Piezīmes par kaķiešu pilsētu

12

Lielā Skorpiona māja atradās, kā jau tika mi­nēts, pilsētas centrā. Tā sastāvēja no četrām aug­stām sienām bez logiem un durvīm. Tādas pašas bija arī kaimiņu mājas, kuras es ieraudzīju tikai tā­pēc, ka vakarā kļuva vēsāks un ziņkārīgo bija ma­zāk.

Virs sienām parādījās daži kaķu purni. Lielais Skorpions kaut ko uzkliedza, un purni pazuda. Pēc tam atkal parādījās, mūsu pusē nolaizdami resnas virves ķīpu pacelšanai. Jau satumsa, uz «ielas» vairs neredzēja neviena gājēja. Vēl nebija uzstieptas vi­sas ķīpas, kad karavīri kļuva nemierīgi; bija skaidri jūtams, ka viņi nevēlas turpināt darbu, kaut arī naktī redz gandrīz tikpat labi kā dienā.

Lielais Skorpions ar vislielāko iztapību jautāja man, vai es būtu ar mieru pārnakšņot šeit uz pali­kušajām ķīpām. Te pirmoreiz man kļuva žēl elek­trisko lukturīšu, kuri tika sadauzīti reizē ar kuģi. Būtu man tāds lukturītis, es varētu mierīgi bez uz­mācīgiem garāmgājējiem apskatīt Kaķiešu pilsētu. Spriežot pēc manas — laucinieka pieredzes, nakšņot zem klajām debesīm nav sliktāk kā kaķiešu namā. Un viņu mītnes es vēl paspēšu apskatīt. Lielais Skorpions ļoti priecājās, atlaida karavīrus un, ieķē­ries virvēs, nozuda aiz sienas.

Es paliku viens. Pūta vējiņš, zvaigznes likās spo­žākas nekā parasti, vārdu sakot, viss liecināja par rudeni. Tikai tuvākais smirdošais grāvis traucēja baudīt klusumu un nakts vēsumu. Lai aizdzītu šo smaku un arī ieturētu vakariņas, es apēdu dažas dulnuma lapas un sāku klaiņot turp un atpakaļ, pār­domājot dienā redzēto.

Man uzmācās daudzi jautājumi: «Kāpēc kaķcilvēki dienā ir tik aktīvi, bet naktī visi slēpjas? Varbūt tam cēlonis ir sabiedriskās nekārtības? Kā viņi var dzī­vot mājās, kurās nav gaismas, nav gaisa, bet tikai smirdoņa, netīrumi un mušas? Jā, saprotu — viņi baidās no laupīšanām! Taču visbriesmīgākā laupī­šana ir labāka par slimībām, kuras nolaupa tūksto­šiem dzīvību …» Man atkal šķita — redzu draudošo pirkstu, un es nodrebēju: «Ja tādai pilsētai uzbrūk mēris vai holera, tā būs tukša vienā nedēļā!» Sī pilsēta man kļuva aizvien pretīgāka: kā milzīga, melna ēna tā gulēja zem zvaigžņotās debess un ne- izdvesa ne skaņu, tikai smirdēja.

Dažas ķīpas aizvilcis tālāk no grāvja, es nogūlos uz tām un sāku lūkoties zvaigznēs. Guļasvieta iz­nāca tīri pieklājīga, taču man joprojām bija sērīgi. Es sāku pat apskaust kaķiešus. Kaut arī viņi dzīvo netīrībā, taču kopā ar saviem tuviniekiem, bet man uz Marsa nav neviena, tikai zvaigznes un Lielais Skorpions. Es rūgti nosmīnēju, acīs saskrēja asa­ras.

Iemigt neļāva doma par darbu — man jāsargā dulnuma lapas. Kad es jau noskaņojos ignorēt savas saistības, kāds uzsita man uz pleca. Es pielēcu kā­jās, izberzēju acis un ieraudzīju divus kaķcilvēkus. Vai tie nav rēgi — vēl pirms mirkļa taču te nebija neviena! Acīmredzot arī civilizētie cilvēki ir pakļauti māņticībai.

Vēl neapskatījis atnācējus, es nopratu, ka šie nav parasti kaķi, ja jau viņi uzdrošinās man pieskarties. Es piemirsu gan pistoli, gan to, ka atrodos uz citas planētas. — Sēdieties! — es sacīju; tas bija vienī­gais laipnais kaķiešu vārds, kas man tobrīd ienāca prātā.

Viņi mierīgi apsēdās. Tas mani vēl vairāk pār­steidza: pēc garajām uz Marsa pavadītajām dienām kaķcilvēki pirmo reizi tik brīvi atbildēja uz manu laipnību.

