Piezīmes par kaķiešu pilsētu (Lao Še) читать бесплатно онлайн полную версию книги

21

Smejošas lūpas skar manu seju, virs viņa galvas es redzu smaidošu mēness sirpi. Pavasara vējš reibina, tas saplosa pavasarīgos mākoņus, atsedzot mēness sirpi un dažas zvaigznes. Vītola zari, noliekušies pār upi, vieglītiņām šūpojas, sienāži dzied mīlas dziesmas, un tumšajā, vakarīgajā gaisā izlijis ziedošo niedru aromāts. Es klausos ūdens bur- buļošanā — niedru dzīvības devējā spēkā; es gribu kļūt kā niedre un strauji tiekties augšup. Siltajā, valgajā zemē ar baltu sulu pildās jaunās atvases. Visapkārt viss alkatīgi smeļ sevī pavasara spēkus, iesūc tos ar visām porām, izplatot smaržas. Līdzīgi puķēm un zālēm, kas man apkārt, aizmirsusi visu, es ieelpoju pavasari; es vairs nejūtu sevi, it kā iz- kūstu pavasarīgajā vējiņā, blāvajā mēness gaismā. Negaidot mēnesi aizsedz mākoņi, es atjēdzos un jūtu — svelmējošs spēks pieveic mani. Mēness sirpis izzūd, es zaudēju sajēgu un kļūstu līdzīga savai mātei.