Piezīmes par kaķiešu pilsētu (Lao Še) читать бесплатно онлайн полную версию книги

44

Man nekas neveicās. Kā gan nenoticēt liktenim? Mans izredzētais bija atradis sev citu mīļāko. Šoreiz es biju vairāk satriekta nekā tad, kad uzzināju par vīra palaistuvi. Es nespēju, kā atklājās, izpatikt nevienam vīrietim. Visus šos gadus es ticēju savam prātam, savai sievišķības burvībai. Slava, stāvoklis sabiedrībā, mīlestība, nauda, bauda — viss man bija. Bija un izbija. Vai sāku novecot? Nepavisam ne! Es biju pārliecināta par savu skaistumu un joprojām paliku modes noteicēja. Varbūt man trūkst pieredzes, prasmes? Arī ne. Man taču vienmēr bijuši panākumi. Tas ir liktenis! Sauli ari klāj mākoņi. Tikai nezaudēt dūšu! Apbruņoties ar pacietību un pievārēt ļauno likteni, bet pēc tam — redzēsim. Ar zaudējumu es nesamierināšos. Galvenais — neapmulst un saglabāt skaidru galvu. Tad visādā ziņā atradīsies izeja.