Piezīmes par kaķiešu pilsētu

— Tas ir sarkanstriķaino gvardes komandieris,— Mazais Skorpions klusi noteica. — Viņš cer savās

rokās sagrābt visu valsts varu, jo citas valstis tieši tādā veidā kļuvušas stiprākas. Pats viņš jau tagad ir stiprāks par citiem, jo ir viltīgāks. Esmu pārliecināts, ka viņš dodas pie ķeizara, lai dabūtu gatavu savu plānu. Pārliecināts!

— Varbūt tad jūsu valsts arī kļūs stiprāka? — es svārstījos.

— Nē! Ar viltību var sagrābt varu, nevis nostip­rināt valsti. Viņš ir savas patmīlības apsēsts, nevis norūpējies par valsti. īsts patriotisms — cīņa pret ienaidnieku.

Es sapratu, ka kaķcilvēku nesaticība atviegloja ienaidniekam iebrukumu. No sarkanstriķaino gvardes auklām man metās raibs gar acīm: manā priekšā pavērās baisma asiņu jūra, pa kuru peldēja gvardi.

Mēs jau izgājām no Kaķiešu pilsētas, un es diezin kādēļ nodomāju, ka to nekad vairs neredzēšu. Drīz vien mēs satikām vēl kādu dīvainu procesiju — ga­rus kaķiešus ar vēlīgiem purniem un zāļu pušķīšiem ķepās. Dulnuma, kas jau ilgu laiku bija klusējusi, iesaucās:

— A, svētie nāk!

— Kas? — Mazais Skorpions, kurš agrāk nekad nedusmojās uz viņu, nikni noprasīja. Viņa nedroši precizēja:

— Nē, nē, es neticu viņiem.

— Par kādiem svētajiem tiek runāts? — es pain­teresējos, cerēdams, ka mana nezināšana kaut vai drusciņ mazinās pret Dulnumu vērsto niknumu.

Mazais Skorpions, ilgi klusējis, nu pēkšņi pats man uzdeva jautājumu:

— Pasaki — kāds ir kaķcilvēku galvenais trū­kums?

Nebija viegli atbildēt. Kad mans paziņa teica: — Muļķība, — es klusībā cerēju, ka viņš to neattie­cina uz mani.

— Jā, — Mazais Skorpions turpināja, — muļķība ir mūsu galvenā nelaime, tāpēc ka mēs parasti at­darinām citus, izliekamies, it kā mēs visu zinām un saprotam, bet īstenībā neko ne zinām, ne saprotam, īstu briesmu brīdī mēs beidzam klaigāt, piesaucam māti kā bērni, un tad atklājas mūsu tukšo dvēseļu noslēpums: parasta muļķība. Tādos gadījumos daudzi visisti piesauc svēto Macu, kaut gan patiesībā viņš nebija svētais, bet dižs cilvēks, kas neatzina māņ­ticību. Mūsu revolucionāri atsaucas arī uz tādiem svētajiem, kuri tikai zālīti prot turēt ķepās. Pasaulē nav nekā pretīgāka un dumjāka par šitiem!

Pie mums neviens neko nesaprot. Ja rodas prob­lēmas, kas prasa neatliekamu risinājumu, visi to vien dara kā svētos sauc palīgā. Nē, mūsu bojāeja ir neizbēgama. Stulbi organizēta ekonomika, politika, izglītība, armija spēj pazudināt valsti, bet masveida muļķība spēj pazudināt veselu nāciju, jo muļķus jau neuzskata par cilvēkiem. Sagrābuši mūsu valsti, ienaidnieki mūs pilnīgi iznīcinās, un neviens no kai­miņiem nenāks mūs aizstāvēt. Lops nokļūst zem naža — kas tur sevišķs? Ļaudis vienmēr bijuši ciet­sirdīgi pret tiem, kurus ienīst.

Es ļoti gribēju tuvāk iepazīties ar kaķiešu svēta­jiem, taču baidījos pazaudēt Mazo Skorpionu un Dulnumu. Mēs apmetāmies atpūsties ciematiņā, kurā bija dažas pussagruvušās mājeles, bet nebija neviena iedzīvotāja.

— Manā bērnībā šis ciems izskatījās citādi. Cik ātri viss panīkst! — Mazais Skorpions domīgi sa­cīja it kā pats sev. Es nezināju, kāpēc ciems aizgā­jis bojā, taču nesāku viņu apgrūtināt ar izprašņā- šanu, jo biju jau dzirdējis par dažām dīvainām re­volūcijām, bet pēc tam — par kariem, kuros pat uzvara neatnesa laimi. Tā pati nolaidība un svētu­lība, katrs apvērsums saistījās ar armijas palielināšanu, ar alkatīgo ierēdņu skaita pieaugumu. Zem­nieki badojas pat tad, kad strādā vaiga sviedros, un viņi mūk uz pilsētu vai arī par dažām dulnuma la­pām pārdodas dienestam armijā. Jā, revolūcija ir bīstama tad, kad tā ir nolaidīgu cilvēku rokās! Ne­viens neizglābs kaķiešus, ja viņi paši nesapratīs, ka tos smacē muļķība.

Kamēr es pārdomāju, pēkšņi Dulnuma pielēca kā­jās un iesaucās:

— Skatieties, skatieties!

Rietumos, gluži kā vētras brāzmas sacelts, virpu­ļoja milzīgs pelēku smilšu mākonis.

Mazā Skorpiona lūpas ietrīcējās:

— Tur atkāpjas kareivji!