Piezīmes par kaķiešu pilsētu

30

Reiz es sastapu to mazo sievieti, kas bija līdzīga porcelāna lellei. Viņa man pieķērās tā, it kā es būtu viņai vistuvākais cilvēks. «Jūs esat laba! Laba! Es nožēloju,» viņa ļoti dedzīgi un gaužām apjukusi teica. «Es lūdzu jūs atstāt viņu,» viņa šņukstēja, «bet iznāca sliktāk. Viņš atrada citu — vēl skais­tāku, aizgāja un neatgriezās.» Pēc sarunas ar viņu es uzzināju, ka viņi apprecējušies aiz abpusējas mī­lestības, viņa pat tagad ļoti mīlot viņu, bet viņš aiz­gājis. Man bija žēl šīs mazās sievietes — arī viņa dzīvoja sapņos un ticēja mīlestības svētumam. Es viņai jautāju, ko viņa domā darīt; viņa sacīja, ka no­lēmusi viņu atrast, lai notiktu kas notikdams. «Bet ja viņu neatradīsiet?» es jautāju. Viņa iekoda lūpā: viņa galu galā ir sieva, un viņai ir vecāki, viņa nav brīva! Izrādījās, ka viņa mani pat apskauž — es neesmu ne no viena atkarīga. Mani vēl apskauž — kā lai nesmejas! Esmu brīva — smieklīgi! Viņai ir ēdiens, bet man — brīvība; viņai nav brīvības, bet man nav ēdiena; mēs abas esam sievietes.