Piezīmes par kaķiešu pilsētu

6

Pēc trijiem mēnešiem es jau runāju kaķiešu va­lodā. Malajiešu valodu var iemācīties pusgadā, bet kaķiešu valodu — vēl ātrāk. Tajā pavisam ir četr­simt piecsimt vārdu; tos kombinējot gan šā, gan tā, var izsacīt visu, ko vēlies. Protams, ar tiem daudzus jēdzienus un domas izteikt nav iespējams, taču šiem gadījumiem kaķieši izdomājuši lielisku paņēmienu — nerunāt nemaz. Ļoti maz īpašības un apstākļa vārdu, arī lietvārdu nav liela bagātība. Visu, kas saistīts ar augu valsti, sauc tā: lielais dulnuma koks, ma­zais dulnuma koks, apaļais dulnuma koks, asais dulnuma koks, aizjūras dulnuma koks, lielais aiz­jūras dulnuma koks … kaut gan tie ir pilnīgi atšķi­rīgi augi. Vietniekvārdi nav pārāk izplatīti, jo par labāku atzīst lietvārdu neaizstāšanu. Vārdu sakot, valoda ir ļoti bērnišķīga. Iegaumē dažus lietvār­dus — un runā, bet darbības vārdus vari aizstāt… ar žestiem. Viņiem ir arī rakstu valoda — milzīgs daudzums zīmju, kas līdzīgas maziem tornīšiem vai templīšiem, bet tās grūti apgūt. Vienkāršie kaķieši labākajā gadījumā pazīst divus desmitus šādu zīmju.

Lielais Skorpions (tā sauca manu jauno draugu) pazina daudzus tornīšus, no tiem prata pat savirknēt dzejoļus. Iztiekot bez domas, saliec vienkopus vairā­kus skaistus vārdus — iznāks kaķiešu dzejolis: dārgā lapa, dārgais zieds, dārgais kalns, dārgais kaķis, dārgais vēders … Tā skanēja Lielā Skorpi­ona dzejolis «Izjūtas, kas dzimst, vēsturi lasot». Kaķiešiem bija ne tikai sava vēsture, bet arī civili­zācija, kura jau pastāvēja vairāk nekā divdesmit gadu tūkstošus.

Iemācījies runāt, es sapratu visu. Lielais Skorpi­ons bija svarīga persona Kaķiešu valstī: liels muiž­nieks, amatu savienošanas kārtībā — arī politisks darbonis, dzejnieks un karavadonis. Par lielo muiž­nieku viņu uzskatīja īpašuma dēļ, jo viņam piederēja vesela dulnuma koku birztala. Dulnuma lapas ir kaķiešu izsmalcinātākais ēdiens, kas savukārt cieši saistīts ar dulnuma lapu vēsturi. Paņēmis pierādī­jumus — dažas plāksnes, uz kurām fiksēta vēsture (kaķiešiem grāmatas aizstāj akmens plāksnes, garā­kas par pusmetru un centimetrus divus biezas, uz katras no tām iekalts kāds pusotrs desmits sarež­ģītu zīmju), — viņš teica, ka pirms piecsimt ga­diem Kaķiešu valsti barojusi zemkopība. Dulnuma lapas te ievedis kāds ārzemnieks. Sākumā lapas drīkstējušas ēst tikai ievērojamākās personas, pēc tam kad lapas ievestas lielā vairumā, tās iekārojuši visi. Nepagāja pat piecdesmit gadi, un vairs tikai retais pilsonis neēda dulnuma lapas. Patīkams un izdevīgs ēdiens — tas raisa iztēli. Bet rokas un kā­jas pārstāj klausīt, tālab arāji ātri vien pameta savu zemi, amatnieki — savus arodus. Valdība, redzē­dama, ka visi nododas dīkdienībai, izdeva dekrētu, ar kuru aizliedza dulnuma lapu ēšanu. Taču tajā pašā dienā ķeizariene, skumju mākta, iecirta ķeiza­ram trīs pļaukas (Lielais Skorpions man demons­trēja kārtējo vēsturisko dēlīti) — un ķeizars iz­plūda karstās asarās. Un tās pašas dienas vakarā jau tika izdots jauns dekrēts: dulnuma lapas uzska­tāmas par valsts pārtiku. Lielais Skorpions teica, ka visā kaķiešu vēsturē nav pieredzēts cildenāks un žēlsirdīgāks žests.

