Piezīmes par kaķiešu pilsētu

40

Es piespiedu kārtā smaidīju, piespiedu kārtā plo­sījos; manas bēdas ar asarām neizraudāsi. Manā dzīvē nebija ko nožēlot, bet galu galā tā bija dzīve, un es negribēju nolaist rokas. Turklāt tas, ko es da­rīju, nepavisam nebija manas vainas dēļ. Nāve tikai tad ir briesmīga, kad dzīve ir skaista. Pie tam mani nebaidīja nāves mokas — manas ciešanas jau sen bija pārsniegušas visu, ko spēj sagādāt nāve. Es mīlu dzīvi, taču ne jau tādu. Es sapņoju par ideālu dzīvi, līdzīgu sapnim: šis sapnis izgaist, un realitāte mani vēl spēcīgāk spiež izjust visas bēdas. Sī pa­saule nav sapnis, bet īsta elle. Māmiņa, redzēdama manas ciešanas, centās pierunāt, lai es precos: tad mah būs ēdiens, bet viņai bezrūpīgas, nodrošinātas vecumdienas. Es esot viņas cerība. Bet kas mani precēs?

Sastapdamās ar tik daudziem vīriešiem, es biju aizmirsusi, kas ir mīlestība. Es nespēju mīlēt pat sevi, kur nu vēl citu cilvēku! Cerot iziet pie vīra,

man jātēlo, ka mīlu, jāapgalvo, ka ar viņu gribu būt kopā visu mūžu. To es sacīju daudziem un pat zvērēju, taču neviens mani neņēma par sievu. Tur, kur valda nauda, ļaudis kļūst ļoti apdomīgi. Viņu acīs netikle ir sliktāka par zagli: zagšana taču ienes naudu. Ja es neprasītu naudu, viņi būtu ar mieru sacīt, ka mīl mani.