, vai viss vajadzīgais ir ielikts kabatās: sarkanā aukla, vaska lelle, trauslā dzelzs, ūdens pudelīte. Tad uzliku galvā apmetņa kapuci un, izgājis no skolas, devos uz Vašetas māju.

Vašeta atvēra durvis starp manu otro un trešo klauvējienu. Viņa stā­vēja durvīs bez krekla, kailām krūtīm. Viņa pārlaida man izteiksmīgu skatienu, īpaši nopētīdama manu apmetni, ceļamaisu un lautu.

- Šis nudien ir apmeklētāju rīts! Vašeta teica. Nāc iekšā! Vējš šajā laikā ir auksts.

Devos iekšā, bet uz sliekšņa paklupu, un man vajadzēja atbalstīties pret Vašetas plecu, lai noturētu līdzsvaru. To darīdams, es neveikli ieķē­ros viņai matos.

Vašeta pašūpoja galvu un aizvēra durvis. Nelikdamās zinis par to, ka ir puskaila, viņa pacēla abas rokas aiz galvas un sāka pīt pusi no matiem īsā, ciešā bizē.

- Šorīt vēl nebija uzlēkusi saule, kad pie manām durvīm klauvēja Penthe, Vašeta nevērīgi teica. Viņa zināja, ka esmu dusmīga uz tevi. Un, kaut gan viņa nezināja, ko tu esi izdarījis, viņa nāca aizlikt vārdu tavā labā.

Turēdama bizi vienā rokā, Vašeta pastiepās, paņēma sarkanas auklas gabalu un sasēja bizes galu. Pēc tam kad es tikko biju paguvusi aizvērt durvis, šeit ieradās Karsereta. Viņa gribēja mani apsveikt ar to, ka es beidzot esmu izturējusies pret tevi tā, kā tu esi pelnījis.

Vašeta vēlreiz pasniedzās atpakaļ un, pirkstiem izveicīgi zibot, sāka pīt otru bizi. Viņas abas mani nokaitināja. Viņām nebija nekādu tiesību nākt un runāt par manu audzēkni.

Vašeta sasēja otru bizi. Un tad es sev jautāju: kuras sievietes domas es vērtēju augstāk? Viņa paskatījās uz mani, it kā man būtu jāatbild uz šo jautājumu.

- Visaugstāk tu vērtē pati savas domas, es teicu.

Vašeta plati pasmaidīja. Tev ir pilnīga taisnība. Bet arī Penthe nav muļķe. Un Karsereta spēj būt nikna kā vīrietis, ja ir attiecīgā noskaņojumā.

Viņa paņēma garu, tumšu zīda lenti un aptina to sev ap rumpi, pār pleciem un šķērsām pāri kailajām krūtīm, pieturēdama un piespiezdama tās cieši sev klāt. Tad viņa saņēma lentes galus kopā un kaut kā neizpro­tami nostiprināja. Biju jau agrāk vairākas reizes redzējis viņu to darām, bet joprojām nesapratu, kā viņai tas izdodas.

- Un ko tu esi nolēmusi? es jautāju.

Viņa pārvilka pār galvu asinssarkano kreklu. Tu joprojām esi man mīkla, viņa atbildēja. Maigs un netīkams, gudrs un dumjš. Viņas galva iznira no krekla, un viņa nopietni paskatījās uz mani. Bet tas, kurš iznīcina mīklu tāpēc, ka nespēj to atrisināt, ir atkāpies no lethani. Es tāda neesmu.

- Par to es priecājos, es teicu. Man nepatiktu aiziet no Haertas.

Vašeta sarauca uzacis. Droši vien ne. Viņa pamāja uz lautas fut­rāli, kas karājās man pār plecu. Atstāj to šeit, citādi ļaudis sāks runāt. Un atstāj arī savu maisu. Vari aiznest tos uz savu istabu kaut kad vēlāk.

Viņa domīgi paskatījās uz mani. Bet apmetni atstāj! Es tev parādīšu, kā tas jānēsā, kad tu cīnies. Tādas lietas var būt noderīgas, bet tikai tad, ja pār tām nav jāklūp.

* * *

Mēs atsākām nodarbību gandrīz tā, it kā nekas nebūtu noticis. Vašeta man parādīja, kā izvairīties no paklupšanas, aizķeroties aiz sava apmetņa. Parādīja, kā apmetni izmantot, lai sasaistītu ieroci vai atņemtu to neuzmanīgam pretiniekam. Viņa piebilda, ka tas esot glīts, stiprs un izturīgs, bet acīmredzot nesaskatīja tajā neko neparastu.

Pagāja vairākas dienas. Es turpināju sacensties ar Seleanu un bei­dzot iemācījos aizsargāt savu dārgo vīrietību pret dažādiem negaidītiem uzbrukumiem. Palēnām uzlaboju savu prasmi tiktāl, ka mēs cīņās kļuvām gandrīz līdzvērtīgi un uzvarējām reizēm viens, reizēm otrs.