Pēc dulnuma lapu iecelšanas par valsts pārtiku kaķiešu civilizācija sāka attīstīties daudz ātrāk nekā pirms tam: dulnuma lapas laupīja interesi par fizisko darbu, vienlaikus deva iespēju koncentrēt enerģiju garīgai darbībai. īpaši progresēja dzeja un māksla: pēdējos četrsimt gados kaķiešu dzej­nieki ieviesa literārajā valodā jaunus vārdu sali­kumus, kuri nebija lietoti visā iepriekšējā divdesmit tūkstošu gadu vēsturē, kā, piemēram, «dārgais vēders».

Tas nenozīmē, paši saprotat, ka sabiedrībā neras­tos vieta zināmām domstarpībām. Pirms trīssimt gadiem dulnuma lapas audzēja visur; jo kaķieši tās vairāk ēda, jo slinkāki k]uva. Galu galā nevarēja atrast nevienu, kas nodarbotos ar dulnuma koku stādīšanu. Tad pēkšņi sākās milzīgi plūdi (Lielais Skorpions mazliet nobālēja, kad par to stāstīja, — izrādās, ka kaķieši vairāk par visu pasaulē bīstas no ūdens). Tie aiznesa ļoti daudz koku. Iedzīvotāji varētu iztikt bez kaut kā cita, taču bez dulnuma la­pām viņi nevarēja izlaisties slinkumā, tāpēc visur notika laupīšanas. Tiesas lietu saradās pārāk daudz, un valdība izdeva vēl vienu augstākā mērā humānu dekrētu: par noziegumu neuzskatīt dulnuma lapu zā­dzību. Pēdējie trīssimt gadi bija laupīšanas laiks, taču to nevajadzētu uzskatīt par ļaunu, jo laupīšana liecina par personas brīvību, bet brīvība vienmēr ir bijusi kaķiešu augstākais ideāls. (Piezīme: kaķiešu valodā vārds «brīvība» pēc savas nozīmes neat­bilst analoģiskam ķīniešu vārdam. Kaķcilvēki ar vārdu «brīvība» saprot egoismu, vardarbību, pat­vaļu … Tāpēc pastāv atsvešināšanās ne tikai starp vīriešiem un sievietēm, bet starp visiem ļaudīm. Brīvs kaķietis nepieļauj, ka tam kāds pieskaras. Satiekoties kaķcilvēki cits citam izsaka cieņu nevis ar rokasspiedienu vai skūpstu, bet gan nicinošu ņur­dēšanu.)

— Kāpēc tad jūs turpināt koku stādīšanu? — es jautāju. Pareizā kaķiešu valodā šī frāze būtu jāiz­saka tā: jāpagriež galva pa kreisi (tas nozīmē — «tad»), jāpiebaksta ar pirkstu sarunu biedram («jūs»), divreiz jāizbola acis («kāpēc») un divreiz jāatkārto vārds «koks» (pirmajā gadījumā tas pil­dīs darbības vārda lomu). Vārds «turpināt» tiek iz­laists kā nevajadzīgs.

