Piezīmes par kaķiešu pilsētu

27

Uz rīta pusi es iesnaudos. Pēkšņi nodārdēja divi šāvieni. Es pielēcu kājās, taču jau bija par vēlu: mani draugi asiņaini gulēja zemē, Mazajam Skor­pionam līdzās atradās pistole.

Ko es izjutu toreiz — tas nav aprakstāms. Es visu aizmirsu, palika tikai sāpe sirdī un bailes no mi­rušo acu ciešā skatiena. Jā, viņi skatījās uz mani, kaut gan bez jebkādas izteiksmes, it kā rosinādami mani uzminēt, par ko viņi domā. Manā priekšā bija mūžības noslēpums, bet es vēl cerēju atsaukt viņus dzīvē un reizē arī jutu, cik niecīga un bez­palīdzīga ir dzīve. Es neraudāju, es biju miris tāpat kā viņi, tikai ar to atšķirību, ka es stāvēju, bet viņi gulēja. Notupies es pieskāros viņiem: viņi bija vēl silti, taču neatsaucās. No viņiem bija palicis tikai tas mazumiņš, ko es pazinu, pārējais izzudis. Nāve droši vien savā ziņā ir patīkama.

Man viņu bija neizsakāmi žēl, īpaši Dulnumas, kura laikam gan nebija nobriedusi varonīgai nāvei. Kaķcilvēku noziegumi uzvēlušies pat viņu sievām, mātēm, māsām. Ja es būtu dievs, es nožēlotu, ka esmu devis sievietes tādai nekam nederīgai valstij.

Es sapratu Mazo Skorpionu, un tādēļ vēl vairāk žēl bija Dulnumas. Viņam bija savi iemesli — iz­skaidrojami iemesli, kāpēc vajadzēja mirt līdz ar savu zemi. Cilvēks nevar dzīvot ārpus savas nāci­jas un valsts: ja tās viņš zaudē, viņš iet bojā, bet, ja izdzīvo, mirst viņa dvēsele.

Dulnuma un Mazais Skorpions man kļuva arvien mīļāki. Es sapņoju, ka viņus uzmodināšu, pateikšu abiem, ka viņi ir bez vainas, ka viņu dvēseles nav gājušas bojā. Sapņoju, ka viņi kopā ar mani aizli­dos uz Zemi, izjutīs dzīves priekus. Taču nepiepil­dāmie sapņi tikai vairoja skumjas. Draugi gulēja nekustīgi, likās, viņi miruši pirms vairākām dienām. Gan dzīve, gan nāve bija Viss, bet starp tām — bez­galīgi lielais Nezināmais. Jā, nāves klusums bija absolūtā patiesība. Mani draugi vairs nesāks runāt, un arī es esmu zaudējis interesi par dzīvi.

Es nosēdēju viņiem blakus līdz pašai rītausmai. Viņu sejas panti iezīmējās arvien skaidrāk, saules stars nolaidās uz klusās, neparasti daiļās Dulnu­mas sejas, uz Mazā Skorpiona, kas bija atbalstījis galvu pret sienu. Viņa seja joprojām saglabāja skumju izteiksmi, it kā arī pēc nāves viņš nebūtu atbrīvojies no sava pesimisma.

Ja es turpinātu šeit sēdēt, es sajuktu prātā. Pat doma par viņu atstāšanu man izraisīja asaras, ku­ras līdz šim brīdim es biju aizturējis. Pamest drau­gus un atkal klaiņot pa svešu pasauli bija daudz grūtāk nekā palikt atšķirtam no Zemes. Turklāt viņu tēli mani vienmēr vajās. Es raudāju, apkampis viņu augumus, un gandrīz vai kliedzu:

— Ardievu, Mazais Skorpion, ardievu, Dulnuma!

Es nebiju spējīgs viņus apglabāt. Vēl mirklis — un es te paliktu uz mūžīgiem laikiem. Sakodis zo­bus, es pievācu savu pistoli, pārlīdu pāri sienai un, pagājis dažus soļus, atskatījos. Nē, es neatgriezī- šos, kaut vai viņu miesas satrūdēs. Esmu nelaimīgs cilvēks: vispirms zaudēju biedru, ar kuru kopā lidoju, bet tagad arī šos draugus … Laikam jau es vispār nedrīkstu draudzēties! Kurp lai es eju? Pro­tams, uz Kaķiešu pilsētu. Tur taču tagad ir manas mājas!

Ceļā neviens negadījās, visur valdīja nāve. Uz pelēki dzeltena ceļa, zem pelēkām debesim mētājās mirušie kareivji, virs kuriem, priecīgi klaigādamas, dejoja baltastainās lijas. Es gāju, cik vien ātri spē­dams, tomēr ausīs skanēja Dulnumas smiekli, Mazā Skorpiona balss. Viņi tik tiešām mani vajāja.

