Piezīmes par kaķiešu pilsētu

37

Cilvēks ir veidots no miesas. Esmu jauna, skaista, brīva no rūpēm, man jāienirst juteklisku prieku pa­saulē. Ir muļķīgi aplūkot sevi spogulī, katru reizi ieraugot, kā vīsti no aukstuma un garlaicības. Dzīve jāpiepilda līdz malām — es neesmu māla lelle. Sls domas aizēnoja visas pārējās. Galvenais — piesar­dzība, un es savu sasniegšu. Esmu taču gudriniece! Vīrs sargās manu stāvokli sabiedrībā, bet es iegūšu to, ko viņš man nespēj dot. Esmu taču pati pilnība! Esmu kundze. Romantika, bauda — viss ir mans, visam jābūt manam. Vēl ilgāk gaidīt nozīmētu sevi necienīt. Jau tā esmu upuris; briesmas draud tikai man pašai. Lai kas notiktu, cietīšu es — zaudēšu stāvokli sabiedrībā. Ne vecākiem, ne vīram nekas nenotiks. Pats par sevi saprotams — stāvokli zaudēt negribētos. Kālab apsteigt notikumus un domāt par sliktāko? Vienkārši stulbi, ka esmu spiesta vienmēr šaubīties. No bada velns pat mušas ēd.

Jūras līmeni atkal klāja ziedlapiņas. Tālās zvaig­znes atgādināja par pavasari. Kā pirmais taurenītis meklēju ziediņu, pati nezinādama, kādu. Prātā ienāca studiju gadu brīvība, toreizējās īsās aizraušanās. Bet tagad esmu kļuvusi kaislīgāka. Es visu esmu sasniegusi, trūkst tikai mīlestības. Sis robs jāaiz­pilda. Visu vajag izbaudīt. Es zināju, kā alkst mana miesa. Ziediņam jāatveras, kaut ari pēc tam to sa­sitīs krusa, kaut tas zaudēs savu smaržu, tikai tas nedrīkst novīst tumsā. Taču stāvoklis sabiedrībā noteica, ka jāatrod augstāka ranga cilvēks nekā mans vīrs. Lai izjustu īstu prieku, jāpaceļas vēl par vienu pakāpienu augstāk. Es sapņoju baudīt mīlu kristāla pilī; ziediņi ir vāri. Manai mīlestībai ir va­jadzīgs vēl lielāks gods — es neesmu vientiesīte.