Piezīmes par kaķiešu pilsētu

24

Es ilgi klaiņoju pa ielām. Bija viegli apsolīt, bet ko man pašai darīt? Viņa dāvinātās mantas es ne­gribēju ņemt: ja jau nepieciešams šķirties, tad tas jādara uzreiz. Bet kas man paliks, ja es atteikšos no mantām? Kurp iet? Jāēd taču katru dienu. Es biju spiesta ņemt šīs kleitas — citas izejas nebija. Sle­pus aizbraucu no dzīvokļa, taču neko nenožēloju, tikai jutu tukšumu un kā mākonītim man nebija nekāda balsta. Atradusi mazu istabiņu, es nogulēju visu dienu.

Es sapratu, ko nozīmē taupība, un kopš bērnības zināju naudas vērtību. Man, par laimi, bija atlicis mazliet naudas, un es nolēmu tūlīt sākt darba mek­lēšanu. Ne uz ko necerēju, un tomēr negribējās sevi pakļaut briesmām. Divos gados biju kļuvusi pieau­gusi, taču tas neatviegloja meklējumus. Es biju ne­atlaidīga, bet tikpat nekas nesanāca, un tomēr es jutu: jābūt drosmīgākai. Cik sievietēm grūti pelnīt naudu! Māmiņai taisnība — mums ir tikai viens ceļš — tas, kuru aizgāja viņa. Es negribēju iet šo ceļu, taču apjēdzu, ka man tuvākajā nākotnē no tā neizbēgt. Jo vairāk es zaudēju spēkus, jo vairāk mani pārņēma bailes. Manas cerības līdzīgi jauna mēness gaismai ātri izzuda. Pagāja viena nedēļa, otra — izredžu palika mazāk un mazāk. Beidzot kopā ar citām jaunām meitenēm es aizgāju uz ne­lielu restorānu — tur bija vajadzīga oficiante. Ļoti mazs restorāniņš — un ļoti liels saimnieks; mēs visas bijām tīri glītas, vairāk vai mazāk izglītotas un saimnieka, kurš bija līdzīgs vecam tornim, iz­vēli gaidījām kā ķeizara balvu. Viņš izvēlējās mani. Es nepateicos viņam, kaut gan nopriecājos. Pārējās meitenes, kā likās, apskauda mani: dažas aizgāja, asaras rīdamas, citas — lamādamās. Cik mazvērtī­gas pie mums kļuvušas sievietes!