Piezīmes par kaķiešu pilsētu

43

Ja arī turpmāk viss ritēs tāpat kā tagad, man ies tīri labi, es domāju. Bet īstenība vienmēr atšķiras no sapņiem, tā neļauj cilvēkiem saglabāt ideālus. Es neieredzēju šo pasauli — pasauli, kura bija no­laupījusi manus ideālus. Mans vīrs bija atvedis mā­jās mīļāko. Morāles sargātājam ir tiesības atvest mīļāko, palaistuvi. Lai tikai nebūtu brīvās laulības un laulību šķiršanu, pārējais nav pretrunā ar mo­rāli. To es jau sen sapratu un neieredzēju vīru. Taču mani uztrauca kas cits — sāka pūst citi vēji. Es ripoju pa slīpu nogāzi. Viņš nebija paņēmis mīļāko, tāpēc ka viņam vajadzīga sieviete. Viņam kaut kas bija padomā. Droši vien. Tagad vairs nebiju vienī­gais līdzeklis, ar kura palīdzību var iegūt kārtējo dienesta paaugstinājumu un kļūt vēl bagātāks. Ja šī sieviete aizstās mani, es aiziešu bojā. Es nevarēju strīdēties ar viņu. Viss, ko viņš darīja, bija visaug­stākajā mērā pieklājīgi un taisnīgi. Pat mīļākā. La­bāk nesaērcināt viņu, citādi viņš man liegs brīvību. Es viņam vairs neesmu vajadzīga. Bērnībā es sap­ņoju iekarot pasauli, taču nebiju aprēķinājusi spē­kus. Es visu sapratu un negribēju nepatikšanu. Mēs gluži vienkārši vairs viens otru neievērojām. Tā bija vislabākā izeja. Lai izkliedētu garlaicību, tagad es stundām nerādījos mājās, klaiņoju pa ielām.