Piezīmes par kaķiešu pilsētu

1

Kad atceros bērnību, man prātā puķe — liels, skaists pumpurs uz tieva stiebriņa. Siltajos pava­sara saules staros tā atver savas brīnišķīgās sārtās ziedlapiņas, atsegdama zeltītu viducīti. Sis zieds esmu es pati. Dažkārt es skumu, taču skumjas bija gaisīgas kā rītausma. Ausma ir daiļa kā saule, taču ne tik spoža. Manas bērnības mākoņainās dienas es atceros neskaidri. Jā, debesis reizēm satumsa — un sāka līt. Taču arī no šiem mirkļiem man atmiņā pa­likušas burvīgas varavīksnes, sienāži, kuri lēkā pa ūdeni, un pērlainām lāsēm klāti ziedi. Būdama vēl bērns, es apjautu savu daiļumu un pievilcību. Es biju gudrāka par vienaudžiem, pareizāk sakot, man bija dota iespēja būt gudrākai. Neko īpašu darīt es nemācēju, un kālab gan man vajadzētu to mācīties? Tomēr tiku daudzināta par gudru. Jādomā, tāpēc, ka manā vietā visu darīja citi, man atlika tikai vārdu bilst. Man pietika prāta, lai citus piespiestu strādāt

savā labā, bet pēc tam plūktu sveša darba augļus. Man apkārt bija par mani zemākas kārtas ļaudis, tāpēc visi man pakļāvās un šķita dumjāki par mani — ko gan es varēju no viņiem gaidīt? Pārā­kums ieņemamajā stāvoklī deva apziņu ari par prāta pārākumu. Taču es nevēlējos par to domāt: es ti­cēju, ka tik tiešām esmu ļoti gudra. Es ne vien go­zējos saules gaismā. Es pati biju kā maza saulīte, kas izstaro burvīgus, siltus starus. Es pati radīju spozmi.