Piezīmes par kaķiešu pilsētu

10

Tagad man vajadzēja beigt pamatskolu, māmiņa mani atkal sūtīja ieķīlāt mantas. Es nezināju, kāpēc piepeši patēvs aizbrauca. Arī māmiņai it kā nebija zināms, kur viņš pazuda. Viņa mani joprojām sūtīja skolā, cerēdama, ka patēvs drīz atgriezīsies. Taču pagāja daudz dienu, bet viņš neatgriezās, pat vēstuļu nebija. Es nodomāju, ka māmiņai atkal vajadzēs mazgāt smirdīgās zeķes, un man kļuva ļoti sā­pīgi. Tomēr viņa pat nedomāja par darbu, bet aiz­vien vēl greznojās, sprauda matos puķes. Dīvaini! Viņa neraudāja, gluži otrādi — smējās. Kāpēc? Es nesapratu. Vairākas reizes, atgriezusies no skolas, es redzēju māmiņu stāvam pie vārtiem. Pagāja ne­ilgs laiciņš. Reiz, kad es gāju pa ielu, kāds cilvēks man uzsauca: «Nodod šo aploksni mātei… Bet cik tu ņem, maziņā?» Es notvīku un zemu noliecu galvu. Sapratu: bijām bezizejas stāvoklī, bet es nespēju aprunāties ar māmiņu — nespēju. Viņa mani ļoti mīlēja un laiku pa laikam uzstājīgi teica: «Mācies! Mācies!» Viņa pati bija neizglītota, un es nojautu — vēlāk manu nojautu nomainīja pārlie­cība —, ka viņa to dara manis dēļ. Viņai nebija citas izejas. Un, domājot par to, es nespēju māmiņu nosodīt. Man gribējās piekļauties viņai pie krūtīm un sacīt, lai viņa to vairs nedara. Es neieredzēju sevi par to, ka nevarēju viņai palīdzēt. Tālab es nereti pārdomāju, kas gan mani gaida pēc skolas beig­šanas. Es aprunājos ar draudzenēm. Vienas pastās­tīja, ka pagājušajā gadā dažas skolu beigušās mei­tenes pieņemtas par otrajām sievām. Citas stāstīja, ka viena otra meitene kļuvusi «pērkama». Es labi nesapratu, ko šis vārds nozīmē, taču pēc viņu intonā­cijas nojautu — kaut ko sliktu. Viņas it kā visu zi­nāja, viņām patika slepeni sačukstēties par neglī­tām būšanām, un viņu sasarkušās sejas tad pauda neviltotu baudu. Es sāku domāt, vai māmiņa tikai negaida, kad beigšu skolu, lai pēc tam… Ar tādām domām kaudamās, es dažkārt baidījos atgriezties mājās: mani biedēja tikšanās ar māmiņu. Reizēm viņa man iedeva naudu saldumiem, taču es neuzdro­šinājos to tērēt. Fizkultūras stundās es bieži biju tuvu bada ģībonim. Cik garšīgs man šķita tas, ko ēda citi! Man taču vajadzēja taupīt naudu. Ja māte mani piespiestu… naudu iekrājusi, es varētu aiz­bēgt. Reizēm man bija daudz mao [5] ! Kad man kļuva pavisam sērīgi, es pat dienā debesīs meklēju mēness sirpi, it kā tā veidols spētu nomierināt manu sirdi. Mēness sirpis nevarīgi karājās zilganpelēkajās de­besīs, un tā neskaidro gaismu apdraudēja tumsa.