Piezīmes par kaķiešu pilsētu

15

Pērkona dārdi sāk attālināties. Dzirdu to sapnī vai nomodā? Cenšos atvērt acis, tomēr nespēju, jo man liekas, ka viss sūtņa mājas māls aizķepējis man seju. Tā arī ir, un es tiešām nesapņoju. Nevaru pakustināt ne rokas, ne kājas — tās ieraktas akme­ņos un mālos, it kā mani kāds zemē būtu iebak­stījis sēklas vietā.

Beidzot izbrīvēju rokas un izberžu acis: sūtņa māja pārvērtusies par bezveidīgu mālu kaudzi. Es pieslienos un saucu pēc palīdzības — neraizējos par sevi, bet par saimniekiem, kuri droši vien ir dzīvi aprakti. Vēl krīt lietus lāses, uz manu klie­dzienu neviens neatsaucas. Kaķieši taču bīstas no ūdens — neparko nenāks, kamēr debesis nebūs no­skaidrojušās.

Beigu beigās izkārpījies no māliem, es kā negudrs sāku rakties, pat nepaskatījies, vai esmu ievainots. Atkal saucu glābējus: kaķieši atskrēja, taču nolīda pie malas. Nācās ilgi skaidrot, ka jāglābj ar zemi apbērtās sievietes. Kaķcilvēki pievirzījās tuvāk un atkal sastinga. Te atcerējos, ka viņus veltīgi lūgties, meklēju naudu: tā, par laimi, atradās kabatā.

— Ikviens, kurš palīdzēs atrakt apbērtos, saņems vienu nacionālo prestižu!

Man līdz galam nenoticēdami, viņi tomēr atdzīvo­jās. Es pagrozīju pirkstos monētu. Dīkači metās uz priekšu kā lapseņu spiets, taču katrs pagrāba tikai vienu akmeni vai ķieģeli, acīmredzot gribēdami ie­dzīvoties uz mana rēķina. Labi, velns ar viņiem, ja tikai palīdzētu atrakt! Turklāt viņiem, lai cik tas dīvaini liktos, darbs veicās — gluži kā skudrām, kas aizvelk rīsu kaudzīti. Pēc maza brītiņa no paze­mes atskanēja balss. Es jau nomierinājos, taču tū­līt apjēdzu: dzirdu tikai saimnieci. Kad aizvāca visu nogruvumu, es ieraudzīju, ka viņa sēž tieši caurumā, bet pārējās sievietes paaugstinājums saspiedis un tās nekustas. Es gribēju palīdzēt viņai piecelties, taču viņa sašutumā atgrūda manas rokas:

— Neaiztiec mani — sūtņa atraitni! Tūlīt dodiet atpakaļ visus manus ķieģeļus, ja ne, iešu sūdzē­ties Viņa Augstībai!

Viņas acis bija aizķepušas ar māliem, tomēr viņa bija noģiduši, ka māja tiek izlaupīta, jo pazina sa­vus mīļos ciltsbrāļus.

Starp citu, ķieģeļu meklēšana bija veltīgs darbs. Daži palīgi saujās stiepa prom pat zemi. «Lūk, kur ļaudis noved nabadzība,» es nodomāju. «Viņi uz­skata: labāk mājās atgriezties ar zemes sauju nekā bešā.» Sūtniene nobrucināja mālu no galvas, atse­dzot sašvīkātus vaigus, lielu punu pakausī un naidā degošas acis. Pēkšņi viņa pieklibodama metās pa­kaļ kādam laupītājam un ar īstas kaķes izveicību ar zobiem ieķērās tam ausī. Tas iebļāvās un sāka at­kauties, ar ķepām dauzīdams sūtnienes vēderu. Viņi ilgi riņķoja uz vietas. Tad madāma, pamanījusi vienu no savām mirušajām meičām, palaida vaļā aizskārēju — un viņš kā bulta aizšāvās prom. Pā­rējie palīgi, izbailēs noelsdamies, izklīda. Apkam­pusi meitenes līķi, vecenīte rūgti apraudājās.

«Viņa tak tomēr nav nejūtīga!» es nodomāju, taču necentos viņu mierināt, jo viņa izskatījās satra­kota — es baidījos par paša ausīm.

Sātīgi izraudājusies, viņa paskatījās uz mani:

— Tu esi pie visa vainīgs! Tu sagāzi manu māju, bet viņi to izlaupīja. Jums no manis neizdosies aiz­bēgt! Es sūdzēšos Viņa Augstībai, un viņš jūs vi­sus sodīs!

— Es netaisos bēgt, — klusi sacīju. — Gluži otrādi, es gribu jums palīdzēt.

