Piezīmes par kaķiešu pilsētu

27

Tuvojās mana kāzu diena. Es biju jaunkundze. Un man kā jaunkundzei vajadzēja padomāt par savu nākotni. Kāda tā būs? Nāksies aizmirst daudzus jaunos cilvēkus. Neviens no viņiem taču nespēja man dot to, par ko es sapņoju. Manai nākotnei jā­būt tikpat skaistai kā tagadnei. Sajā ziņā līgavainis, kuru sameklēja vecāki, atbilda visām prasībām; šīs laulības man nodrošinātu spožu nākotni. Tikai — kā ar mīlestību? Te nu draudzenes varēja man dot simt punktu priekšā, kaut gan citur man netika līdzi. Vai tiešām es biju sliktāka? Ak, kā viņas mani sāktu ienīst, ja uzzinātu, ka mani izprecinājuši vecāki! Un patiesi — kas gan tur labs? Ja jau tas tā, ir vērts krietni padomāt: pēkšņi var gadīties cilvēks, kuru es spētu iemīlēt, turklāt bagāts. Bet vai pie trūcīga es ietu? Jā, es upurēšu savu stāvokli ar visu dzīves labklājību. Mīlestība man aizstās visu — kaut arī es esmu kundzene, taču jauna laikmeta kundzene. Tā beidzot ir izeja. Bet kā pret to izturēsies ģimene, ja es atteikšos no vīra, kuru man paredzējuši? Vajag cīnīties! Visādā ziņā cīnīties!