Piezīmes par kaķiešu pilsētu (Lao Še) читать бесплатно онлайн полную версию книги

17

Nemiers mani mudināja darboties. Es nespēju kā lauku naivule sēdēt rokas klēpī salikusi un gaidīt, kamēr mani izdos pie vīra. Nespēju. Kaut gan nemieram, kā likās, nebija iemesla. Vecāki pēc iespējas drīzāk gribēja tikt no manis vaļā, domājams, baidīdamies no tā, ka es viņus varētu iegrūst kaunā.

Viņi centās mani agrāk izvadīt no mājām, lai tādā veidā saglabātu savu reputāciju un atkratītos no nastas. Iespējams, savā ziņā viņiem bija taisnība, taču es nespēju to paciest. Es taču arī esmu cilvēks! Turklāt likteņa lutināts. Man jāizdara kaut kas neparasts, jāiepazīst mīlas jūtas, neapkaunojot savu vārdu. Galu galā es esmu jaunā laika sieviete. Es zinu savu vērtību!