Piezīmes par kaķiešu pilsētu

23

Pa to laiku mājās notika gatavošanās kāzām. Es pie sevis pasmējos par mājiniekiem. Gaidīju. Paska­tīsimies, kas notiks. Es vēl parādīšu, jābūt gatavai uz visu. Nebūs par |aunu pataupīt vienu no pielūdzē­jiem, gadījumā ja sastrīdos ar vecākiem. Nekautrē­joties es sapazinos ar vīriešiem, un skolā daudzas mani par to apskauda. Meitenes nereti staigāja ap- sārtušām, saraudātām acīm. Kā nu ne! Ja tev ir tikai viens izredzētais, no viņa jāpacieš viss. Kā tur lai neraud? Bet es neraudāju. Es biju gatava uz visu. Tādas meitenes es nicināju: viņas zaudēja sievietes godu un ar asarām acīs izlūdzās mīlestību. Tādu mīlestību es nevēlējos. Un vai tad šīs meičas vispār varēja salīdzināt ar mani! Prāta viņām nebija daudz, un bieži vien viņas tika piekrāptas. Bet pēc tam caurām dienām kopmītnē gaudoja, taču neizrai­sīja manu līdzjūtību. Tā viņām vajadzēja! Es peldē­jos mīlas jūrā, bet viņas aizvērtām acīm metās ne­tīrā ūdenī. Nabaga radījumi!

Pabeigusi vidusskolu, es izrādīju vēlmi iestāties institūtā. Man nebija īpašas centības mācīties. Vien­kārši gribējās biežāk būt ļaudīs. Un kādēļ gan, tais­nību sakot, man vajadzētu mācīties? Manu veļu mazgā veļas mazgātājas, ēdienu gatavo pavāri, šuj šuvējas, skolā manā rīcībā ir skolotāji, uz ielas — mašīnas. Bet institūtā es iestājos, lai neatpaliktu no citiem. Un vēl es cerēju nokļūt aizjūras zemēs!

Institūts neatstāja uz mani nekādu sevišķu iespai­du. Atceros tikai, kā klaudzēja mani papēži uz grīdas un cementētajiem celiņiem… Dīvaini tīkama skaņa! Kopmītnes istaba, kas jau tā bija grezna, man šķita jo izsmalcinātāka tajā valdošā haosa dēļ. Zem gultas mētājās savi desmit pāri apavu, kurus es nekad neapkopu. Jo lielāka nekārtība, jo istaba ir elegantāka. Es uzposos un izlēcu uz ielas kā varde no dīķa — kam gan ienāks prātā, ka dīķa dibenā ir dūņas? Vairāk nekā pusstundu nācās ziedot, lai nokrāsotu uzacis. Kad gan es varētu kopties? Lietai­nās dienās es tīšuprāt devos vizītē pie tīriņajām un, lai viņas kaitinātu, uz grīdas atstāju netīras pēdas. Taču viņas neuzdrošinājās man aizrādīt.

Drīz pēc iestāšanās institūtā mani ievēlēja par skaistuma karalieni. Es nebiju visskaistākā, bet ma­nas sāncenses piedzīvoja zaudējumu, jo viņām trūka prāta un izveicības. Savus skolas laika pielūdzējus es pametu, pat līgavaiņa vedēju patriecu. Es pacēlos vēl augstāk. Arī pieredzes uzkrājās vairāk. Karalie­nes izredzētā lomā iederas tikai karalis. Atraidītie jaunie cilvēki man reizēm atsūtīja vēstules, sūdzējās, ka lejot asaras. Un lai! Kas man daļas par viņiem? Viņi pārmeta man cietsirdību. Kāpēc? Es esmu skaista! Dižciltīga. Man ir savi ideāli. Mīlestībā ir tāpat kā dzīvē: jo lielāka pieredze, jo labāk. Gudra

mīlestība ir intelektuāla. Kad mīlestības dēļ zaudē galvu, tas beidzas traģiski. Par to es pārliecinājos, ņemot vērā citu pieredzi. Es nedrīkstu iepīties mīlas tīklos. Pēc manis ievēlēšanas par karalieni manu draugu pulks daudzkārt pieauga. Es jokoju, zobojos par viņiem. Viņi bija paklausīgi kā auni, arī naivi. Taču tas nedeva man prieku. Viņus nevajadzēja pa­kļaut, viņi padevās paši — bez kaujas. Kas teica, ka vīrieši esot stipri? Es nevienu tādu neesmu sa­tikusi.