Piezīmes par kaķiešu pilsētu

11

Tikko es to ieraudzīju, diezin kāpēc secināju: šai civilizācijai drīz jāiet bojā. Es vēl nepārzināju ka­ķiešu civilizāciju. Tā daļa, ar kuru es saskāros laukos, manī pamodināja ziņkārību, vēlēšanos iz­pētīt tās īsto jēgu. Negribējās ticēt, ka šejienes kul­tūra būfu tikai vienas šausmas. Protams, civilizācija dažreiz iznīkst, tāpat mūsu Zemes vēsture arī nav bijusi rozēm kaisīta, taču, ja mēs spējām raudāt pat par vēstures nostāstiem, tad vēl bēdīgāk ir paša acīm vērot bojā ejošu civilizāciju. Pirms nāves cil­vēkam var būt ziedošs izskats, iznīcībai nolemta pil­sēta reizēm var likties trokšņaina, rosīga, un tomēr tā mirst — lēnām un nenovēršami. Atsevišķu cil­vēku var izglābt, bet pilsētu ne. Šķiet, likteņa drau­došais pirksts ir pacelts gan pār tās labajiem, gan sliktajiem iemītniekiem. Labo iemītnieku nav daudz; viņi vai nu steidzina savu bojāeju, vai arī raksta testamentus, viņu skumjie vai jautrie kliedzieni ir tikpat bezjēdzīgi kā cikādes sisināšana, kas mēģina klusināt rudens vēja gaudas.

So draudošo pirkstu es ieraudzīju virs Kaķiešu pilsētas iedzīvotājiem — spriežot pēc manas neiz­skaidrojamās nojausmas, drīz vien no viņiem pa­liks pāri tikai pīšļi un pelni.

Kaķiešu pilsēta izskatījās ļoti dzīvīga. Tās plā­nojums likās pats vienkāršākais — kā karā nomet­nei. Ne ielu, ne šķērsielu, vienīgi mājas un klajumi, precīzāk — viens liels klajums, kurā paceļas daudz bezkrāsainu māju. Teritoriju starp mājām piepilda pūlis; nav zināms, ar ko tas nodarbojas. Neviens neiet taisni, bet obligāti traucē citus. Par laimi, klajumi ir milzīgi, tāpēc gājēji saplūst straumēs, kuras triecas pret māju sienām gluži kā pret aiz­sprostiem. Es vēl nezināju, vai šīm mājām ir nu­muri. Ja ir, tad no piektā līdz desmitajam jāno­staigā kilometri divi. Vispirms tevi pasviedīs pa labi, pēc tam pa kreisi, vēlāk stūrēs uz priekšu, tad atbīdīs atpakaļ un tā tālāk. Sā ceļojuma laikā vari nejauši nokļūt līdz mērķim, bet vari arī neatgriez­ties mājās.

Kādreiz šeit katrā ziņā bijušas ielas, taču šauras, bīstamas, jo kaķcilvēki uzskata otram ceļa došanu par negodu. Iešana pa noteiktu ielas pusi īpaši rieb­jas viņu brīvajam garam. Ielu likvidēšana bija vie­nīgā izeja. Tiesa, no grūstīšanās tā neglāba, taču vis­maz saglabāja ne vienu vien dzīvību (kā redzat, dažreiz kaķieši rīkojas visai humāni). Bez atpūtas nojoņot kilometrus sešus, bet pēc tam atgriezties nav bīstami, tikai nogurdinoši gan. Starp citu, ne vienmēr nogurdinoši: daudzi brauc uz citu pilsoņu mugurām kā bezmaksas vilcienā. Es stingri nolēmu pārbaudīt savus minējumus un atrast bijušo ielu pēdas.

Pašā grūstīšanā nebija nekā sevišķa. Interesan­tāk bija kas cits — lielā ļaužu straume te cēlās, te noplaka. Ieraudzījuši uz ceļa akmentiņu, gājēji pie- tupās, pēcāk nosēdās, lai patīksminātos par nepa­rasto skatu. Klāt pienākušie arī apsēdās, no aizmu­gures kaķieši grūdās virsū — un tā izveidojās īsts virpulis. Pašiem pēdējiem nācās bradāt pa citu gal­vām. Sēdošie, aizmirsuši akmentiņu, sāka lūkoties uz blenzējiem, kuri tupēja; tad, kaut kur viens no otra sānmaļus būdami, sakliedzās divi paziņas. Mu­tulis tūlīt pārvietojās. Katrs uzskatīja par savu pie­nākumu palīdzēt paziņām sarunāties — tas vienmēr beidzās ar kautiņu. Izveidojās divi jauni mutuļi, bet paziņas jau sēdēja zemē un spēlēja šahu. Beidzot abi mutuļi savienojās vienā, šoreiz ap šahistiem.