Tālumā ieraudzījis Kaķiešu pilsētu, jutu, ka mana sirds stiprāk iepukstas — vai nu no bailēm, vai no jaunas cerības. Tukšajās ielās nebija nevienas dzī­vas dvēseles, vienīgi rēgojās izvaroto sieviešu līķi. Es nopratu — te gājuši karavīri — un atcerējos Dulnumas teikto frāzi: «Ziediņš arī aizbēga!» Jā, ja Ziediņš nenoslēptos, tad atrastos starp šiem mi­roņiem … Lielā Vanaga galva, liju izknābāta, jo­projām stāvēja kārts galā: tagad to neapsargāja, tagad tā pati sargāja tukšo pilsētu …

Mazā Skorpiona māja bija nopostīta. Karavīri ne­bija atstājuši neko tādu, ko es varētu paņemt pie­miņai, taču man droši vien arī nevajadzēja ņemt, jo katrs ķieģelis, katra šīs mājas daļiņa izraisīja asaras.

Zinādams, ka visi iedzīvotāji jau ir austrumos, es devos turp, ceļā atskatīdamies uz mirušo, pelēka gaisa apņemto pilsētu, tad nogriezos Lielā Skor­piona birztalas virzienā, izgāju cauri ļaužu pames­tiem ciemiem, kuros jau pabijuši karavīri.

Arī birztalā neviena nebija. Es apsēdos zem koka, taču nomācošs klusums mani aizdzina no šīs vie­tas … Garlaicības mākts, es devos uz sēkli, kur senāk biju peldējies; nosēdies smiltīs, es sāku lū­koties tālumā. Te pēkšņi miglā pamanīju ļaudis, kuri gāja uz rietumiem. Radās iespaids, ka situācija mainījusies un iedzīvotāji atgriežas pilsētā. Ceļinieku kļuva arvien vairāk, daži gāja kopā ar karavīriem un nepacietīgi lauza sev ceļu izciliem kaķiešiem pa­rastajā veidā. Šur un tur uzliesmoja ķīviņš, taču apjēgt, kurš uzvar, bija grūti, jo karavīri mazāk sita, vairāk centās izvairīties, cits no cita slepas. Viena no vienībām īpaši prasmīgi izvairījās un, aizpildīdama radušos tukšumu, palēnām virzījās uz priekšu. Kad tā tuvojās sēklim, es sapratu šīs veik­lības iemeslu: tās priekšgalā atradās Lielais Skor­pions.

Es nevarēju palaist garām izdevību un panācu vienību, kura jau pilnīgi bija izkļuvuši brīvībā un sākusi kāpināt tempu.

Lielais Skorpions, mani ieraudzījis, liekas, no­priecājās, taču ne jau sarunas viņam tagad bija prātā. Kad es noprasīju, ko viņš domā darīt, viņš, rūpju pilns, izmeta:

— Nāc mums līdzi uz galvaspilsētu! Ienaidnieki drīz tur ieradīsies, ja tik jau nav atnākuši!

«Beidzot kaķieši sapratuši, ka nedrīkst nepreto­ties, un nolēmuši aizstāvēt pilsētu,» es nodomāju. «Bet kāpēc viņi ceļā plēšas?» Nojautis savu minē­jumu nedrošību, pieprasīju no Lielā Skorpiona pa­skaidrojumus.

Viņam acīmredzot es biju vajadzīgs, un, zinot manu neatlaidību, viņš neslēpa patiesību:

— Mēs ejam padoties! Kurš pirmais galvaspil­sētu uzdāvinās ienaidniekam, tas kā balvu saņems ienesīgu vietiņu!

— Nu nē, tad laid mani vaļā! Arī bez manis tu varēsi padoties! — es atcirtu un strauji griezos at­pakaļ.

Kara priekšnieki, kas gāja aiz Lielā Skorpiona, arī steidzās kapitulēt. īpaši rosīgs bija sarkanstri­ķaino gvardes pavēlnieks — joprojām ar resnu striķi ap kaklu.

Pēkšņi visi apstājās. Es atskatījos un ieraudzīju, ka ienaidnieks tuvojas, tomēr nolēmu iet pavērot Lielā Skorpiona kapitulēšanu. Pēkšņi gan mani, gan Lielo Skorpionu apsteidza sarkanstriķaino pavēl­nieks. Viņš kā putns drāzās pie ienaidniekiem un nometās uz ceļiem viņu priekšā. Pārējie kara priekš­nieki sekoja viņa priekšzīmei gluži kā godbijīgi dēli vecāku bērēs Senajā Ķīnā.

Tad nu es pirmo reizi ieraudzīju Kaķiešu valsts ienaidniekus. Vairums no viņiem bija mazāki par kaķiešiem, neizskatījās sevišķi gudri, taču acīmre­dzot bija nelietīgi un cietsirdīgi: es gan nezināju viņu vēsturi, nepazinu nacionālo raksturu un tikai vadījos pēc pirmā iespaida. Rokās viņi turēja īsas, šķita, no dzelzs gatavotas nūjas.

