Piezīmes par kaķiešu pilsētu

37

Es cerēju, ka māmiņa nomierinās mani. Es zināju tukšu vārdu vērtību, tomēr man gribējās tos dzirdēt no māmiņas mutes. Mātes — visveiklākās krāp­nieces pasaulē, viņu melus mēs uzskatām par mie­rinājumu. Mana māmiņa visu to bija aizmirsusi; tas nepārsteidza mani, jo viņu biedēja bads. Viņa sāka sastādīt manu mantu sarakstu, interesējās par maniem ienākumiem un izdevumiem, it kā manā profesijā nebūtu nekā neparasta. Es viņai pateicu par savu slimību, domāju, ka viņa centīsies mani pierunāt, lai es atpūšos dažas dienas. Nē, viņa tikai noteica — iešot nopirkt zāles. «Vai mēs vienmēr tā dzīvosim?» es jautāju. Viņa neko neatbildēja. Taču, bez šaubām, mani žēloja, bija nemierīga. Viņa man gatavoja ēdienu, apvaicājās par pašsajūtu un ne­reti slepus lūkojās uz mani, kā māte skatās uz iemigušu bērnu. Bet sacīt, lai pametu savu arodu, viņa nespēja. Ar sirdi es labi sapratu, kaut gan man bija sāpīgi: citu darbu neatradīšu. Mums jāēd, jāapģērbjas — tas noteica visu. Kāda gan jēga — māte, meita, gods … Nauda ir bezjūtīga.