Starp ļaužu straumēm var izveidoties savdabīgi sēkļi — pūlis pašķiras līdzīgi Sarkanajai jūrai, kad to šķērsoja izraēļi. Citādi es nevarēju iztēloties Lielā Skorpiona un viņa ļaužu aizkļūšanu līdz savām mā­jām Kaķiešu pilsētas centrā. Ieraudzījis ļaužu jūru, domāju, ka tā būs jāapiet, taču Lielais Skorpions ielauzās pašā galvu biezoknī. Nodārdēja mūzika, kuru sākumā es uzskatīju par izklīšanas pavēli, bet sapratu, ka esmu kļūdījies, kad ziņkārīgie ieintere­sēti metās pie muzikantiem. Lielajam Skorpionam bija cits aprēķins: mūzikas instrumentu pavadījumā viņa karavīri sāka ar rungām belzt garāmgājējiem pa galvu kā pa bungām. Tālab ļaužu straume pa­šķīrās. Pats dīvainākais — interese par mums ne­atslāba, kaut gan nūjas darbojās bez apstājas.

Bija manāma atšķirība starp lauku un pilsētu ka­ķiešiem. Pilsētniekiem bija redzams pakaušu pli­kums, kas droši vien radies ilgā vēsturiskā evolū­cijā un no karavīru nūjām. Atklājās, ka karavīri sit garāmgājējus ne jau ceļa attīrīšanas labad, bet cildenāku nodomu mudināti. Cenzdamies izlīst priekšplānā, ziņkārīgie grūstījās, spārdījās, pat koda. Priekšā stāvošie izmisīgi aizstāvēja savas pozīcijas, bet karavīri, vēlēdamies pāraudzināt savus ciltsbrā­ļus, slānīja visus pēc kārtas.

Uz iedzīvotājiem es skatījos ar ziņkārību un žē­lumu. Apkārtnes mājas mani neinteresēja: jau no paša sākuma tās šķita neglītas, katrā ziņā — ne­tīras, to sajuta pat mans deguns. Ja skaistumam ar netīrumiem ir kaut kas kopīgs, tad mani secinājumi par kaķiešu arhitektūru ir nepareizi, lai gan es jo­projām nevaru jūsmot par pili, no kuras dveš netī­rība.

Un tā es lūkojos tikai uz garāmgājējiem, taču drīz vien arī šī nodarbošanās kļuva neciešama, jo viņi, sastopoties ar manu skatienu, baismi brēca. Pil­sētas iedzīvotāji mazāk baidījās no ārzemniekiem nekā lauķi: viņi brēca aiz izbrīna, taču tas viņus netraucēja mūs grūstīt un uz mani rādīt ar pirk­stiem. Kaķieši ir neaptēstas būtnes: ko ierauga, uz to arī rāda. Tomēr es nespēju atteikties no Zemes paradumiem un cietu. Tūkstoši pirkstu bija pavērsti pret mani līdzīgi pistoles stobriem, bet aiz katra pirksta rēgojās ziņkārīgs deguns un spīdēja apa­ļas acis. Lūk, tie pievēršas manai sejai, pēc tam slīd pār krūtīm, kājām … Es neesmu dzejnieks, taču iztēles man netrūkst: man šķita, ka šie pirksti, de­guni un skatieni mani izkausēs pūlī, nolaupīs jeb­kādu individualitāti.

Tagad es neuzdrošinājos pacelt galvu. Tas man deva arī savas priekšrocības, jo viss ceļš bija vienās grambās un smirdošās peļķēs: es izvāļātos kā cūka, ja skatītos visriņķī. Iespējams, visā savā daudzu gad­simtu pastāvēšanas vēsturē, ar kuru kaķieši tā plātī­jās, viņi nebija labojuši ceļus. Es jau sāku ienīst vēs­turi, īpaši to, ko veido daudzi gadsimti.

Par laimi, mēs drīz nokļuvām līdz Skorpiona mīt­nei. Seit es pilnīgi sapratu, ka pilsētas kaķiešu nami sevišķi neatšķiras no tās nožēlojamās būdas, kura man bija ierādīta dulnuma birzī.