Lielais Skorpions aizvēra muti. Kaķiešiem mute parasti ir vaļā, un, kad viņi to uz brīdi aiztaisa, tas nozīmē apmierinājumu vai dziļas pārdomas. Viņš atbildēja, ka tagad dulnuma kokus stādot tikai daži desmiti cilvēku — vienīgi šis pasaules varenie: po­litiski darbinieki, militārpersonas un dzejnieki, kuri vienlaikus ir muižnieku kārtā. Viņi nevar nestādīt dulnuma kokus, jo citādi var zaudēt savu varu. Po­litiskajiem darbiniekiem dulnuma koki ir vienīgais veids, kas palīdz ieraudzīt ķeizaru, militāristi tos izmanto kā armijas proviantu, bet dzejniekiem tie dod iespēju sapņot vaļējām acīm. Vispār dulnuma lapas ir visvarenas — visu dzīvi var ālēties. Vārds «ālēties» no augstākstāvošo kaķiešu lūpām skan kā visizsmalcinātākais teiciens.

Dulnuma birztalu sargāšana ir Lielā Skorpiona un citu muižnieku dzīves galvenā funkcija. Savai armijai viņi neuzticas — kaķiešu kareivji, patiesas brīvības piekritēji, apēd dulnuma lapas un nesaprot, ko nozīmē pakļauties pavēlei. Karavīri nereti aplaupa savus saimniekus; no kaķiešu viedokļa tā ir loģiska rīcība. Lielais Skorpions domāja tieši tā. Bet kas tad apsargā dulnuma birzis? Ārzemnieki.-Katrs muiž­nieks ir spiests uzturēt ārzemju algotņus. Bailes no ārzemniekiem — viena no mūžsenām kaķiskā rakstura īpatnībām. Brīvības mīlestība neļauj kaķiešu kareiv­jiem pat trīs dienas nodzīvot bez slepkavošanas, bet karš ar ārzemniekiem viņu izpratnē ir pilnīgi ne­iespējama padarīšana. Lielais Skorpions apmierinā­tībā piebilda, ka «savstarpējās slaktēšanas iespējas diendienā pieaug un slepkavošanas metodes kļuvu­šas tikpat elegantas kā dzejoļu vārsmošanas likumi».

— Slekavības kļuvušas par īpatnēju mākslu, — es piebalsoju. Kaķiešu valodā nebija vārda «māksla», no maniem ilgajiem paskaidrojumiem viņš neko ne­saprata, tomēr iegaumēja ķīniešu vārdu.

Senatnē kaķieši karoja ar ārzemniekiem, reizēm pat uzvarēja, bet pēdējos piecsimt gados savstarpē­jās slaktēšanas rezultātā to aizmirsa, visas pūles veltīja iekšējām ķildām un tāpēc sāka ļoti baidīties no ārzemniekiem, ja nebūtu arvaistu atbalsta, ķei­zars nesaņemtu savam galdam nevienu dulnuma lapu.

* * *

Pirms trim gadiem uz Kaķiešu valsti jau bija at­lidojis viens gaisa kuģis. No kurienes — iedzīvotāji nezināja, taču iegaumēja, ka pasaulē eksistē lieli, bezspalvaini putni.

Kad atlidoja mūsu kuģis, kaķieši bija pārliecināti par ārzemnieku ierašanos, arī mani uzskatīja par marsieti: viņi nespēja iztēloties, ka viņu planēta nav vienīgā zem saules.

Lielais Skorpions ar saviem draugiem muižniekiem tūlīt skrēja uz kuģa nolaišanās vietu, lai iegūtu ār­zemniekus dulnuma birztalu apsardzei. Daudzi ārzemnieki nez kāpēc bija atgriezušies savā dzim­tenē, un steidzīgi vajadzēja vervēt jaunus sargus.