— Mēs esam ārzemnieki, — tas, kurš bija apaļī­gāks, paziņoja. — Vari iedomāties, kāpēc mēs par to runājam?

Es apstiprinoši pamāju.

— Tu taču arī esi ārzemnieks, — kalsenākais kat­ram gadījumam piemetināja.

Viņi runāja nepiespiesti un ar cieņu pret sarunu biedru — ne tā kā Lielais Skorpions, kas atzina tikai paša liekulīgos spriedelējumus, citiem neļaudams bilst ne vārdiņa.

— Es atlidoju no Zemes.

— O! — viņi izbrīnā novilka. — Mēs jau sen sapņojām stāties sakaros ar citām planētām, taču tas mums nekādi neizdevās. Mēs esam ārkārtīgi lai­mīgi, sastopot Zemes pārstāvi!

Abi piecēlās, kā apliecinādami cieņu. Es jutos no­nācis cilvēku sabiedrībā, un man no atmiņām kļuva tik skumji, ka es pat aizmirsu atbildēt uz laipnību. Viņi sāka mani iztaujāt par Zemi. Viņu runāšana bija vienkārša, skaidra, bez ceremoniāliem izskais­tinājumiem un vienlaikus arī laipna, vārdu sakot, normāla cilvēciska runāšana. Viņi, protams, bija simtreiz gudrāki par Lielo Skorpionu, nerunājot par pārējiem kaķiešiem; atnācēji man neapšaubāmi pa­tika.

Viņu valsti — viesi stastīja — saucot par Spīdošo valsti, un tā atrodoties septiņu dienu gājienā no Ka­ķiešu valsts. Bet šeit viņi nodarbojoties ar to pašu, ko es, — sargājot vietējo muižnieku birzis.

Pēc tam kad es viņus izjautāju par dzimteni, res­nais sacīja:

— Zemes kungs! — (Iespējams, ka šī ir viscildi- nošākā uzruna, kuru viņš man spēja izdomāt.) — Mēs gribam izteikt jums priekšlikumu: savāciet šīs ķīpas un pārcelieties pie mums dzīvot!

Es gandrīz no pārbīļa palēcos.

— Paskaidro, lūdzu! — resnais palūdza kalsena­jam. — Zemes kungs, šķiet, nesaprot mūsu nolūkus.

— Vai mēs jūs pārbaidījām? — kalsenais smai­dīja. — Nomierinieties, mēs tikai ierosinājām. Lie­lais Skorpions tā vai tā nepratīs novērtēt jūsu uz­ticību un nebrīnīsies, ja jūs kļūsiet neuzticīgs. Vai tad jums nav zināmi Kaķiešu valsts tikumi?

«Viņi taču arī ir kaķi!» man pazibēja galvā.

Viņi uzminēja manas domas.

— Jā, mūsu priekšteči bija kaķi, jūsējie…

— … pērtiķi, — es pateicu priekšā.

— Pilnīgi pareizi. Mēs visi esam cēlušies no diez­gan samaitātiem dzīvniekiem. ■— Viņš pētoši paska­tījās uz mani, it kā pārbaudīdams, vai tik tiešām esmu līdzīgs pērtiķim. — Taču atgriezīsimies pie dulnuma lapām. Lielais Skorpions nebūs noskumis par to pazušanu. Gluži otrādi — viņš visur izbazū- nēs, ka viņu apzaguši, un paaugstinās cenu pārpa­likušajai precei. Kad bagāto aplaupa, cieš tikai trū­cīgie.

— Tieši tā. Starp citu, es solījos sargāt lapas un nevēlos rīkoties pret sirdsapziņu.

— Pareizi, Zemes kungs. Savā dzimtenē mēs arī tā prātojam, taču šeit, Kaķiešu valstī, godīgums ir pilnīgs absurds. Atklāti runājot, tas vienkārši ir kauns, ka uz Marsa pastāv tāda valsts. Tās iedzīvo­tājus mēs neuzskatām par cilvēkiem.

— Tieši tāpēc mums jābūt godīgiem. Lai arī viņi nav cilvēki, toties mēs esam cilvēki! — es katego­riski paziņoju.

— Zemes kungs! — iejaucās resnais. — Mēs ne­būt nevēlamies, lai jūs mocītos ar sirdsapziņas pār­metumiem. Mēs atnācām brīdināt, lai jūs nepaliktu ar garu degunu. Ārzemniekiem vajag savstarpēji iz­līdzēties.

— Varbūt Kaķiešu valsts tāpēc arī panīka, jo ār­zemnieki apvienojās pret to, — es iebildu.