— Es ticu tev, jo tu esi ārzemnieks. Bet par tiem neliešiem vajadzēs sūdzēties Viņa Augstībai. Lai tos izkrata un tad — nāvi ikvienam, pie kura atradīs kaut vai ķieģelīti. Es esmu sūtņa sieva!

Aiz niknuma no viņas mutes šķīda siekalas, rei­zēm pat gluži asiņainas. Es nezināju, vai madāma var tikt klāt pie ķeizara, tomēr sāku viņu mierināt, baidījos, ka nesajūk prātā.

— Vispirms apbedīsim viņas …

— Vai tu zini, kā viņas apglabāt? Man pietika ķibeles ar dzīvajām netiklēm. Vari pats noņemties ar viņām!

Es pieklusu, jo man nebija priekšstata par ka­ķiešu bērēm. Sūtnienes skatiens kļuva arvien šaus- monīgāks: no neprāta ugunīm acīs, šķiet, izžuvušas asaras, acu āboli izstaro kaut kādu fosforescējošu spozmi.

— Ļauj vismaz tev pasūdzēties! — viņa ieklie­dzās. — Es esmu sūtņa atraitne, neēdu dulnuma la­pas, man nav ne naudas, ne vīra, — ļauj vismaz tev pasūdzēties!

Es sapratu — večiņa tik tiešām nojukusi: viņa jau bija aizmirsusi, ka uzskatījusi mani par nelai­mes vaininieku, un gribēja man izteikt visu, kas uz sirds.

— Lūk, šo raganu, — viņa pabakstīja ar pirkstu vienu no līķiem, — mans vīrs paņēma, kad tai bija tikai desmit gadu. Miesa vēl nebija nobriedusi, bet vīrs ap to jau mielojās. Atceros, pirmajā mēnesī, tikko satumst, tā šitā ragana sāk raudāt, sauc papu un mammu, man ķeras pie rokas, lūgtin lūdzas, lai viņu nepametu. Taču es, būdama tikumīga sieva, nevarēju strīdēties ar sūtni tādas desmitgadīgas draņķes dēļ. Netraucēju vīram baudīt dzīvi — esmu tak viņa sieva. Bet šitā ragana, tikko saimnieks tu­vojas, tūlīt laiž vaļā traku bļaušanu. Pat tad, kad vīram viskarstākā mīlināšanās, šī kliedz: «Sūtņa kundze, sūtņa kundze! Mīļā, glābiet mani!» Vai es būtu līdzīga viņai, vai es spētu traucēt saimnieku baudas brīdī? Pēc tam viņa gulēja kā mirusi — varbūt tēloja, bet varbūt patiešām zaudēja samaņu. Man tur nebija nekādas darīšanas. Es viņai grūdu ēdienu, zāles, bet šitā draņķe ne reizi man nepatei­cās. Pēc tam viņa izauga un tā saņēmās, ka pati bija spējīga aprīt sūtni. Kad viņš ņēma jaunu skuķi, tā ragana šņukstēja no rīta līdz vakaram, atkal centās pierunāt mani iejaukties, bet es tak biju sūtņa sieva! Ja viņš nepirks skuķus, kas gan cienīs viņu? Viņa vēl mani apvainoja, ka es netaupu vīru, ļauju viņam sabeigties.

Vecene atgrūda no sevis mirušās kaķietes galvu un nogrāba aiz matiem citu.

— Šitā draņķe bija no prostitūtām. Caurām die­nām ēda dulnuma lapas un arī manu viru centās pie tām radināt. Bet vai sūtni, kas ēd dulnuma lapas, laidīs uz ārzemēm? Es neliedzu vīram no­ņemties ar prostitūtām, taču nevarēju pieļaut, ka viņš zaudē vietu. Tu nevari pat iedomāties, cik grūti ir būt sūtņa sievai! Dienā es vaktēju, lai šitā blandone nezog dulnuma lapas, bet vakaros skatī­jos, lai ar tām nebaro vīru… Nolādētā draņķe! Visu laiku viņa gribēja bēgt. Ja no sūtņa aizbēgtu mīļākā, mēs uz mūžu būtu iegrūsti kaunā.

Sūtnienes acis no jauna iegailējās, viņa sagrāba nākošo galvu.

— Bet šitā bija viskaitīgākā, maita, — no mūsdie­nīgajām! Nebija paspējusi vēl ienākt mājā, kad pie­prasīja sūtnim, lai mūs visas izdzītu laukā un tikai viņu vienu ņemtu par sievu. Ha-ha-ha! Kur nu! Viņai patika mans vīrs, protams, amata dēļ. Citas ārlaulības sievas vīrs pirka, bet šitā par velti atde­vās. Viņa apkaunoja visu sieviešu dzimumu! Kad viņa šeit parādījās, vīrs neuzdrīkstējās ar mums pat vārdiņu pārmīt. Un visu laiku uz ielas, viesos viņa vilkās vīram pakaļ kā likumīgā sieva. Un kas tad es biju? Neiebildu, ja sūtnis meičas pirka — tas bija nepieciešams —, taču es biju viņa sieva, tālab nā­cās skuķi pārmācīt. Sasēju reizes trīs, atstāju lietū — rau, šai jau karstums pārskrēja. Sāka pra­sīt kungam, lai laižot mājās, gvelza, ka viņš esot piekrāpis … Vai tad es varēju atbrīvot šito maitu un vēl pieļaut, ka tā iziet pie cita? Nē, tādas lietas nenotiek!

