Piezīmes par kaķiešu pilsētu

34

Tomēr visvairāk priecēja gods, kas nu man pie­nācās. Es kā ziediņš gozējos saulē. Bet vai ziediņš zina patiesu līksmību? Tā arī mana sirds nezināja citu prieku kā tikai slavu. Un šī laimība bija trausla laiviņa, kuru skaidrā dienā pa zilganu jūru nesa vējš. Es labprāt uzturējos ļaudīs un pati uzņēmu viesus, bet, kad paliku viena, izjutu tukšumu, tuvu skumjām, baidījos no vientulības. Manas buras vien­mēr bija gatavībā, un es gaidīju ceļavēju, lai dotos ceļā un kaut tā sevī noslāpētu neapmierinātību. Lai mani vienmēr redz jautru, lai apskauž mani! Tikai jābūt piesardzīgai — mans vīrs ir stingrs morāles sargs. Es viņu nedrīkstu sarūgtināt, aptraipīt godu, kuru viņš man dāvāja. Mans gods un stāvoklis sa­biedrībā ir tā vērti, lai tos saglabātu. Bet kāpēc mana laime brīžiem liekas nedroša un nepastāvīga kā laiks, kas ir te skaidrs, te nomācies? Taču at­pakaļceļa nav. Nožēlot ir veltīgi. Vai nebūs labāk ļauties ceļavējam un savu dzīvi nodzīvot slavas spo­žumā? Vējš mani vienmēr pavadīja, atlika tikai do­ties uz priekšu.