Kad kaķieši nometās ceļos, viens no liliputiem — domājams, priekšnieks — sasita plaukstas. Aiz viņa stāvošie kareivji aši devās uz priekšu un apbrīno­jami precīzi sāka zvetēt pa kapitulantu galvām. Viņu upuri, neizdvesdami ne skaņas, gāzās zemē, it kā no nūjām nāktu elektriskie lādiņi. Pārējie kaķieši iekliedzās kā zem naža nokļuvuši gaiļi un metās at­pakaļ, mīdīdami pakritušos. Liliputi nesekoja viņiem, bet lēni virzījās uz priekšu, ar kājām atgrūzdami līķus.

Ne velti Mazais Skorpions teica, ka ienaidnieks iznīcinās kaķiešus visus līdz pēdējam. Taču es vēl cerēju, ka viņi pretosies. Kapitulācija viņus neglāba no bojāejas, varbūt cīņa izglābs. Man nepatīk kari, tomēr vēsture pierāda, ka tie dažreiz ir neizbēgami, ka reizēm cilvēka pienākums ir iet kaujā un mirt. Aizstāvēt savu tautu — tas ir svēts pienākums, tas nav pielīdzināms viltus patriotismam, kas man pretīgs. Pēc šīs izrēķināšanās Kaķiešu valsts iedzī­votāji droši vien sāks kauju, un, pilnīgi iespējams, uzvara būs viņu pusē.

Es turējos tālāk no liliputu kareivjiem, kuri ar savām nūjām piebeidza ievainotos. Sie kareivji, da­biski, man nelikās kulturāli, taču viņiem vismaz bija viena priekšrocība salīdzinājumā ar kaķiešiem: viņi cienīja savu zemi. Sī cieņa izpaudās baismīgā ego­ismā, un tomēr liliputi bija pārāki par Kaķiešu valsts iedzīvotājiem, kuri domāja tikai par savu personu.

Labi, ka, dodoties uz fronti, es paķēru līdzi ne­daudz dulnuma lapu — citādi nomirtu badā. Es ne­uzdrošinātos liliputiem prasīt ēdienu, pat tuvoties viņiem, jo no viņiem neko labu negaidīju — viņi varēja uzskatīt mani par spiegu. Mēs nonācām līdz vietai, kur bija nokritis mans kuģis, un te liliputi apstājās. No tālienes redzēju — kuģa atliekas sais­tīja viņu uzmanību. Atnācēji savā ziņkārībā pār­spēja Kaķiešu valsts iedzīvotājus, tomēr tajā brīdī par to es neprātoju, jo domāju par sava drauga mirstīgajām atliekām, kuras viņi mīdīja kājām.

Kareivji atpūtušies sāka rakt zemi — mazliet ne­veikli, toties ātri, bez laiskuma un šaubām. Drīz vien viņi izraka milzīgu bedri, pie tās atdzina sagūstīto kaķiešu baru un sāka tos grūst lejā. No nelaimīgo kliedzieniem pārplīstu pat dzelzs sirds, taču liliputu sirdis bija stiprākas par dzelzi, bez tam viņi izlī­dzējās ar metāla nūjām. Starp upuriem bija daudz sieviešu, dažas ar bērniem uz rokām. Nebūdams spē­jīgs viņus glābt, es aizvēru acis, tomēr kliedzieni un raudas skan man ausīs vēl līdz šim laikam. Trok­snis pamazām norima, es atvēru acis un ierau­dzīju, ka maza auguma izdzimteņi jau stampā zemi. Visus apraka dzīvus! Drausmīgs sods par nespēju pretoties. Es nezināju, ko vairāk neieredzēt, taču sapratu, ka ļaudis, kuri nespēj sevi cienīt, nevar cerēt uz cilvēcīgu attieksmi. Pat viena cilvēka ne­lietība jau spēj pazudināt ļoti, ļoti daudzus!

Ja visā pilnībā apjēgtu redzēto, es kļūtu akls no asarām. Liliputi man šķita viscietsirdīgākie radī­jumi: viņi līdz pamatiem iznīcināja Kaķiešu valsti, pat mušas bija nolemtas iznīcībai.

Pēc tam es vēroju dažu kaķiešu — četru piecu cilvēku grupas mēģinājumus cīnīties. Viņi pat līdz pēdējam brīdim nebija iemācījušies darboties vienoti. Es redzēju pauguru, kur bija salasījušies pusotra desmita kaķiešu bēgļu, — tā bija vienīgā ienaidnieka vēl neieņemtā vieta. Nepagāja ne trīs dienas, kad viņi jau sastrīdējās un savā starpā izkāvās. Kad uz paugura parādījās liliputi, tur bija palikuši tikai divi niknumā saķērušies kaķieši — droši vien pēdē­jie Kaķiešu valsts iedzīvotāji. Karavīri netaisījās vi­ņus nosist, bet iesēdināja milzīgā koka būrī, kur gūstekņi turpināja nikno cīņu, līdz viens otru sa­grauza. Kaķcilvēki paši pabeidza sevis iznīcināšanu.

* * *

Uz Marsa es nodzīvoju vēl pusgadu. Beidzot turp atlidoja franču pētnieku kuģis, kurš mani dzīvu un neskartu nogādāja manā dižajā, gaišajā un brīvajā Ķīnā.

.