Grūti, grūti būt par sūtņa sievu. Ne dienu, ne nakti no viņa nenolaidu acis. Par laimi, vīrs drīz nopirka, lūk, šito meiču, — vecene pagriezās un ar

pirkstu pabakstīja nākošo līķi. — Viņa diezgan lā­dzīgi izturējās pret mani, pat sabiedrojās ar mani pret to sprāgoņu. Bet sievietes visas ir vienādas — nevar dzīvot bez vīriešiem. Ja sūtnis gulēja ar jaunu mīļāko, tā maita visu nakti kauca, bet es atkal klāt. «Tu gribēji kļūt par likumīgo sievu?» es jautāju. «Un gribēji nešķirami dzīvot ar kungu? Paskaties uz mani! īstā sieva netaisās pie sevis turēt vīru, tur­klāt vēl sūtni: tas tev nav bodnieciņš, kas visu mūžu noņemsies ar vienu sievieti!»

Madāma no jauna sagrāba sāncenses galvu, da­žas reizes ar troksni sita to pret zemi un paskatī­jās uz mani. Es bailēs atkāpos.

— Kad vīrs bija dzīvs, man neatlika laika pat atvilkt elpu: viena meiča jāiekulsta, otra jāizlamā, no trešās jāpiesargās. Viņas izsvieda vējā sūtņa naudu, izsūca viņa spēkus, bet neatstāja nevienu dēlu. Dzemdēt jau dzemdēja, tikai neviens no bēr­niem neizdzīvoja. Vienai piedzimst puika, bet pārējās dienu un nakti sapņo, kā viņu iznīdēt, lai tikai bied­rene neiegūtu īpašu saimnieka mīlestību, lai nekļūtu par galveno ārlaulības sievu. Es netraucēju un ne­skaudu: postiet savus bērnus — tā ir jūsu darīšana! Es biju likumīgā sieva, man bija sava teikšana.

Pēc sūtņa nāves es ieguvu šitās astoņas draņķes naudas un dēlu vietā! Bet es nevarēju ļaut tām aizbēgt vai apprecēties. No rīta līdz vakaram, vai balsi zaudēdama, es viņām dzinu galvā vislielākās dzīves gudrības. Tu domā, ka viņas saprata? Diez vai! Tomēr es neizmisu un turpināju savu cildeno darbu. Uz ko es cerēju? Ne uz ko, varbūt tikai uz to, ka manas cēlās dvēseliskās īpašības, mana tiku­mība kļūs zināma Viņa Augstībai un viņš atvēlēs man pensiju, kā arī lielu plāksni ar uzrakstu: «Uz­ticīgā un izturīgā sieva». Bet… tu dzirdēji, kā es tikko raudāju?

Es pamāju ar galvu.

— Bet kāpēc es raudāju? Tu domā — šito sprā- gušo vilkaču dēļ? Kas vēl nebūs! Es apraudāju savu likteni, sūtņa atraitnes likteni, kura neēd dulnuma lapas un kurai tikko sagāzusies māja. Viss, ko es biju radījusi, sagāzās. Ja Viņa Augstība mani pie­ņems un, sēdēdams savā greznajā tronī, pajautās: «Sūtņa kundze, kādi ir jūsu nopelni?» — ko es vi­ņam varēšu atbildēt? Es nosvepstēšu: sargāju as­toņas mirušā vīra ārlaulības sievas, neļāvu viņām pagrimt vai aizbēgt. «Bet kur viņas ir?» Viņa Aug­stība jautās, un tad man vajadzēs sacīt, ka viņas ir mirušas. «Kur tad ir tavas varonības apstiprinā­jums?» Viņa Augstība atkal pajautās.

Sūtniene nolieca galvu uz krūtīm. Gribēju pieiet viņai klāt, taču baidījos, ka viņa man var klupt virsū. Pēkšņi večiņa atmeta galvu:

— Sūtņa atraitne, kas braukusi uz ārzemēm, bet nav ēdusi dulnuma lapas! Pensija! … Lielā plāksne!

Viņas acis kļuva stiklainas, galva nošļuka, un viņa lēni noslīga starp divām mirušajām kaķietēm.