Piezīmes par kaķiešu pilsētu

31

Un tomēr nekādi nespēju atsacīties no domas, ka pasaulē eksistē tāda dīvaini tīkama, kaut arī ne­derīga lieta kā mīlestība. Bet ko te varēja mainīt? Kļūt par upuri? Es tak kopš bērnības neko netiku upurējusi; atliek vienīgi nedomājot aizmest šo nekam nevajadzīgo lietu — mīlestību. Un vai gan vajadzīgs upurēt? Ir cits pašapliecināšanās veids — nauda. Mani tērpi, kurpes, frizūra — ar to pietiek, lai es ieņemtu pirmo vietu vienaudžu vidū. Jā, galvenais — nauda. Es varu dejot, uzsākt romāniņus, apmeklēt visinteresantākās un ļaužu pārpilnās vietas. Nauda dod cilvēkam stāvokli sabiedrībā, izraisa interesi par dzīvi — vārdu sakot, dod jūtamu labumu. Es iztē­lojos, cik jautras un tajā pašā laikā respektablas būs manas kāzas, kādu laimi un prieku iepazīšu laulībā. Mana nākotne ir saules staru apmirdzēta, to neaizsedz neviens mākonītis. Es kļuvu pat māņticīga. Man likās, ka vecāki tikai aiz mīlestības pret mani izvēlējušies tik laimīgu dienu manām kāzām. Kaut gan kāzu ceremonija tagad notiek jauno tradīciju garā, nepavisam nebija ko iebilst pret laimīgās die­nas izvēli. Viņi tā cenšas manā labā! Man jau saga­tavota sarkanā jaciņa, kuru es uzģērbšu kāzu dienā.