Muižnieki vienojās mani pēc kārtas nodot cits ci­tam, jo pēdējā laikā bija ļoti grūti nolīgt ārzemnie­kus. Ieraudzījuši, ka mana fizionomija neizskatās ka- ķiska, viņi briesmīgi pārbijās. Iepazinuši manu nai­vumu, nolēma mani neaicināt dienestā, bet vienkārši sagūstīt. Būdami īsteni Kaķiešu valsts pilsoņi, viņi bija viltīgi un nepieciešamības gadījumā pat spējīgi riskēt. Tagad es saprotu: ja es pirmais būtu lietojis spēku, viņi tūlīt aizmuktu kur kurais, bet nekādā ziņā neatmestu savus centienus. Turklāt es nevarētu at­rast neko ēdamu. Vispār es esmu apmierināts, ka to­reiz neizšāvu. Bet, no otras puses, mani sagrābdami, viņi zaudēja cieņu pret mani, kaut gan turpināja bai­dīties. Lielais Skorpions un citi muižnieki tūlīt no­jauta, kādu labumu var iegūt no mana naivuma: ar mani nevajag vienoties par kaut kādiem noteikumiem, pietiek ar to, ja iedod nedaudz pārtikas. Vienlaikus mainījās arī sabiedroto spēku samērs: no sabiedriskā īpašuma es pārvērtos par privātīpašumu. Lielais Skorpions bija neparasti lepns uz saviem panāku­miem, jo viņu izpratnē nodevība ietilpst brīvības jē­dzienā.

Viņi mani, važās sakaltu, iesēdināja laivā, bet paši, no ūdens nobijušies, pa taciņu aizskrēja uz būdu. Ja pusceļā laiva apgāztos, vainīgs, protams, būtu mans liktenis. Laivai pašai vajadzēja uzskriet uz sēkļa, kura tuvumā atradās būda.

Mani iespundējuši būdā, viņi izklīda pa mājām, lai ēstu dulnuma lapas. Ārkārtīgi bīstami nēsāt tādu dārgumu sev līdzi, tāpēc kaķieši lapu ēšanu vislab­prātāk dara mājas apstākļos. Uzsāktais ceļojums jau tā bija muižnieku liela pašuzupurēšanās.

Kaut gan improvizētajam cietumam Lielā Skor­piona birztala atradās tuvāk nekā pārējās, viņš tūlīt neatgriezās. Pēc dulnuma lapu baudīšanas mazliet jānosnaužas. Lielais Skorpions nedomāja, ka sān­cenši ieradīsies tik drīz, tāpēc viņu parādīšanās bija liels pārsteigums. — Labi, ka šī māksla palīdzēja! — viņš paziņoja, ar sajūsmu norādīdams uz manu pi­stoli. Tagad viņš jebkuru neizprotamu priekšmetu dēvēja par mākslu.

No kā gan bija izgatavotas važas, es pajautāju. Viņš paraustīja plecus un teica, ka tās atvestas no ārzemēm.

— Ārzemēs ir ļoti daudz- derīgu mantu, taču to atdarināšana mums nepiestāv, jo mūsu valsts ir vis­senākā. — Lielais Skorpions uz mirkli apmierināti aizvēra muti. — Starp citu, kad dodies ceļā, nav par skādi paķert līdzi roku un kāju važas.

Es nesapratu — viņš zobojas par mani vai runā nopietni. Šobrīd mani interesēja, kur viņš pavadījis pagājušo nakti, jo tuvumā nebija saskatāmas citas būdas. Acīmredzot viņš nevēlējās atbildēt uz manu jautājumu, palūdza man kādu «mākslu», lai to va­rētu parādīt ķeizaram. Es viņam iedevu sērkociņu, nodomādams, ka brīvajā sabiedrībā katram vajadzētu piederēt kādam noslēpumam, un tikai pajautāju, vai viņam ir ģimene. Viņš pamāja ar galvu.

— Lūk, savāksim dulnuma lapas un brauksim pie manis uz mājām.

— Bet kur ir tavas mājas?

— Galvaspilsētā. Tur dzīvo ķeizars un daudz ār­zemnieku. Tu varēsi satikt savus draugus.

— Es atlidoju no Zemes un uz Marsa nevienu ne­pazīstu!

— Vienalga, tu esi ārzemnieks. Un viņi savā starpā vienmēr draudzējas.

Izskaidrošanos turpināt bija veltīgi. Labāk sagai­dīt lapu novākšanas beigas un drīzāk doties ceļā, lai savām acīm aplūkotu Kaķiešu pilsētu.