Piezīmes par kaķiešu pilsētu

13

Lielais Skorpions nepateica pat paldies par to, ka es viņam biju nosargājis ķīpas, pat nepainteresējās, kur es gulēšu nākošajā naktī. Katrā ziņā ne jau viņa mājā.

— Nē, nē! Ja tu dzīvosi kopā ar mums, tevi pār­stās cienīt. Tu taču esi ārzemnieks. Kāpēc gan tev neiet uz ārzemnieku kvartālu?

Kāda nejēdzīga bezkaunība! Spīdošās valsts iedzī­votāju paredzējumi piepildījušies.

Savaldījis niknumu, es mēģināju paskaidrot, kāpēc man gribas palikt šeit. Pēc tam liku manīt, ka ne­gribu dzīvot viņa mājā, bet tikai vēlos to apskatīt, pēc tam iešu projām. Viņš tomēr nepiekrita. To va­rēja gaidīt: birztalā pavadītajos mēnešos es pat nezināju, kur viņš nakšņo. Tagad viņš varbūt bai­dās, ka iekļūšu viņa dulnuma lapu noliktavā. Ja es

būtu gribējis viņus apzagt, es to būtu varējis izdarīt jau vakarvakarā.

Lielais Skorpions noraidoši papurināja galvu — viņš nevarot pieņemt mani, jo mājās esot sievietes. Loģisks arguments, kaut gan mans skatiens sievie­tēm neko nenodarītu. Starp citu, es jau aizkladzinā- jos. Lielajam Skorpionam bija padomā kaut kas cits.

Sajā mirklī virs sienas parādījās veca kaķa galva — pilnīgi sirma, līdzīga izžuvušam ķirbim, turklāt ar ūsām. Tas bija Lielā Skorpiona tēvs.

— Mums nevajag ārzemnieku! Nevajag! Nevajag! Nevajag! — viņš noņaudēja.

Es tik tikko neiesmējos, taču jutu cieņu pret veco kaķi ar ķirbjveidīgo galvu: viņš vismaz nebaidījās no stiprajiem, viņš tos pat nicināja. Nicinājums droši vien izpaudās nepieklājībā, un tomēr šajā večukā bija vairāk cilvēcības nekā Lielajā Skorpionā.

Te mani pasauca sāņus kāds jauniņš radījums, bet Lielais Skorpions, izmantojot situāciju, aiz­šmauca aiz sienas.

Jaunais kaķcilvēks bija Lielā Skorpiona dēls. Par šo satikšanos es ļoti nopriecājos: tagad es vienlai­kus varēšu iepazīties ar trim paaudzēm. Kaut gan vecākā paaudze ir vēl dzīva un, kā redzams, sa­glabājusi savu ietekmi, tomēr tā pieder pagātnei. Lai konstatētu Kaķiešu valsts slimību, tās pulsu vaja­dzētu skaitīt jaunatnei.

— Vai tu no tālienes? — Mazais Skorpions man jautāja. Viņam bija vārds, taču ērtības labad es viņu dēvēšu tā.

— No tālienes, no lielas tālienes! — es iesaucos. — Vai tas večuks ir tavs vectēvs?

— Jā, viņš uzskata, ka visas sodības izraisījuši ārzemnieki, un ļoti baidās no viņiem.

— Vai viņš arī ēd dulnuma lapas?

— Iedomājies — ēd, kaut gan tās ievestas no ār­zemēm. Viņš domā, ka tādā veidā dara negodu ār­zemniekiem.

Apkārt jau drūzmējās diezgan daudz garāmgā­jēju, kuri, mutes atvēruši un acis izbolījuši, aplū­koja mani gluži kā briesmoni.

— Vai mēs sarunai nevarētu atrast mierīgāku vietiņu?

— Kur vien mēs iesim, viņi mums sekos, tad jau labāk runāsim tepat. Viņi nemaz neklausās, viņi tikai glūn uz tevi.

Man patika Mazā Skorpiona vaļsirdība.

— Labi, paliksim šeit. Pastāsti par savu tēvu!

— Viņš ir progresīva personība, vismaz tāds viņš bija līdz divdesmit gadu vecumam. Toreiz viņš uz­stājās pret dulnuma lapām, taču pēc tam mantoja vectēva birztalu. Viņš cīnījās par sieviešu tiesībām, bet tagad tevi nelaiž pie mums, jo viņa mājā ir sievietes … Vectēvs bieži runā, ka arī es tāds kļū­šot; brieduma gados visi atceras senču novēlēju­mus. Vectēvs, izņemot novēlējumus, citu neko ne­zina. Tēvs ir mazliet citāds. Jaunībā viņš pat atda­rināja ārzemniekus, tagad izmanto toreiz iegūtās zināšanas, lai iedzīvotos. Kad vajag ieviest kādu jauninājumu, viņš to dara pašlabuma dēļ. Tāpēc viņi abi ar vectēvu ir vienādi.

