Piezīmes par kaķiešu pilsētu

42

Tieši šajā laikā mani notvēra policija. Jaunā pil­sētas valdīšana daudz spriedelēja par morāli un nolēma tikt vaļā no netiklības. Oficiālās prostitūtas joprojām nodarbojās ar savu arodu, jo viņas at- pirkās; naudas devējas uzskatīja par pāraudzinātām un tikumīgām sievietēm. Mani ievietoja labošanas darbu namā un sāka mācīt strādāt. Mazgāt, šūt un adīt — es pratu visu. Ja no tā varētu izdzīvot, es nekad nebūtu ķērusies pie sava mokpilnā aroda. Es visiem to teicu, taču man neticēja, mani uzskatīja par neglābjami samaitātu. Man mācīja strādāt un iegalvoja, ka jāmīl darbs, tad nākotnē varēšot no­pelnīt iztiku vai apprecēties. Sie cilvēki bija opti­misma pilni, bet es neticēju nekam. Par savu vis­lielāko pienākumu viņi uzskatīja to, ka vairāk nekā desmit sieviešu pēc labošanas darbu nama bija ap­precējušās. Divas juaņas darbvedības izdevumiem, kā arī vienas rekomendācijas sameklēšana — lūk, visas rūpes par šeit nokļuvušajām sievietēm. Uzska­tīja, ka tas esot lēti. Man šī procedūra šķita kā ņirgāšanās. Runas par labošanos neiedarbojās uz mani. Kad pie mums uz pārbaudi ieradās kāds sva­rīgs ierēdnis, es viņam iespļāvu sejā. Pēc tam mani neuzdrošinājās izlaist brīvībā — es biju bīstama. Mani arī pāraudzināt negribēja. Un es nonācu cie­tumā.

Cietums ir brīnišķīga vieta, kura tev palīdz ga­līgi izjust dzīves bezjēdzību; pat sapnī nekad ne­esmu redzējusi tik pretīgu farsu. Nokļuvusi cietumā, es vairs nedomāju par laukā izkļūšanu; no savas pieredzes zināju, ka brīvībā nav daudz vieglāk. Es negribētu mirt, ja no šejienes varētu nonākt labākā vietā, taču īstenībā tādas vietas nav, tālab — vai nav vienalga, kur nomirt? Seit, tieši šeit es atkal ieraudzīju savu labāko draugu — mēness sirpi. Cik ilgi to nebiju redzējusi! Un ko dara māmiņa? Es visu atceros.

..