Piezīmes par kaķiešu pilsētu

14

Es iekārtojos vēstnieka mājā. Pats saimnieks sen jau miris, bet viņa atraitnei bija viena īpatnība (kādreiz viņa braukusi uz ārzemēm): viņa neēda dulnuma lapas un par to atgādināja simt reižu dienā. Lai arī kā, es beidzot biju ieguvis paspārni un ar jauna kaķēna lepnumu uzrāpos uz sienas, lai ieraudzītu pilsētas mājas iekšpusi.

Kad es pieskāros šai sienai, mana sirds viegli ietrīsējās: man likās, ka siena drusciņ šūpojas. Var­būt es meloju, taču no mana pieskāriena nodrupu- šais māls bija tiešām īsts. Siena it kā atgādināja jēlu māla plāceni — par to es galīgi pārliecinājos, kad biju nokļuvis līdz pašai augšai.

Jumta, kā jau te parasts, nebija. Ko gan dara šajā mājā lietus laikā? Ziņkārība vēl vairāk mudi­nāja mani šeit padzīvot. Mājas iekšpusē pusotru metru no sienas sākās koka paaugstinājums ar cau­rumu, kurā parādījās sūtņa atraitne.

Viņas platā seja un caururbjošais skatiens mani nepārsteidza, tikai pelēkie matiņi, kas rēgojās caur biezo pūdera kārtu, galvu darīja līdzīgu sarmas pārklātam acainam ķirbim. Tas mazliet mulsināja.

— Mantas vari likt uz paaugstinājuma, visa augša ir tava, bet lejā tev nav ko darīt. Baroju divas reizes: rītausmā un krēslas stundā, — neno­kavē! Dulnuma lapas mēs neēdam, naudu maksāsi iepriekš. — Sūtņa atraitnei bija kāds priekšstats par diplomātiskajām attiecībām.

Es noskaitīju naudu — no tiem piecsimt nacionā­lajiem prestižiem, kurus ciematā biju saņēmis no Lielā Skorpiona. Man piederēja tikai tas, kas mu­gurā; tā arī labāk, jo būtu muļķīgi ienest mēbeles mājā, kurā ir tikai paaugstinājums un četras sie­nas. Galvenais — neiekrist paaugstinājuma cau­rumā, viss pārējais būs kārtībā. Taisnību sakot, va­jadzēja baidīties ne tikai no cauruma: paaugstinā­jums bija klāts ar māla kārtu — tā smaka nepavi­sam nesaistījās ar priekšstatu par vēstnieka rezi­denci. No augšas cepinās — apakšā smirdēs. Nu jau es sapratu, kāpēc kaķcilvēki caurām dienām slafstās pa ielu.

Nepaspēju sekot viņu piemēram, kad caurumā pa­rādījās madāma, bet aiz viņas — astoņas jaunākas kaķietes. Mani aizdomīgi nopētījušas, viņas pār­lēca pāri sienai. Arī sūtņa atraitne, tikusi uz sienas, atskatījās un ierunājās:

— Mēs aizejam, uz redzēšanos! Ko tu padarīsi — pēc vīra nāves visas šīs stulbenes uzgūlās ma­niem pleciem. Ne naudas, ne vīra, tikai pieskatāmas astoņas jauniņas draņķes. Dulnuma lapas mēs ne­ēdam. Vīrs bija sūtnis, man, viņa sievai, rau, tagad no rīta līdz vakaram jānoņemas ar šitām palaistu- vēm.

Sūtnienei atlika tikai aizvākties, jo citādi viņai aptrūktu lamuvārdu. Viņa, par laimi, izrādījās sa­prātīga un tādēļ nozuda.

Es no jauna apjuku minējumos. Kas gan ir šīs jaunās sievietes? Sūtņa meitas, māsas vai mīļākās? Iespējams — mīļākās. Tādas var būt arī Lielajam Skorpionam, tāpēc jau viņš mani nelaida savā mājā. Varu iedomāties, kāda netīrība, haoss un smir­doņa valda tur, zem paaugstinājuma, kur vecā kaķe sargā, kā pati izteikusies, palaistuves. Nebija vērts apmesties tādā mītnē, taču nauda samaksāta, vis­maz jāpaskatās, kas notiek apakšā. Varbūt izmantot saimnieces prombūtni? Nē, tomēr neērti. Kamēr es svārstījos, virs sienas atkal parādījās sūtnienes galva:

— Ātrāk nāc ārā no mājas — kas nu tādus nepazīst, līdīsi izglūņāt!