Mani apstulbināja sarunu biedra stāsts, un es aizmiedzu acis. Man šķita, ka viņš uzzīmējis kāda sabiedrības virpuļa ainu: ārpus riņķa kaut kas mirgo, bet iekšpusē necaurredzama tumsa. Vai kād­reiz šī tumsa izklīdīs — tas atkarīgs no tādiem kā Mazais Skorpions. Protams, es vēl nezināju viņa patiesos uzskatus, iespējas.

— Tu arī ēd dulnuma lapas? — es piepeši nopra­sīju, it kā šajās lapās slēptos visu nelaimju aizsā­kumi.

— Ēdu, — Mazais Skorpions atbildēja.

Gaismas stars, kas, šķiet, bija iemirdzējies virpulī,

nodzisa.

— Kāpēc? Atvaino par nekautrību.

— Bez tām nav iespējams cīnīties.

— Cīnīties? Varbūt pielāgoties?

Mazais Skorpions klusēja.

— Jā, var arī sacīt — pielāgoties… — viņš bei­dzot atbildēja. — Esmu bijis ārzemēs, redzējis pa­sauli, taču ļaudīm, kuri nevēlas neko darīt, var tikai pielāgoties, citādi neizdzīvosi.

— Vai tad tu pats nespēj darboties?

— Veltīgi! Ko gan es nozīmēju, būdams viens pret šo stulbo, naivo, nožēlojamo un savās noska­ņās mainīgo pūli; pret karavīriem, kuri prot tikai vicināt nūjas, izlaupīt dulnuma birzis un izvarot sievietes; pret visziņiem, tuvredzīgiem, patmīlīgiem un bezkaunīgiem politikāņiem?! Galu galā — paša galva dārgāka …

— Un tā domā visa jaunatne?

— Jaunatne? Tās pie mums nav. Precīzāk sakot, viņi tikai pēc saviem gadiem atšķiras no veca­jiem… — Iespējams, viņš nolamājās — es nesa­pratu šo vārdu. — Reizēm mūsu jaunie ir sirmāki par vecajiem, sliktāki par manu papiņu.

— Jāatceras kaitīgās vides ietekme, — es cen­tos precizēt. — Nebūsim pārāk bargi!

— Kaitīgā vide, protams, traucē, taču tā spēj arī pamudināt. Jaunatnei jābūt dzīvai, bet mūsu gada­gājums jau no dzimšanas ir kā tāds pusdzīvs. Visi viņi ir neapmierināti, bet, tiklīdz gūst sev kaut ma­zāko labumu, burtiski, niecīgu, tūlīt viņu labie no­domi zūd …

Tagad es jau uztraucos:

— Tu droši vien pārspīlē. Nedusmojies uz mani, bet vai ir vērts kļūt par spriedelējošu pesimistu, ku­ram vienkārši trūkst drosmes? Savu neprasmi dar­boties tu attaisno ar svešiem grēkiem, tāpēc arī visu redzi drūmās krāsās. Paskaties apkārt — un pa­saule vairs neliksies tik bezcerīga.

— Iespējams, — Mazais Skorpions nosmīnēja. — Taču šo pētniecisko darbu es atstāju tavā ziņā. Tu, ieradies no tālienes, nav šaubu, visu ieraudzīsi skaidrāk nekā es.

Mūs ielencošais dīkaču loks savukārt jau bija pa­spējis izstudēt, kā es mirkšķinu acis un atveru muti. Patlaban viņu ziņkāre koncentrējās uz manām bik­sēm. Man vēl bija vesela kaudze jautājumu Maza­jam Skorpionam, taču visriņķī vairs nebija neviena svaiga gaisa malka. Es lūdzu jauno paziņu atrast man kādu mājvietu. Sākumā arī viņš ieteica doties uz ārzemnieku kvartālu, turklāt viņa argumentos bija vairāk filozofiska aspekta nekā to divu kaķiešu ārzemnieku apgalvojumos.

Beidzot viņš teica:

— Es nedomāju, ka tu nopietni ķersies pie mūsu dzīves izpētes. Tavs dedzīgums drīz izplēnēs. Ja tik tiešām tu esi izlēmis šeit apmesties, es varu samek­lēt vietu. Tiesa, tā būs vērtīga vienīgi ar to, ka tajā mājā neēd dulnuma lapas.

— Galvenais, lai būtu vieta, pārējais ir sīkums! — es iesaucos, cenzdamies aizdzīt domu par ārzem­nieku kvartālu.