Ēdienreizēs vairākkārt sēdējām kopā ar Penthi un sarunājāmies, un es priecājos, ka vismaz viens cilvēks ir gatavs man uzsmaidīt.

Taču Haertā es vairs nejutos brīvi. Biju piegājis pārāk tuvu bezdibeņa malai. Ikreiz, kad sarunājos ar Vašetu, divkārt pārdomāju katru savu vārdu. Dažus vārdus pārdomāju trīsreiz.

Un, kaut gan Vašeta šķita atsākusi pazīstamo, mundri zobgalīgo iztu­rēšanos, es laiku pa laikam pamanīju, ka viņa mani vēro ar drūmu seju un saspringtu skatienu.

Dienām ritot, sasprindzinājums starp mums pamazām atslāba un pazuda tikpat lēni kā sitienu pēdas uz manas sejas. Man gribējās domāt.

ka beigu beigās tas būtu izgaisis pavisam. Taču tik daudz laika mums nebija dots.

* * *

Tas nāca kā zibens no skaidrām debesim.

Vašeta pēc mana klauvējiena atvēra durvis. Taču šoreiz viņa nenāca ārā, bet palika stāvam uz sliekšņa. Rit būs tava pārbaude, viņa teica.

Pirmajā mirkli es nesapratu, par ko viņa runā. Biju tik ļoti koncen­trējis uzmanību uz zobenu cīņām, uz sacensībām ar Seleanu, uz valodas apguvi un lethani, ka biju gluži aizmirsis, kāds tam visam ir mērķis.

Man krūtīs uzbangoja spējš satraukuma vilnis un pēc tam pakrūtē sažņaudzās salts kamols. Rit? es apstulbis pārjautāju.

Viņa pamāja ar galvu, tikko jaušami smaidīdama par manu sejas izteiksmi.

Vašetas rāmā izturēšanās mani neuzmundrināja. Tik drīz?

- Šehinni domā, ka tā būtu vislabāk. Ja gaidīsim vēl vienu mēnesi, var uznākt sniegs, un tu vairs nevarēsi tik viegli aiziet no šejienes.

Brīdi vilcinājies, es teicu: Tu man nestāsti visu patiesību, Vašeta.

Viņa vēlreiz viegli pasmaidīja un paraustīja plecus. Tur tev taisnība, kaut gan Šehinni tiešām domā, ka ilgāk gaidīt nav gudri. Tev piemīt savdabīga, lempīga barbara pievilcība. Jo ilgāk tu būsi šeit, jo vairāk cilvēku sāks just labvēlību pret tevi…

Aukstais kamols man pakrūtē savilkās vēl ciešāk. Un, ja mani no­lems sakropļot, tad labāk lai mazāk ir tādu, kuri sapratuši, ka es esmu reāls cilvēks, nevis kaut kāds bezsejas barbars, es skarbi teicu, kaut gan ne tik skarbi, kā būtu vēlējies.

Vašeta nolaida skatienu, tad pamāja ar galvu. Tu droši vien par to neesi dzirdējis, bet Penthe pirms divām dienām nozilināja Karseretai aci, strīdoties par tevi. Arī Seleanai tu esi iepaticies, un viņa stāsta par tevi pārējiem bērniem. Viņi nāk caur kokiem skatīties, kā tu trenējies. Vašeta brīdi klusēja. Un ir vēl citi.

Līdz šim laikam biju pietiekami iepazinis Vašetu, lai saprastu, ko no­zīmē viņas īsie klusuma brīži. Piepeši viņas atturīgais noskaņojums un klusēšana ieguva daudz skaidrāku nozīmi.

- Šehinni jārūpējas par skolas interesēm, Vašeta teica. Viņai jā­pieņem vispiemērotākais lēmums. Viņa nedrīkst vadīties pēc tā, ka tu esi dažiem iepaticies. Tomēr, ja viņa pieņems pareizo lēmumu, bet dau­dziem tas nepatiks, arī tas nebūs labi. Vašeta vēlreiz paraustīja plecus.

- Lūk, tā!

- Vai es esmu gatavs?

Vašeta ilgi klusēja. Tas ir grūts jautājums, viņa teica. Uzņemšanu skolā nosaka ne tikai prasmes. Tā ir atbilstības, piemērotības pārbaude. Ja to nenokārto kāds no mūsējiem, viņš var mēģināt vēlreiz. Tempi to darīja četras reizes, pirms veiksmīgi izturēja pārbaudījumu. Bet tev būs tikai viena izdevība. Viņa paskatījās uz mani. Vienalga, esi gatavs vai ne, ir pienācis laiks to darīt.