Mulsi pakļāvies, pārlīdu pāri sienai. Kurp lai eju? Aprunāties var vienīgi ar Mazo Skorpionu, kaut gan viņš ir skeptiķis. Bet kur viņu patlaban atra­dīsi? Mājās viņa, protams, nav, meklēt uz ielas ir tikpat bezcerīgi kā adatu siena kaudzē. Izspraucos cauri pūlim un ieraudzīju tālumā mājas, kuras, iespējams, piederēja aristokrātijai vai valdības iestā­dēm, jo tās bija daudz augstākas par pārējām. Jo tālāk no centra, jo mazākas un sliktākas celtnes. Kā redzams, bodītes un nabadzīgo mitekļi. To iz­protot, pilsētā ir viegli orientēties.

No pūļa iztraucās sieviešu — kaķeņu bars (viņas parasti ir gaišākām sejām), kas virzījās tieši uz mani. Es apmulsu: Lielais Skorpions un sūtniene man bija likuši noprast, ka vietējās sievietes esot ļoti nomāktas, bet šīs klaiņo, kur grib, — tām jā­būt apšaubāmas uzvedības sievietēm. Jaunatnācē­jam labāk piesargāties. Es nepaspēju pazust, kad padzirdu Mazā Skorpiona balsi:

— Jau uzsāki izpēti?

Izrādījās, ka viņš ir tas, kas ved pie manis sie­vietes. Vienā mirklī es biju ielenkts.

— Nu, vai uzdāvināt vienu? — Mazais Skor­pions, pametis aci uz pavadonēm, smējās. — Sitā ir Ziediņš, tā ir Dulnuma — pārāka par dulnuma lapām —, bet šo sauc Zvaigznīte …

Viņš iepazīstināja ar visām, es atcerējos tikai dažu viņa paziņu vārdus. Dulnuma pamirkšķināja man, un es apjuku. Ja šīs ir ielenes, man nebūtu lieki padomāt par savu reputāciju, ja godīgas mei­čas, tad jāpiesargās viņas apvainot. Godīgi sakot, es ne visai ieredzu sievietes. Viņu tieksme smiņ- ķēties, manuprāt, liecina par viltu un nedabiskumu. Protams, dažas nelieto smiņķi, bet tādēļ jau viņas nav mazākas liekules. Vispār es cenšos turēties tā­lāk no sievietēm un cienīt viņas no attāluma.

Mazais Skorpions, var jau būt, saprata mani un jokodams grūstīja kaķenītes:

— Ejiet, ejiet! Ļaujiet mums pafilozofēt!

Meitenes iesmējās un pazuda pūlī, bet es jopro­jām apjucis stāvēju.

— Vecie darboņi dod priekšroku mīļākām, jau­nie — precas, taču mēs, būdami piestūķēti ar ve­cajām tradīcijām un ienīzdami jaunās, nemīlam ne sievas, ne mīļākās, — Mazais Skorpions domīgi noteica. — Tad jau labāk ■— vienkārši izklaidēties. Jā, tā ir pielāgošanās, bet kurš gan atteiksies pielāgoties sievietēm?

— Tavas pavadones izskatās kā … — man trūka vārdu viņu raksturošanai.

— Viņas ir tādas pašas kā visas pārējās sievietes. Tās var gan ierobežot, gan mīlēt, gan cienīt, gan barot — pēc katra patikšanas. Sievietes pašas ne­kad nemainās. Jau mana vecvecmāmiņa pūderējās, to dara ir vecmāmiņa, ir māte, ir māsas, ir šīs meičas, šo meiču mazmeitas arī mālēsies. Iespundē istabā, viņa pūderēsies, izlaid uz ielas — darīs to pašu.

— Tu atkal savu! — es iesaucos.

— Ko nozīmē «savu»? Atzīstot sieviešu vājības, ar to viņām izrādām cieņu. Tieši viņu dēļ vīrieši melo bez atelpas, kļūst vai nu par svētajiem, vai par zvēriem. Bet sievietes vienmēr ir tīras, vienmēr cī­nās, pūderē seju, kad tā no dzimšanas nav īpaši skaista. Ja vīrieši nojaustu, ka viņu pašu sejas nav pietiekami skaistas, viņi arī pūderētos, pirms nekau- nēdamies pārtaptu gan par svētajiem, gan par zvē­riem.