— Daļēji — jā. Tomēr pie mums — es domāju — uz mūsu planētas — karaspēka trūkums nekad nav bijis par iemeslu starptautiskās autoritātes pavāji­nāšanai. Galvenais iemesls parasti ir cilvēka tiesību pārkāpums. Ar tādu valsti neviens nevēlas sadarbo­ties. Mēs zinām, ka daudzējādi esam vainīgi pret Kaķiešu valsti, taču diez vai viņu dēļ gribēsim nai­doties ar citām zemēm. Kaut gan uz Marsa nav ma­zums vāju valstiņu, tomēr tās nav zaudējušas kai­miņu cieņu. Vājumam ir dažādi cēloņi; ģeogrāfis­kajam stāvoklim, dabas katastrofām — visam ir sava loma. Taču cilvēcisko normu ievērošana ir at­karīga no pašiem iedzīvotājiem. Rau, jūs, piemēram, esat viesis, kas atlidojis no Zemes, jūs neesat Lielā Skorpiona vergs, bet vai viņš jūs uzaicināja savā mājā? Pacienāja? Nē, viņš interesējās tikai par to, lai jūs sargātu viņa dulnuma lapas! Es jūs nemu- sinu, bet cenšos paskaidrot, kāpēc mēs, ārzemnieki, ienīstam Kaķiešu valsti.

Resnais pieklusa, lai atvilktu elpu, sarunā iekļā­vās kalsenais:

— Pat ja jūs rit prasīsieties Lielā Skorpiona mājā, viņš jūs nelaidīs. Kāpēc? Vēlāk uzzināsiet. Šobrīd es vēlos jums paziņot tikai vienu: šejienes ārzemnieki dzīvo vienviet — pilsētas rietumu daļā — bez jebkādām nacionālām atšķirībām, gluži kā liela ģimene. Mums abiem uzticēta viesu uzņem­šana. Ikdienišķie viesi nāk tieši pie mums, bet jau- niņo sagaidīšanai mēs katru dienu izsūtām patru­ļas. Kāpēc mēs izveidojām atsevišķu koloniju? Tā­pēc, ka nav iespējams vietējos atradināt no netīrības. Viņu ēdiens — īsta inde, viņu ārsti… Bet viņiem vispār nav ārstu! Ir vēl citi iemesli, par kuriem pat­laban nav īstais laiks plaši un gari stāstīt. īsi sa­kot, mēs atnācām par jums parūpēties. Varat mums ticēt!

Es ticēju, pat spēju uzminēt iemeslus, kas tika no­klusēti. Taču es esmu nokļuvis Kaķiešu pilsētā — un man vispirms jāizpēta šī pilsēta. Nav šaubu, ka citas zemes ir interesantākas, teiksim, Spīdošā valsts ir daudz kulturālāka par šo. Un tomēr vēr­tīgāk ir izpētīt bojāejai nolemto civilizāciju. Es ne­gatavojos skatīties uz vēsturi ar pesimista acīm, cerēju kaut nedaudz palīdzēt vietējiem iedzīvotā­jiem. Jā, es ticēju sarunu biedru sirsnībai, tomēr nespēju pieļaut, ka šeit visi iedzīvotāji būtu tādi paši kā Lielais Skorpions.

Viesi atkal uzminēja manas domas.

— Tūliņ neko neizlemsim, — resnais izmeta. — Vienalga, kad vien jūs atnāksiet pie mums, mēs būsim priecīgi. Labāk ejiet naktī (tas nav tik no­gurdinoši), taisni uz rietumiem. Uz redzēšanos, Ze­mes kungs!

Viņi nedusmojās, bet joprojām izturējās atklāti un laipni. Es biju ļoti pateicīgs par viņu iejūtību.

— Paldies! Es noteikti aiziešu pie jums, bet vis­pirms visu gribu apskatīt savām acīm.

— Esiet uzmanīgs ar šejienes ēdienu! Uz redzēša­nos! — viņi atkārtoja, un es nezin kāpēc atkal jutu, ka esmu rīkojies pareizi, neiedams viņiem līdzi. Vie­tējos iedzīvotājus var audzināt, viņi ir tādi miermī­līgi: karavīri viņus kulsta, bet šie smejas! Tiklīdz satumst, viņi liekas uz auss un neizdveš ne ska­ņas. Vai tad šo tautu nevar atmodināt? Ja viņiem rastos labs vadītājs, viņi katrā ziņā varētu kļūt paši mierīgākie un cienījamākie pilsoņi.

Es nevarēju iemigt. Manā iztēlē uzplaiksnīja ne­skaitāmas rožainas ainas: Kaķiešu pilsēta pārbū­vēta, pārvērsta par nepārskatāmu puķu dārzu, vis­apkārt tīrība, kārtība, skaistas skulptūras, čivina putni, skan mūzika …