Piezīmes par kaķiešu pilsētu

10

Mans deguntelis joprojām lūkojās uz pasauli no augšas. Mācības? Nevar sacīt, ka es biju pēdējā skol­niece, bet ne augstāk par viduvējo. Bērnībā glaimoja, kad mani uzskatīja par gudru. Bet vidusskolā, īpaši otrajā un trešajā mācību gadā, mani vairs nepriecēja skolotāju uzslavas. Visā pārējā es nezaudēju vēlmi kļūt pirmā. Tos, kuri tiecās pēc panākumiem un ieguva slavu, es neieredzēju. Es uzskatīju par vaja­dzīgu atklāt savas spējas skolā. Lai tur iegūtu ievē­rību, pietiek ar zubrīšanos, nevajag īpaša prāta. Bet vai vērts tādēļ zaudēt laiku? Ko gan var dot daži vingrinājumi vai domraksti? Maniem vecākiem ne­bija nekādas vajadzības pēc manas izglītības — pie­tiek ar to, ka esmu skaista. Avīzēs nereti parādījās manas fotogrāfijas ar parakstu: «Talantīga skol­niece, skaistule». Un tālab nebija vajadzīga nekāda uzcītība. Es līdzīgi papīra pūķim lidoju augstu mākoņos, un lejā esošie varēja jūsmot par mani. Saules staru apspīdēta, es spēlējos ar pavasara vēju.