Es aizdomājos, nesaprazdams, vai arī viņš pats tic savai komiskajai teorijai. Bet Mazais Skorpions turpināja:

— Patlaban tu redzēji tā sauktās jaunās sie­vietes, mana tēva un sūtnienes nāvīgākās ienaid- nieces. Tas nenozīmē, ka tēvs būtu gatavs ar viņām izkauties, viņš vienkārši neieredz šos sievišķus, jo tos nevar pārdot — kā savas meitas — vai arī iespundēt mājās — kā mīļākās. Viņas nevarētu uzska­tīt par stiprākām un gudrākām kā, piemēram, sūt- nieni vai manu māti. Viņas ir vēl sievišķīgākas, vēl slinkākas, vēl aprobežotākas, taču pūderējas labāk. Sievietes ir ļoti jaukas, pat tāds mizantrops kā es nevaru neaizrauties ar viņām.

— Vai tad viņas audzināja jaunajā garā?

— Audzināja? — Mazais Skorpions iekliedzās dī­vainā uzbudinājumā. ■— Pie mums visur audzina, iz­ņemot skolu. Vectēvs lamājas — audzināšana, tēvs tirgojas ar dulnuma lapām — audzināšana, sūtniene dzīvas aprok astoņas vīra mīļākās —■ audzināšana, smirdošs grāvis ielas vidū — audzināšana. Tai kalpo arī karavīri, kas ar nūjām belž citiem pa galvu, arī sievietes, kuras prot pūderēties labāk par citām. Kad man piemin audzināšanu, es apēdu kādu desmitu dulnuma lapu, citādi man ir pretīgi.

— Vai šeit ir daudz skolu?

— Daudz. Vai tad tu neesi redzējis?

— Nē.

— Vajag apskatīt. Pie mums visur ir kulturas iestādes. Kāds tām sakars ar kultūru, tas ir cits jautājums, bet iestādes ir, — Mazais Skorpions no­smīkņāja un pēkšņi atmeta galvu: — Nelāga bū­šana, uz lietu taisās.

Debesīs vēl bija pamaz mākoņu, vējš gan pūta aizvien stiprāk.

— Laiks doties mājup! — Mazais Skorpions pazi­ņoja, acīmredzot baidīdamies no lietus. — Kad no­skaidrosies, satiksimies tepat.

Ļaužu straume aizdrāzās, it kā to būtu skārusi vētra. Arī es jozu, lai gan zināju: mājā bez jumta gaidāma izmirkšana. Vienkārši gribējās skriet kopā ar pārējiem un skatīties, kā visa pilsēta, vai prātu zaudējusi, rāpjas pa sienām.

Uztrauca jauna vēja brāzma, debesis tūlīt sa­tumsa, milzīga, sarkana zibens šautra atlidoja līdz pašai zemei un šķērsoja namu līniju. Nogranda pērkons, bet pēc tam no debesīm sāk krist lietus lā­ses vistas olas lielumā. Tālumā kaut kas nošalkoja, lietus uz mirkli pierima, debesis drusciņ noskaidro­jās, tad pēkšņi — atkal vējš, jauns zibens spēriens, lāses saplūda spēcīgā straumē. Debesis izzuda. Pēc tam lietus straumes negaidot izliecās, ietrīsējās un arī pagaisa. Izzuda viss, izņemot zibens uzliesmo­jumus.

Jau biju izmircis līdz ādai, galvenais — nevarēju saprast, kur ir mana māja. Pie kādas sienas pie­stājies, gaidīju jaunus zibeņus. Man likās, ka debe­sīs iespīdas gigantiska, melna sātana acis — nav brīnums, ka šis spīdums traucēja atrast ceļu. Ak, vienalga, kam pieder tā māja, — līdīšu iekšā, tad jau redzēs! Būdams augšā uz sienas, kura kaut kā pazīstami sašūpojās, apjēdzu, ka esmu nejauši uz­dūries sūtnienes mājai. Tajā mirklī uzliesmoja ne­parasti spilgts zibens, pērkons it kā ietriecās tieši manī, siena salīgojās, nosvērās sāņus — un es, aizmiedzis acis, lidoju diezin uz kurieni.