Piezīmes par kaķiešu pilsētu (Lao Še) читать бесплатно онлайн полную версию книги

26

Es zaudēju mieru. Varbūt, neko nedomājot, aizvērt acis un lēkt ūdenī? Taču apstākļi mainījās — un es pavisam apjuku. Jauni ļaudis vairs neiekļuva manos tīklos, pret mani izturējās ar zināmu vēsumu. Viņi baidījās no manis. Kā gan tad var izbaudīt patiesas jūtas? Es vēl stiprāk uztraucos un gandrīz vai raudāju. Un par ko tieši? Redz, draudzenes neraudāja ne no šā, ne no tā. Taču manas asaras laikam gan izraisītu nevis līdzjūtību, bet ņirgas. Vēl tikai vajadzēja krist kaunā! Labāk pamest mācības, lai vairs nav jāsatiek tās nelāgās skuķes!