Piezīmes par kaķiešu pilsētu (Lao Še) читать бесплатно онлайн полную версию книги

19

Tikai iedomājoties par to vien, man jau šķita, ka esmu atradusi sev darbu. Es uzdrošinājos pastaigāties pagalmā, kad tumši zilajās, skaidrajās debesīs karājās pavasarīga mēness sirpis. Es nevarēju beigt

viņā noskatīties. Spīguļojošā sirpja maigā gaisma lija pār vītolu; vējiņš atnesa puķu smaržu un kustināja zariņus; to trīsošās ēnas te parādījās uz apgaismotās sienas, te pazuda; blāva gaisma, vieglas ēnas — visniecīgākā vēja pūsmiņa visu modināja no sapņa. Drusciņ zemāk par mēness sirpi, virs vītola, gluži kā laumas smejošās acis, spīdēja divas zvaigznes. Tās skatījās gan uz mēness sirpi,- gan uz zaru šūpošanos. Pie sienas auga kāds koks, piebērts baltiem ziediem. Blāvā mēness gaismā "kokam viena puse šķita apsnigusi, otra puse ēnā nebija saskatāma. «Mēness sirpis — lūk, manu cerību sākums,» es nodomāju.